Varakļāniete ILGA MESTERE ir gandarīta, ka viņas vadītā pirmsskolas izglītības iestāde "Sprīdītis" šogad konkursā "Sakoptākā novada sēta 2011" ir ieguvusi Varakļānu novada sakoptākās pašvaldības iestādes nomināciju. Savukārt Mesteru ģimenes privātmāja Saules ielā 7 sakoptības konkursā ir novērtēta ar 3. vietu.
– Apkārtnes iekopšana, labiekārtošana, vides veidošana ir mans hobijs. Man vai nu ir, vai nav labi, pa vidu nemēdz būt, – aicināta uz sarunu, atzīst Ilga Mestere. Viņa ir arī z/s "Liepsalnieki" saimniece un jau sarunas sākumā atklāj, ka pēc dabas pieder pie tiem, kuri uzskata, ka dzīve ir tikai kustībā, līdz ar to visu laiku ir jādarbojas, bet atpūtu sniedz nodarbību maiņa.
– Pastāstiet par savām mājām, kur dzīvojat.
– Te esmu dzimusi, tās ir manu vecvecāku mājas, kas celtas pirms kara. Pie mājas ir tikai 0,19 ha zemes, tāpēc ir labi jāpārdomā, kā racionāli izmantot zemīti, lai būtu gan skaistumam, gan galdam. Mūsu ģimenei ir arī mīluļi suņi, tāpēc esam padomājuši, lai arī tiem būtu savas mājas, arī kāds skaistuma elements. Ir tomātu siltumnīca, dažas ābeles, pirmo gadu sāk ražot vīnogas, esam izveidojuši arī dažas dobes, kaut gan centrālā vieta ir skaistam zālienam un dekoratīvajiem stādījumiem. Lielie tīrumi ir laukos Stirnienes pusē.
– Kāds ir zemnieku saimniecībā izvēlētais saimniekošanas virziens?
– Kopš 2000. gada mums ir bioloģiskā saimniecība "Liepsalnieki", kas reģistrēta Varakļānu pagastā, kur izmantojam 30 ha zemes. Zemnieku saimniecības nosaukums cēlies no senčiem, jo arī lauku mājas sauca "Liepsalnieki". Bioloģiski saimniekojam nu jau sesto gadu, esam izpildījuši visas prasības, kas ar katru gadu nāk klāt. Bioloģiski audzējam kartupeļus, kāpostus, burkānus, sīpolus, ķiplokus, bietes, gurķus, nedaudz arī graudaugus. No kartupeļiem pieprasīta ir šķirne ‘Vitara', tie ir īpaši kartupeļi – miltaini, neizšķīst vārot. Patīk arī ‘Laura', ‘Magda', ‘Magdalēna', ko nemīl vaboles. Katru gadu plānojam, ko stādīt vairāk, ko mazāk, ko pamainīt, vadoties pēc situācijas tirgū.
– Tātad, dzīvojot saskaņā ar dabu, atdeve ir laba?
– Esmu pateicīga visiem apstākļiem, kas pavērās, lai izveidotu zemnieku saimniecību, un nevienu brīdi to nenožēloju. Var jau to apvienot ar darbu pirmsskolas izglītības iestādē, jo ir taču agrie rīti un vēlie vakari. Ceļos agri, ap pieciem, pussešiem, un rīta stundās var daudz padarīt. Vakarā savāc kravu, no rīta to var paspēt aizvest. Vasarā, kad ir atvaļinājuma laiks, kad nav ienākumu, paspēju arī aizbraukt uz mežu mellenēs. Rudenī labprāt dodos uz purvu lasīt dzērvenes. Ogošana ir mans jaunības hobijs, ģimenē neviens cits ar to neaizraujas. Mežā man patīk – miers, atslodze.
– Vai nav grūti izaudzēt ražu bez ķīmijas?
– Ir pagrūti, jo augiem jādod tikai bioloģiskais mēslojums. Jāizvēlas izturīgākas šķirnes. Atzīšos, no miežiem novācām tikai desmito daļu, jo nezāles ņēma virsroku. Auzas gan izdevās normālas – pietiks gan sēklai, gan realizācijai. Ja saimnieko bez ķīmijas, izaudzētā produkcija ir veselīgāka, bet Latvijā vēl tas nav aktuāli, lai ēstu tīru pārtiku – cenu ziņā atšķirības nav nekādas. Skolās un citās iestādēs nepieņem bioloģiski audzēto ražu, ja tā ir tikai par dažiem santīmiem dārgāka. Galvenais ir finanses. Arī mēs rēķinām, kā ietaupīt, kā sakrāt. Līdz ar to izdevās šogad nopirkt jaunu kombainu, kravas mašīnu. Nevar strādāt, ja ir nolietojusies tehnika.
– Pastāstiet par savu komandu – kas palīdz ikdienas darbos?
– Neesmu nekas bez vīra Ivara, jo, kamēr esmu bērnudārzā, viņš griež lietas, visa tehnika klausa viņam. Palīdz meita Sendija un dēls Ilgvars, kā arī meitas draugs. Meita studē medicīnu, dēls – LU vadības zinības. Vasarā bērni dara visus darbus, ir izjutuši, cik smagi laukos jāstrādā, tāpēc diez vai pēc diploma saņemšanas savu dzīvi gribētu saistīt ar zemnieku saimniecību. Viņi zina, ka viegli nav, bet neprotestē.
– No kurienes nāk tas nemiera gars, ka visu laiku vajag kustēties, rušināties?
– Man vajag apvienot garīgo ar fizisko, jo citādi palieku nervoza. Strādāju ar bērniem, arī ar bērnudārza vadības pulti, un tas nav viegli – bērni nāk no dažādām ģimenēm, jāuztur kontakts gan ar viņiem, gan vecākiem, ir dažādi jautājumi, kas skar pirmsskolas izglītības iestādi. Tāpēc arī vajadzīga saskare ar zemi, jo citādi nevaru kompensēt ikdienas spriedzi. Uzskatu, ka tas ir labs līdzsvars. Strādājot fiziski, atpūšos no bērnudārza ikdienas, savukārt tur aizmirstu par zemes un lauku darbiem, jo arī fizisko slodzi visu laiku nevarētu izturēt.
– Kāds ir darba ritms zemnieku saimniecībā "Liepsalnieki"?
– Ir tikai trīs mēneši ziemā – decembris, janvāris un februāris, kas ir miera periods, jo pārējo laiku aizņem dažādi darbi. Izaudzējam visu paši savā zemē, lai nekas nav jāpērk veikalā. No pavasara – ņemos ar sēklas kartupeļiem, tad – tomātu stādi, vēlāk – sēja, stādīšana, kopšana un ravēšana, visbeidzot – ražas novākšana, konservēšana, uzglabāšana, realizācija. Šis ir labs tomātu, ķirbju, gurķu, kabaču, pupiņu gads. Man tas ir gandarījums, ja kaut kas labi izaug.
– Kā izvēlējāties un apguvāt savu profesiju?
– Beidzu vidusskolu, un, tā kā man ļoti patika dzīvnieki, gribēju izmācīties par veterinārārsti, bet neaizgāju studēt tikai tāpēc, ka baidījos no ķīmijas un bioloģijas. Sāku strādāt toreizējā kolhozā "Latgale" par teļkopi. Pēc tam arī govis slaucu. Pēc gada mani pamanīja, un sāku strādāt par iecirkņa zootehniķi. Īstenībā tā bija smaga prakse gan ar cilvēkiem, gan ar lopiem, arī kontingents fermās nebija tas labākais. Kļuva par grūtu, aizgāju prom un sāku mājās adīt. Taču sapratu, ka mājās sēdēšana man galīgi neder. Apprecējos ar Ivaru, aizgāju pie bērnudārza vadītājas Valentīnas Nagles, kas mani pieņēma darbā par auklīti. Pēc tam vajadzēja audzinātāju, un es izvēlējos apgūt pedagoģisko izglītību. Nomācījos trīs gadus, tad piedzima dēls, beidzu mācīties, piedzima meita. Pēc tam 2002. gadā sekoja obligātā prasība pēc augstākās izglītības arī, strādājot pirmsskolas izglītības iestādēs. Iestājos Daugavpils Universitātē, kur, studējot tepat Madonas filiālē, ieguvu pirmsskolas skolotāja kvalifikāciju. Pēc tam izdomāju, ka varu iegūt arī maģistra grādu, un to īstenoju. Apguvu arī programmu logopēdijā, jo man ir tā, ka vajadzīgais pats gandrīz pienāk klāt, ir tikai jāiestājas, jo uzņēmības pabeigt ir gana. Rakstot darbus pa naktīm, savu mērķi panācu. Cilvēkam stimuls rodas ar domu – zinu, ko es gribu, ko man vajag, zinu, ka to panākšu. Ar domu var sasniegt ļoti daudz, jo domas materializējas. Katrs pats sevi iespaido, un ar pozitīvo domāšanu var sasniegt mērķi.
– To pierāda arī jūsu izaugsmes ceļš profesionālajā jomā?
– Jā, dārziņā esmu "izaugusi" no auklītes līdz bērnudārza vadītājai.
Tas bija 2007. gadā, kad vadītāja devās pensijā, bet es pieteicos uz amata vietu. Priecājos, ka mūsu "Sprīdītis" ir vajadzīgs 120 bērniem, un katru gadu audzēkņu skaitam ir tendence palielināties – kur viņi rodas, ja apkārt gaužas, ka slikts demogrāfiskais stāvoklis. Mums ir piecas grupas, katrā ir 20-25 bērni, šogad sagatavošanas grupā bija pat 34 bērni.
– Vai mērķtiecība raksturā nāk līdzi no ģimenes?
– Dzīvoju visas vasaras laukos pie vecāsmātes, kur tagad ir mana zemnieku saimniecība. Biju vienīgā meita. Mamma ar tēvu nedzīvoja kopā, mamma nomira, kad biju tikai 16 gadu veca. Domāju, ka tas arī radīja sava veida izdzīvošanas spītu – nevienam neko neprasīju, negāju lūgties. Daudz kā nebija, bet iztiku. Tāpēc arī sāku strādāt fermā, jo tur maksāja labu algu. Tā arī ieguvu dzīves rūdījumu, un tagad nekas nešķiet par grūtu. Tas ir gandarījums, ka varu izturēt ikdienas slodzi, kādu pati esmu izvēlējusies. Gandarījums, ka varēju iesākt savu dzīvi no tā, ko pati nopelnu. Tagad jaunajiem ir ļoti grūti iesākt ko savu, jo ir mainījušies apstākļi. Mūsu paaudzes cilvēkiem ir "padomju skola", mēs rudenī liekam burciņās krājumus ziemai, bet jaunie nereti domā: "Kam gan tas? Visu taču var nopirkt veikalā." Taču es vismaz zinu, ka manās burciņās nav daudzo "E" un ir pašas bioloģiski audzētie dārzeņi.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto