Pagājuši četri gadi, kopš KRISTĪNE ČAČKA atgriezusies dzimtajā pusē, gan Cesvainē, gan Liezērē piedāvājot fizioterapeita pakalpojumus uzņēmumā SIA „Laba prakse". Jauniete atzīst, ka lēmums atgriezties laukos bijis apzināts, savu izvēli viņa nenožēlo, jo arī ārpus lielpilsētām ir potenciāls. „Nav gluži tā, ka laukos nav cilvēku un nav, ko darīt," vērtē Kristīne.
Vietējie iedzīvotāji pie Kristīnes dodas salabot muguru, savest kārtībā stāju, sāpošos muskuļus u. c.
Kristīne Čačka ir gandarīta, ka izvēlētā profesija palīdz cilvēkiem atlabt: – Medicīna kaut kā mani saistīja jau kopš Liezēres pamatskolas laikiem – cilvēka uzbūve, anatomija. Starp citu, arī brālis aizgājis pa medicīnas līniju, strādā par feldšeri Rīgā, ātrajā palīdzībā, kaut mediķe mūsu ģimenē ir tikai tēva māsa. Tieši par ārstu nedaudz baidījos mācīties ilgo gadu dēļ, fizioterapeitam jāmācās mazliet mazāk, tomēr arī šī profesija šķita gana interesanta un saistoša. Mācoties Madonas Valsts ģimnāzijā, idejas jau bija ļoti daudzpusīgas, vienubrīd pat vēlējos studēt aviāciju. Viena doma uz vienu pusi, otra – uz otru, tomēr beigās izlēmu par labu medicīnai. Izstudēju Rīgas Stradiņa universitātē, pēdējais gads lielākoties pagāja, apgūstot praktiskās iemaņas, un bakalaura darba izstrādē, praksē pabiju trīs mēnešus Spānijā.
– Tad jau noteikti var salīdzināt Spānijas un Latvijas praksi. Kādas ir galvenās atšķirības?
– Spānijā ir citādāka sistēma, es pat nebaidīšos teikt, ka mums Latvijā fizioterapija ir diezgan augstā līmenī. Viņi vairāk strādā ar aparatūru, pats fizioterapeits pacientam pieslēdzas diezgan maz. Viena prakses vieta man bija slimnīcā, kur bija milzīga zāle ar padsmit kušetēm, kādi 7-8 fizioterapeiti. Pirmajā nodarbībā fizioterapeits parāda, kas jādara, un tālāk pacients nāk un dara pats, fizioterapeits tam īsti neseko līdzi. Varbūt tas bija vien konkrēti tajā vietā, kur izgāju praksi, bet palika iespaids, ka pie mums šis darbs tiek veikts labāk, ar lielāku iedziļināšanos.
– Šobrīd galvenokārt strādājat ar Cesvaines cilvēkiem. Kā nonācāt darbā SIA „Laba prakse"?
– Sanāca tāda likteņa sakritība. Rakstīju bakalaura darbu pie savas tagadējās priekšnieces. Viņa ar kolēģi, kas izveidoja firmu, ir pasniedzējas universitātē. Kolēģe – fizioterapeite Ruta Balode – braukāja uz Cesvaini jau gana ilgu laiku, dakteres Ineses Lūses doktorātā sniedza fizioterapijas pakalpojumus vidēji reizi mēnesī, bet pieprasījums auga. Es tieši pabeidzu studijas, esmu no šīs puses, zināju, ka gribu nākt strādāt laukos. Tā nu šo darbu piedāvāja man. Kad sāku te strādāt, tika izveidots fizioterapijas kabinets, jo iepriekš viss notika doktorātā. Sākums nebija viegls, jo braucu nedēļā pie četriem cilvēkiem, pakāpeniski pieprasījums auga.
– Tātad cilvēki aktīvi izmanto iespēju apmeklēt fizioterapeitu.
– Nu jau cilvēki brauc pat no Gulbenes, Jaungulbenes. Kādus 2-3 gadus reizi nedēļā tiku braukājusi arī uz Jaunpiebalgu, bet šobrīd to ir pārņēmusi kolēģe, jo darba man pietiek tepat Cesvainē, kā arī pāris reižu mēnesī pieņemu cilvēkus Liezērē, kur dzīvoju.
– Kādas ir pacientu biežākās sūdzības?
– Visbiežāk tas ir saspringums mīkstajos audos – mugurā, plecos, kājās un tamlīdzīgi. Ir cilvēki, kas saprot, ka tā ir baigi laba lieta. Tad nāk kaut vai profilaksei reizi mēnesī, gluži uzturoši. Ir tādi, kas ierodas katru nedēļu, jo zina, ka mājās nevingros. Zina, ka te būs tā stunda – nāks un izdarīs. Kad cilvēks saprot, ka tā atsevišķos gadījumos ir iespēja izbēgt no operācijas…
Tomēr to, kas nāk profilaktiskos nolūkos, ir mazāk. Sūta arī ģimenes ārsti pusaudžus ar stājas problēmām, asimetrisku stāju, vecāki, kas paši satraucas, ka bērnam ir līka mugura. Ved arī zīdaiņus ar tonusu vai aizkavētu attīstību. Laukos tas apjoms ir ļoti plašs, jo, ja esi te, visi jau meklē pie tevis palīdzību, jo nav iespējas izvēlēties, tas ir bērnu vai senioru fizioterapeits.
– Zinu, ka Cesvaines pansionāta senioriem jaunizveidotajā āra trenažieru laukumā arī vadījāt vingrošanas nodarbības.
– Cesvaines novada dome ļoti atbalsta šo pasākumu, kopš sāku šeit strādāt, pansionāta direktors Juris Rozenbergs uzreiz ieinteresējās par šo iespēju, lai palīdzētu pansionāta iemītniekiem. Šobrīd reizi nedēļā eju uz pansionātu, kur vingrojam; tāpat arī pārējiem Cesvaines senioriem ir iespēja pievienoties mums otrdienās pulksten 12. Pulciņš ir diezgan liels, pārsvarā tās ir kundzes, viņām ļoti patīk. Ziemā nevaram izmantot iekārtoto āra laukumu, bet, kolīdz sāksies siltāks laiks, vingrojumi notiks arī ārā.
– Tā mēdz uzsvērt, ka arī lielā vecumā kustības ir ļoti svarīgas.
– Protams, vingrojumi ir mazliet citādāki – vieglāki, ar mazāku slodzi, bet tie ir ļoti nepieciešami, lai izkustinātu locītavas, iedarbinātu asinsriti, elpošanas funkcijas. Īpaši tiem cilvēkiem, kas dienu pavada sēdus vai guļus, ir ļoti būtiski izkustēties kaut vai nelielā apjomā – cik katrs ir spējīgs izdarīt.
– Tomēr nereti teic, ka jaunie ļaudis ir pat neveselāki, šķībāki nekā seniori.
– Tas varbūt būtu pārāk skarbi teikts, bet principā jaunatnei ir diezgan lielas problēmas ar stāju, motoro attīstību. Mūsdienās to ļoti ietekmē dators. Īpaši jauniešiem skolas vecumā ļoti jūt to, ka ir sēdošs dzīvesveids. Dators ietekmē gan stāju, gan pašsajūtu. Protams, tā ir ne tikai skolēniem. Arī pieaugušajiem lielākā daļa darbu notiek pie datoriem, kustību ir maz. Vienīgi priecē, ka Latvijā kopumā arvien tiek popularizēts aktīvs dzīvesveids, modē ir maratoni, tiek izveidoti dažādi aktīvā dzīvesveida centriņi. Cilvēkus tomēr interesē pavadīt laiku ne tikai pie datoriem un televizoriem.
– Iepriekš pieminējāt arī problēmas ar zīdaiņu tonusu – kāpēc šī problēma mūsdienās kļuvusi aktuāla? Vai agrāk vienkārši par to nezināja, nerunāja?
– Tagad tā ir tāda „top" lieta. Varbūt tas ir mans personīgais viedoklis, ka ģimenes ārsti reizēm īsti nezina, ko ar bērniņiem darīt. Lielākoties problēma ir tajā, ka vecāki nepareizi ar bērniem apejas – nepareizi ceļ, veļ, ģērbj. Tas ķermenīti noslogo nepareizi. Problēma tiek atrisināta ar to, ka vecākiem iemāca pareizi visu darīt. Patiesībā jau pētījumi rāda, ka masāžas, ja zīdainim ir tikai tonuss, nevis neiroloģiskas problēmas, nenāk par labu. Ir jāiemācās tieši, kā moderni saka, hendlings. Protams, ir situācijas, kad nepieciešama tieši zīdaiņa masāža, nesaku, ka nav, bet lielākoties tam visam palīdz hendlings – pareizā apiešanās.
– No fizioterapijas viedokļa pārējās vecuma grupās lielākais bieds tātad ir datori, mazkustīgs dzīvesveids.
– Laukos fizisko veselību ietekmējošs faktors ir arī fiziski smagie darbi, kas, veikti nepareizi, neievērojot ergonomiskas kustēšanās principus, var radīt problēmas. Nenoliedzams faktors ir arī cilvēku psihoemocionālais stāvoklis. Gan pozitīvais, gan negatīvais stress, spriedze – tas viss iet rokrokā. Ja ir psihoemocionālā spriedze, tas atsaucas arī uz ķermeni.
– Cik bieža izkustēšanās būtu optimālākais variants?
– Pirmkārt, jāatrod tā aktivitāte, kas patīk, kas rada patīkamas emocijas, lai nav jāsakož zobi; 2-3 reizes nedēļā būtu vēlams ko fizisku padarīt. Nūjošana, braukšana ar velosipēdu vai velotrenažieris mājās. Tas dod kardiotreniņu un izkustina visu ķermeni, bet vēlams būtu arī ik pa reizei pavingrot, vismaz to minimumu, ko ieteic fizioterapeits. Šobrīd modē ir vingrot mājas apstākļos pēc vingrojumiem, kas atrodami youtube. Taču šādā gadījumā pašam vingrotājam grūti izvērtēt, cik šie vingrojumi ir individuāli piemēroti, pareizi. Bet vismaz minimumu ik pa laikam vajadzētu izpildīt, jo ikdienā mums parasti strādā vieni muskuļi, kamēr otri snauž. Tos otros arī vajag nodarbināt.
– Kādas ir jūsu pašas aktīvās nodarbes pēc darba?
– Darbdienas ir diezgan garas un daudz sanāk izvingroties, vadot grupas. Vasaras sezonā mēdzu braukt ar velosipēdu, pa reizei arī skrienu. Fizisko slodzi gūstu, dejojot tautiskās dejas, kur jānotur stāja, stalta mugura. Dejoju Liezērē, mums ir jauns kolektīvs, kur sava prieka pēc dejojam. Noorganizējāmies 2014. gada beigās, esam 8 pāri. Dziedu arī Cesvaines jauktajā korī.
– Iepriekš jau minējāt, ka nākt atpakaļ uz laukiem bija apzināts lēmums. Kāpēc? Vai nebaidīja cilvēku vai iespēju trūkums?
– Ir laukos cilvēki. Protams, liela daļa ir prom, bet ir arī jaunieši, kas ir lauku patrioti, kaut ko cenšas darīt un pasākt. Liezērē jaunā paaudze ir ļoti aktīva, darbojas biedrība „Ozols un zīle", arī pati nesen iesaistījos tās darbībā. Ceram īstenot jaunas aktivitātes.
Es īsti neesmu Rīgas cilvēks. Varu aizbraukt uz kādu brītiņu padzīvoties, bet ikdienas gaitas tur vadīt – tas nav man. Arī studiju gados es katru nedēļas nogali braucu uz mājām. Kas to zina, kā būs nākotnē, jo visas izaugsmes iespējas – kursi, semināri –
lielākoties ir Rīgā, tāpat plānoju nākotnē pastudēt maģistrantūrā. Tomēr lauki ir mans pamats. Mazliet nesaprotu tos jauniešus, kas cenšas tikai Rīgā palikt. Laukos darba īstenībā ir pietiekami. Protams, alga ir mazliet cita, bet arī šeit tā ir salīdzinoši laba, ja godīgi, es nevarētu sūdzēties. Tas jau gan tāds diskutabls jautājums.
– Rīgā toties sadzīve ir dārgāka, uz tā rēķina lielās algas arī izlīdzinās.
– Laikam cilvēkiem gluži psiholoģiski tā šķiet, ka tur ir lielākas algas. Kā arī izaugsmes iespējas, kā jau minēju. Bet nav tā Rīga tik tālu, ja nepieciešams, var izbraukāt. Arī pati šodien (9. martā. – Aut.) braukšu uz semināru. Maijā braukšu uz kursiem Nīderlandē. Ir jau Eiropā fizioterapija augstā līmenī. Tas ir ļoti noderīgi no kolēģiem uzzināt šīs zināšanas. Tomēr dzīvot ārzemēs… es jau Rīgu nevaru izturēt. Protams, ja nepieciešamība spiestu, cilvēks jau pie visa var pierast. Bet šobrīd ir labi, kā ir, ir jānovērtē tas, kas ir. Domāju, jauniešiem nevajadzētu baidīties nākt strādāt un dzīvot uz laukiem.