Baltie loki Madonas parkā
Cesvaine ziemā
Madonas novada ezeri un lauki
Meža taka Madonas apkārtnē
Cesvaines pils
Reklāma — × 150 px

Lai ko panāktu, ir milzīgi jāstrādā

IVETA ŠMUGĀ

Autors • 29.08.2024.

Lai ko panāktu, ir milzīgi jāstrādā
Burtu lielums

JĀZEPS JUHNEVIČS saņēma Latvijas Dambretes federācijas sporta laureāta balvu nominācijā “Mūža ieguldījums” pagājušā gada nogalē, kas ir viņa darba novērtējums — gan par personīgajiem sasniegumiem, gan ieguldījumu skolu jaunatnes apmācībā dambretē.

Par ilggadēju profesionālu darbu sportā Jāzeps Juhnevičs ir saņēmis arī Madonas novada pašvaldības Atzinības rakstu.
Šogad 21. septembrī Degumnieku tautas namā tradicionāli notiks atklātais Degumnieku starpnovadu un Jāzepa Juhneviča godināšanas turnīrs, kas šoreiz būs arī Dzintara Apiņa piemiņas dambretes turnīrs. Komandā "Jezupa Mafija" tiek iekļauts arī pats boss un dambretes korifejs – Jāzeps Juhnevičs.
– Kausu, medaļu, diplomu par dažāda ranga dambretes sacensībās gūtajām vietām ir sakrāts ļoti daudz, bet lielākais gandarījums ir par Latvijas Dambretes federācijas balvu un par to, ka esmu kādam iemācījis domāt un izdomāt pareizos gājienus, ja kādam dambretes spēles māka noder ne tikai brīvajam laikam, bet arī piedaloties sacensībās, – saka Jāzeps Juhnevičs, ko aicināju uz plašāku sarunu.

– Kā radās interese spēlēt dambreti?
– Esmu dzimis Rēzeknes pusē, Gaigalavā. Mēs kopā ar brāli Juri, kas tikai gadu par mani jaunāks, no koka taisījām dambretes kauliņus, bet pirmais dambretes galdiņš mums bija uzzīmēts uz rūtiņu burtnīcas lapas, ko uzlīmējām uz biezāka kartona pamatnes. Tajā laikā jau dambretes galdiņu nebija, un, ja bija, tad nebija naudas, par ko nopirkt. Mamma nostrādāja gadu kolhozā, bet samaksā saņēma 30 kg graudu. Dzīvo, kā proti. Laiku dambretei vajadzēja atrast, jo mūs mūžīgi lika pie darbiem, taču pratām arī noslēpties, vienubrīd pat kāpām kūtsaugšā, lai paspēlētu dambreti. Visu apguvu pašmācības ceļā, un desmit gadu vecumā jau kādus gājienus kombinēju. Lai to darītu, kaut kas jau ir jāzina, sāku mācīties. 1978. gadā sāku strādāt ar bērniem Degumniekos, kur mūsu ģimene dzīvoja. Nodarbības notika Degumnieku pamatskolā, un, lai skolēnus ievadītu dambretē, arī pats vairāk sāku ko apgūt, ņēmu rokās grāmatas, lasīju.

– Kā izdevās skolēnus ne tikai apmācīt, bet arī aizraut ar dambretes spēli?
– Tas atkarīgs arī no skolotāja. Diezgan daudz bērnu Degumniekos apmeklēja dambretes pulciņu. Pulciņu dambretes cienītājiem vēl esmu vadījis Liezērē, Praulienā, Barkavā. Tagad pulciņš ir Dzelzavas pamatskolā.

– Pastāstiet par savu ģimeni, vai arī bērni spēlē dambreti?
– Nāku no kuplas ģimenes, kur uzaugām 13 bērni – 8 brāļi un 5 māsas. Sāku mācīties Gaigalavas septiņgadīgajā skolā, kas izauga arī līdz vidusskolai, bet tagad ir pamatskola.
Mums ar sievu Grietiņu ģimenē ir pieci bērni trīs meitas – Ilga, Gunta, Līga, divi dēli – Jānis un Maigonis. Esam bagāti ar 13 mazbērniem un 3 mazmazbērniem.
Vecākā meita Gunta dzīvo Limbažos, kādreiz dambreti spēlēja visvairāk, savulaik braucām uz visiem skolēnu mačiem. Jānis un Maigonis joprojām ir lieli dambretes spēlētāji, kad Maigonis atbrauc, mums sanāk spēlēšana ne pa jokam. Ilga dzīvo Ventspilī, visu laiku iesaistās dambretes spēlētāju pasākumos, arī Līga ir dambretes spēlētāja. Spēlējam arī "tornīšus". Ģimene mani arī vienmēr ir atbalstījusi, jo, kad jābrauc uz sacensībām, kas notiek brīvdienās, mājās nevaru būt, bet neesmu saņēmis pārmetumus.

– Dzīves laikā ir bijis daudz sacensību, kur izcīnīts daudz kausu, medaļu. Kuras ir tās vērtīgākās?
– Tās, kas nākušas grūtāk. Līdz sporta meistaram tomēr netiku, paliku kā miestarkandidāts. Lai tiktu pie sporta meistara, ir jātiek augstākajā rangā spēlēt. Ja visu laiku spēlē tikai ar meistarkandidātiem, par sporta meistaru nevar kļūt.

– Kā jūs raksturotu, kas ir dambrete?
– Tā ir prāta spēle, visu laiku jādomā, jālauza galva, turklāt meistarībā jāapspēlē pretinieks, kurš arī liek lietā visu savu gudrību un sagatavotību. Reizēm ir vajadzīgs sestais prāts, bet arī grāmata ir jāmācās. Jāatceras viss, kas ir mācīts. Ir spēles varianti, nevar tā vienkārši bīdīt kauliņus, ir jādomā, kā sakombinēt, lai pretinieks pazaudētu vairāk spēles kauliņu. Gājieni var būt dažādi, svarīgi, kuru izvēlēties. Labi jādomā, tad arī veiksmei ceļš vaļā.

– Madonas novadā notiek bērnu un jauniešu čempionāts dambretē. Kā vērtējat, cik ieinteresēti dambretes spēlē ir jaunieši?
– Pagājušajā gadā šajā čempionātā veicu galvenā tiesneša pienākumus. Taču notika tikai puse kārtu. Mans vēlējums, lai tomēr izdotos noorganizēt visas 8 kārtas, jo bērni un jaunieši būs dambretes spēlētāji nākotnē. Taču viss tagad esot atkarīgs no budžeta. Negribētu, lai dambretes tradīcijas panīkst. Pirms kovida novada turnīrā sacentās aptuveni 70 bērni, pagājušajā gadā jauno dambretes spēlētāju pulks krietni samazinājās – piedalījās vien apmēram 30 skolēni. Taču domāju, ka arī jauniešiem tagad ir citas intereses – pamatā brīvo laiku aizpilda pie datora vai sēž telefonā, spēlē spēlītes. Dzelzavas pamatskolā mums joprojām notiek dambretes pulciņš, mums ir savs spēlētāju kodols. Nodarbības notiek, trīs stundas nedēļā mācu "bīdīt" kauliņus, un var nākt jau no 1. klases, jaunākajiem tika iedota viena speciālā stunda. Skolā rīkojam arī dambretes sacensības, mums ir divi turnīri – viens trijās kārtās, bet pavasarī – klašu turnīrs. Man darbs ar bērniem patīk, jo redzu, ka viņi cenšas, arī aizraujas. Dambretes spēlē esmu ievadījis arī mazmeitu Dinu Jūliju Juhneviču, lepojos ar savas skolnieces Amandas Švirkstes panākumiem, kura valsts līmenī savā grupā ieguva otro vietu, arī ar Raivo Gļebu u. c. Ja no 80 skolēniem 11 brauc uz novada sacensībām, ja pirmajās trijās vietās tiek 7, domāju, ka ir bijis vērts pastrādāt. Lai ko panāktu, ir milzīgi jāstrādā. Daudziem pietrūkst pacietības, lai sēdētu un strādātu ar galvu, apmeklētu visas nodarbības.

– Kādu vietu dambrete ieņem pieaugušo sportā?
– Manuprāt, sacensību varētu būt vairāk. No pieaugušo sacensībām ir Madonas novada čempionāts. Mēs vairāk nebraucam arī uz LSVS sporta spēļu sacensībām dambretē, kaut ir spēlētāji. Ja nevar atrast transportu, lai aizbrauktu uz mačiem, tad arī jau otro gadu Madonas novada komandas tur nebija. Savulaik starp lauku rajoniem bijām pat 2. un 3. vietā. Pozitīvi, ka ar pagasta pārvaldes atbalstu notiek "Dzelzavas kauss" dambretē, zinu, ka arī citos pagastos sacenšas galda spēlēs.

– Madonas novadā ir tradīcija – septembrī sapulcināt dambretes spēlētājus Degumniekos uz starpnovadu un starptautisko dambretes turnīru, kas šogad paredzēts 21. septembrī.
– Šī tradīcija ir aizsākta, pateicoties maniem dēliem, kas visu dara un organizē. Svarīgi, ka sacensības notiek Degumniekos, kur ilgus gadus esam dzīvojuši. Tradīcijām ir jābūt, un sacensības, ko ģimene sasaista ar manu dzimšanas dienu 12. septembrī, notiek katru gadu, vien kovida laikā bija pauze. Mums ir arī sava komanda, ko Maigonis nosaucis par "Jezupa mafiju", kur man tiek "mafijas vadoņa" gods dambretē. Komandā nav tikai mūsu ģimenes dambretes spēlētāji, ir arī uzaicinātie dambretisti. Pagājušajā gadā uz manu 80 gadu jubileju "Jezupa mafijai" izdevās vinnēt. Šogad dambretes turnīrs ieplānots 21. septembrī. Visi laipni aicināti, organizācijas komiteja ar Maigoni Juhneviču jau strādā. Kauss, ko izcīna komandas, nav ceļojošais, katru gadu tiek gādāts jauns. Kā jau katru gadu, plānots, ka uz dambretes turnīru ieradīsies liels dalībnieku skaits no daudziem Latvijas novadiem, kā arī Lietuvas un Igaunijas. Uzvarētājiem sadarbībā ar ilggadējiem pasākuma atbalstītājiem – Madonas novada ražotājiem – ik gadu organizatori sarūpē lieliskas balvas. Viņu vārdā pateicos SIA "Madonas karameles", SIA "Ducimus", Cesvaines alus darītavai, ZS "Jāņkalni", SIA "Domu pietura", ZS "Līvi", ZS "Aizupes", ZS "Zvirgzdiņi", AS "Lazdonas piensaimnieks", ZS "Jaunaļņi", SIA "Plūkt", Dzelzavas pagasta uzņēmējam Artūram Čačkam. Paldies organizatoriem – Ošupes pagasta pārvaldei, biedrībām "Baltais kauliņš" un "Bauskas Prātnieks", Madonas novada pašvaldībai, arī reģionālajai TV un laikrakstam "Stars".

– Pastāstiet par mājām, kur tagad dzīvojat.
– Dzelzavas pagasta "Aldari" ir mājas, kur dzīvojam jau divdesmit gadus. Kad šīs mājas iegādājos, bija cits nosaukums "Veckrogs". Mājas ir senas, blakus ir vecais ceļš ar liepu aleju. Lai mājas uzturētu, darba ir daudz. Labi, ka ģimenē ir daudz bērnu, visi palīdz sakopt, arī realizēt kādas ieceres. Dzīvei laukos nav ne vainas, ja ir palīgi.

– Kā uzturat sevi labā formā?
– Regulāri katru vakaru spēlēju dambreti datorā, tā ir spēle, kur pārbaudīt savu intelektu. Ne ar kādu speciālu rūdīšanos nenodarbojos. Formā uztur tikai darbs. Man ir svarīgi vienmēr visur būt laikus, tāpēc, kad nelec automašīna, uz dambretes pulciņa nodarbībām Dzelzavā esmu skrējis kājām. Mani saista aktīvs dzīvesveids.

30.08.2024.

Atbalsti kvalitatīvu žurnālistiku

Abonē eStars.lv un lasi vairāk

Ar digitālo abonementu no 1,99 €/mēn. tu piekļūsti visiem portāla eStars.lv rakstiem. Vēlies vairāk? Izvēlies E-avīzi vai drukāto laikrakstu.

Reklāma — × 150 px