Fizioterapeitam EMĪLAM OZOLIŅAM savu pacientu labsajūta un kustību brīvība ir svarīgākais, jo, tikai kopīgi ejot uz mērķi, ir sasniedzami rezultāti. Strādājot Madonā, viņš ir novērojis, ka vietējie ļoti aktīvi un labprāt izmanto ikvienu iespēju izkustēties, un uzsver, ka, esot kustībā, ir iespējams saglabāt un stiprināt veselību.
– Medicīna ir plaša un daudziem virzieniem bagāta nozare. Kādēļ izvēlējāties tieši fizioterapiju?
– Kopš bērnības esmu bijis fiziski ļoti aktīvs. Trenējos vieglatlētikā šeit pat, Madonā, kur esmu dzimis un uzaudzis. Vieglatlētika, kā zināms, pieprasa plašu kustību spektru, kur jāizprot un labi jāpārvalda savs ķermenis caur dažādām kustību plaknēm, tādēļ darīju visu iespējamo – skrēju, lecu, metu – un līdz ar to kustība man kļuva ļoti tuva un saistoša. Varu teikt paldies treneriem Anitai un Aleksandram Krauklīšiem par ievirzi šajā sportā. Galu galā pašam nācās sastapties ar to, ka vajadzēja apmeklēt fizioterapeitu, bija atsevišķas traumas, arī muguras un stājas problēmas. Nodarbību laikā bija "klikšķis" un sapratu, ka pašam interesē izprast šo dižo mehānismu, ko sauc par ķermeni, un izmācoties vēlāk palīdzēt cilvēkiem atrisināt dažādas problēmas, izmantojot kustību terapiju. Ar invazīvām medicīnas metodēm esmu uz "jūs", jo visur, kur, kā saka, ķermenis pavērsts "no iekšas uz āru", esmu turējies pa gabalu. Fizioterapijas burvība, tēlaini izsakoties, ir radīt vidi un apstākļus, kur ķermenis ir spējīgs pats sevi dziedēt un ārstēt, tādēļ likumsakarīgi izvēlējos šo ceļu. Pēc horoskopa esmu Ūdensvīrs, un man patīk iebrist dziļajos ūdeņos, tādēļ ir vēlme atsevišķas lietas izzināt vairāk, un kopš pietiekami agras bērnības tā vietā, lai lasītu piedzīvojumu grāmatas, es šķirstīju literatūru, klausījos stāstus, kur cilvēks tiek aplūkots visaptveroši saistībā ar veselību un tās procesiem organismā.
– Kādos gadījumos fizioterapeits var pacientam palīdzēt, bet kad jāvēršas pēc padoma pie cita speciālista?
– Sākumā ir jāsaprot, ka fizioterapija ir rehabilitācijas nozare, kas analizē cilvēka fizisko un funkcionālo stāvokli. Tālāk fizioterapeits pielieto dažādas novērtēšanas metodes, tiek izstrādāti ilgtermiņa un īstermiņa mērķi, pielietotas aktīvas un pasīvas tehnikas un metodes. Fizioterapeits, vadoties pēc iegūtās informācijas, sastāda terapijas plānu. Manā skatījumā fizioterapija ir holistiski un radoši visaptverošs ārstēšanas process. Sadarbībā ar citiem speciālistiem slēpjas spēks, un ir ļoti labi, ja fizioterapeits sadarbojas ar konkrētā pacienta ārstējošo ārstu, ja tāds ir, jo kopīgi var nonākt pie secinājumiem, kā palīdzēt. Cilvēks ir biopsihosociāla būtne, tādēļ bieži vien, risinot psiholoģiska un emocionāla rakstura problēmas, kā, piemēram, ar psihoterapeita palīdzību, fizioterapeitam ir vieglāk sasniegt attiecīgi savus mērķus, jo domas, psiholoģiskais stāvoklis un pārliecība ietekmē arī fizisko ķermeni, un arī pretēji. Fizioterapeita uzdevums ir atpazīt arī tā saucamos "sarkanos karogus", kas liecina par to, ka konkrētajam pacientam ir kontrindicēta jeb aizliegta fizioterapija dotajā brīdī un ir jāvēršas pie citiem speciālistiem padziļinātākai izmeklēšanai. Fizioterapeita darbības lauks ir plašs, tomēr ir jāsaprot, ka bieži vien fizioterapeits strādā ne tikai konkrētas diagnozes vai saslimšanas profilakses nolūkos, bet nereti tā ir arī veselības stāvokļa uzturēšana, lai tā nepasliktinātos, un šeit atkal jāpiemin sadarbība ar citas jomas speciālistu, lai iznākums būtu iespējami veiksmīgs. Vienmēr esmu mudinājis cilvēkus domāt par savu labsajūtu un savu ķermeni savlaicīgi, jo pieredze rāda, ka tad, kad sūdzības pārvēršas par ikdienas sastāvdaļu un traucē ikdienā funkcionēt, "sarkanā lampiņa mirgo" un cilvēkam pēkšņi ārstēšanās process un terapija vairs nav dārga un, izrādās, arī laiku tam var atrast. Ir tāds labs teiciens: "Ja tu sadzirdēsi savu ķermeni tad, kad tas čukst, tev to nevajadzēs dzirdēt kliedzam." No tā var secināt, ka ir jāieklausās pirmajos simptomos, sūdzībās un savlaicīgi jāvēršas pēc palīdzības.
– Diemžēl pacienti ne vienmēr problēmām pievērš pietiekami lielu uzmanību…
– Kad cilvēks ierodas uz fizioterapiju, viņš pats par sevi daudz pasaka, jau ienākot kabinetā. Par to liecina viņa stāja, attieksme, runas stils, tas, kas ir sūdzību pamatā. Man ir svarīgi saprast, kas ir katra pacienta "kāpēc", jo, ja reiz esi tik tālu ticis, tam ir iemesls. Ja cilvēkam tāda nav, tad visdrīzāk motivācija būs īstermiņa un būs grūti sadarboties. Klasiskās domāšanas kļūdas, ko pacienti pieļauj ir vēlēšanās ātri un tūlītēji sasniegt rezultātu, taču es ne reti brīdinu, ka fizioterapija var būt ilgtermiņa process, kas pieprasa pacietību un sistemātiskumu. Pārsteidzošā kārtā lielu lomu spēlē ikdienas paradumu maiņa un uzmanības pievēršana tiem, jo, esot darbu jūgā, mēs atsevišķas lietas neievērojam, kam, laika gaitā monotoni un sistemātiski turpinoties un atkārtojoties, ķermenis kādā brīdī sāk ziņot, piemēram, kā mēs ceļam smagumus, kā asimetriski noslogojam vairāk vienu ķermeņa pusi vai paaugstināta stresa dēļ elpojam retāk un seklāk. Šīs un citas lietas cenšos akcentēt, un, skat, sūdzības mazinās.
– Jums kā medicīnas jomas pārstāvim ir jāseko līdzi aktualitātēm šajā nozarē.
– Ap to laiku, kad es nācu pasaulē, fizioterapija pie mums, gluži kā es, bija "bērnu autiņos" un kā joma tā ienāca Latvijas veselības aprūpes sistēmā lēnām un pakāpeniski. Šodien gandrīz katram ir pašam savs fizioterapeits un ir zināma tā loma. Šobrīd nešaubīgi varu teikt, ka joma attīstās ar plašiem soļiem, apaug ar metodēm, kas balstītas uz pētījumiem, un rosina nepārtraukti attīstīt savas zināšanas un prasmes, ko pats varu atzīmēt kā lielu priekšrocību šim, jo apgūstot arvien jaunas zināšanas un atkārtojot, tas padara ikdienu piesātinātu, neļauj "ierūsēt" un paver arvien jaunas durvis savstarpējā darbā ar pacientu.
– Jebkurā darbā nākas saskarties gan ar pozitīvo, gan negatīvo, un jūsu ikdiena noteikti nav izņēmums.
– Pēc būtības lielākoties es uzskatu, ka fizioterapeita darbs pilnvērtīgi ir veicams tikai klātienē ar cilvēku, kas vērsts uz novērtēšanu un terapijas uzsākšanu, visbiežāk izmantojot arī "hands-on" jeb terapiju, kur nepieciešams pieskāriens, tādā veidā sajūtot dziļākus audu slāņus, locītavu stāvokli un vispārējos orientierus ķermenī, vienlīdz uzskatāmi parādot, ka nav divu vienādu gadījumu. Katrs fizioterapeits šajā plašajā nozarē ar laiku atrod vienu vai vairākas specializācijas, kurā tas jūtas vislabāk un kur padziļinātāk veikt izziņas procesus, tādēļ ir vērtīgi, ja ir zinoši kolēģi, ar kuriem konsultēties vai pie kuriem sūtīt, ja ir kas specifisks. Jebkura veida darbs ar cilvēku prasa zināmu enerģijas apmaiņu, un bieži vien aiz fiziskajiem simptomiem mēdz slēpties kādas psiholoģiskas, emocionālas traumas, pieredzes, kas izpaužas fiziskā veidā, tādēļ ir vērtīgi apgūt cilvēku caur psiholoģijas prizmu, tomēr, lai pašam nebūtu sevi jāmeklē psiholoģijas labirintos, ir jāatrod veidi kā "izvēdināties" un atjaunot iekšējās rezerves. Savukārt pie mīnusiem var pieskaitīt to, ka ne vienmēr cilvēki ir motivēti strādāt un pildīt dotos uzdevumus savā labā, jo dažreiz rodas iespaids, ka nodarbības vai mājas vingrojumi tiek veikti fizioterapeita dēļ, lai ievilktu ķeksīti. Nākas lauzt mītus par to, ar ko cilvēki pirms tam ir saskārušies, jo bieži vien viņiem ir radies nepareizs priekšstats par fizioterapijas darba procesu un sagaidāmajiem rezultātiem. Jomas speciālistam darbā ļoti daudz ir jāizmanto savs ķermenis, un, jo ergonomiskāk un gudrāk tas tiek darīts, jo vairāk mēs pasargājam paši sevi no liekas noslodzes un nevajadzīgām traumām.
– Darba diena ir gara un iztukšo enerģijas krājumus. Kā atgūstat spēku, lai nākamajā dienā atkal būtu ierindā?
– Man ļoti patīk izkustēties svaigā gaisā, jo tas iztīra prātu no liekās informācijas un palīdz uzturēt ķermeni tonusā kā fiziski, tā mentāli. Manā ģimenē ir iecienīta iešana pirtī, tā ir mana svētnīca, kur nesteidzīgi baudīt šo procedūru. Pirts kombinācijā ar aukstajām peldēm labā nozīmē "izsit korķus", un tas ir kā ielikt pavisam jaunas baterijas. Esmu "saslimis" ar pārgājieniem, ejot tos ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs. Man patīk garo distanču pārgājieni, kas ilgst vairākas dienas un kur ir iespēja būt pēc iespējas tuvāk dabai, vienlaikus atsvešinoties no iedzīves, kas ikdienā padara mūsu ikdienu pārāk ērtu, pieejamu un uz mazkustīgiem paradumiem vērstu, tādēļ es saku, ka labākie ārsti ir kustības, svaigs gaiss un iekšējās sarunas, ko tad arī es varu baudīt šajos pārgājienos. Ārpus darba man patīk apmeklēt kultūras pasākumus, tas ļauj izkāpt no ikdienas – darba formu nomainīt pret baltu kreklu, žaketi, uzsiet kaklasaiti un aiziet uz kādu labu koncertu vai teātra izrādi.
24.11.2023.