INĀRA FEDOTOVA jau daudzus gadus ir viena no Lazdonas atslēgas cilvēkiem, kura aktīvi iesaistās pagastā notiekošajos procesos, organizē dažādas aktivitātes un pasākumus, bet strādāt uz Lazdonu atnāca pirms 42 gadiem — kur tas laiks, kopš viņa te jūtas kā savējā.
– Uz Lazdonu atnācu 1981. gadā no Barkavas, kur strādāju bērnudārzā par metodiķi un nebija nekādu cerību saņemt dzīvokli, bet to mums kā jaunai ģimenei ļoti vajadzēja. Sāku meklēt jaunu darbavietu, kur tiktu piedāvāts ne tikai darbs, bet arī dzīvoklis. Biju ļoti priecīga uzzinot, ka padomju saimniecībai „Madona", kas atradās Lazdonā, nodarbojās ar kažokzvēru audzēšanu un nesen bija uzcēlusi bērnudārzu, tajā bija vajadzīgi darbinieki, solot arī dzīvokli. Meitiņai toreiz bija tikai gadiņš, bet, neraugoties uz to, bērnudārzā uzreiz sāku strādāt.
Esmu beigusi Rīgas pedagoģisko skolu, pēc tam arī Liepājas Pedagoģisko institūtu. Kad Lazdonas bērnudārza vadītāja aizgāja pensijā, šos pienākumus uzticēja man. Bērnudārzu vadīju, līdz to apvienoja ar Lazdonas pamatskolu. Vienu brīdi biju bezdarbniece, bet šo laiku izmantoju lietderīgi un īstenoju savu sapni – ieguvu autovadītājas tiesības.
Daudzus gadus darbojos biedrībā jeb sieviešu klubiņā „Smaidas", esam rakstījuši projektus un rīkojuši dažādas aktivitātes, bet pagājušajā gadā atzīmējām klubiņa pastāvēšanas 20 gadu jubileju. Tas darbojas joprojām, kaut gan tagad tiekamies samērā reti.
Kādu laiku esmu strādājusi arī par sporta un kultūras organizatori, bet laiki un situācijas mainās. Tā radās doma izveidot bērnu un jauniešu centru „Kodols". Tā bija mana ideja, un arī dome to atbalstīja.
Bērnu un jauniešu iniciatīvu centrā strādāju 11 gadu, un ir jau nomainījusies trešā paaudze. Centra darbības sākums vispār bija fantastisks, jo uz to sāka nākt tie bērni, kuri apmeklēja bērnudārzu, kad es vēl tur strādāju. Un nu viņi bija paaugušies, lai varētu iesaistīties dažādās aktivitātēs. Gan man tas bija jauns izaicinājums, gan viņiem – jauna pieredze. Es viņiem tā arī teicu, ka mums kopā būs jāmācās, jāapgūst jaunas prasmes, zināšanas un iemaņas.
Viņi bija tik aktīvi, darītgriboši, bet tagad, kad ir nomainījies sastāvs, nedaudz citādāka ir arī attieksme. Jaunā paaudze iniciatīvu un ierosinājumus dažādu aktivitāšu rīkošanai vairāk gaida no manis un mazāk nāk ar saviem priekšlikumiem.
Kopš šāgada aprīļa esmu Lazdonas pagasta multifunkcionālā centra „Kodols" vadītāja.
– Iepazīstoties ar šo domes lēmumu, pirmais iespaids ir nedaudz maldīgs, proti, ka Lazdonā tiek veidota jauna struktūrvienība, taču būtībā tiek pārveidots jau esošais bērnu un jauniešu iniciatīvu centrs „Kodols" par multifunkcionālo centru, nosakot, ka tas aptvers visu vietējo kopienu pagastā.
– Jā, līdzšinējais statuss tika mainīts tieši ar tādu domu, kaut gan arī līdz šim bērnu un jauniešu iniciatīvu centrs „Kodols" organizēja dažādus pasākumus, iesaistot visus iedzīvotājus, bet tagad to darīt būs plašākas iespējas, nodrošinot daudzveidīgāku līdzdalību sabiedriskās aktivitātēs un lietderīgā laika pavadīšanā visām paaudzēm.
Centrs, tāpat kā līdz šim, darbdienās būs atvērts no pulksten 14 līdz 18, un esam viens no tiem nedaudzajiem, kas apmeklētājus gaida arī sestdienās.
– Pastāstiet, lūdzu, kādus jaunus projektus un aktivitātes esat iecerējuši šovasar?
– Esam gan īstenojuši projektus, gan rīkojuši dažādus pasākumus un aktivitātes, un šovasar ir padomā arī jauni. Viens no tiem – „Māksla ir jādod, nevis jāņem!" ar domu apgleznot vienu no centra sienām. Pašlaik jau top skices, lai varētu izvēlēties veiksmīgāko. Esam iecerējuši organizēt pārgājienu „Apkārt Rāceņu ezeram", aktīvās atpūtas pasākumu Lubānas pusē, apmeklēt Dziesmusvētku skolu Praulienā, tāpat tikties ar konkursa „Īstās latvju saimnieces" dalībnieci Antru Gotlaufu un rīkot citus pasākumus. Bērni un jaunieši ļoti gaida arī tik iecienītās tradicionālās nakts orientēšanās sacensības.
– Vai savu izvēli, saistot savu dzīvi ar Lazdonu, nav nācies nožēlot?
– Šai ziņā man ir interesenta pieredze. Esmu vairākkārt pārliecinājusies, cik pareizs ir teiciens – nekad nesaki „nekad"…
Savulaik, braucot uz Madonu garām Lazdonai un skatoties uz pelēkajām mājām, ne reizi vien nodomāju: es te nekad negribētu dzīvot, bet dzīve ienesa savas korekcijas un nolika pie vietas. Atnācu strādāt uz bērnudārzu, un nu te jau dzīvoju vairākus gadu desmitus.
Sākums gan nebija viegls, jo toreiz bērnudārzā bija sešas grupas, pie tam visas ar krievu valodas apmācību, kura man pašai skolas gados sagādāja grūtības. Mācījos brīvi runāt, izteikties, rakstīt un arī iemācījos.
Pa šiem gadiem bērni ir izauguši lieli, vecākā meita dzīvo un strādā Madonā, dēls dzīvo Lazdonā un strādā būvniecībā, bet jaunākā meita dzīvo Anglijā. Man ir arī kupls mazbērnu pulciņš. Priecē, ka Anglijā dzīvojošie mazbērni labi runā latviski, angliski, arī krieviski un nedaudz lietuviski, jo viņu tētis ir lietuvietis.
Atceroties lielo pārmaiņu laikus, jāsaka, ka, Latvijai atgūstot brīvību, no krievvalodīgo puses bija ļoti liela vēlme savus bērnus sūtīt tieši latviešu grupiņās, lai bērni jau no mazotnes iemācītos labi runāt latviski. Bija gan arī tādi, kas uzskatīja, ka to nevajag darīt, paužot neizpratni, kāpēc bērnudārzs nevar darboties kā līdz šim, un nekādu dalīšanu latviešu un krievu grupiņās nevajagot.
Es domāju, ka šis brīdis, kad krieviski runājošie vecāki gribēja savus bērnus bērnudārzā sūtīt latviešu grupās, kopumā valstī netika izmantots, un tā bija kļūda, jo tika nokavēta pāreja uz latviešu valodas apmācību bērnudārzos un arī skolās. Varbūt tagad, pēc vairāk nekā 30 gadiem kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, tā nebūtu jāņemas ar latviešu valodas eksāmeniem Krievijas pilsoņiem un šis jautājums jau būtu noņemts no dienaskārtības un nebūtu aktuāls.
– Jūsu darba pieredzi lielā mērā var salīdzināt ar vaļasprieku – visu laiku esat bijusi bērnu vidū, organizējusi dažādas aktivitātes bērniem, jauniešiem un pieaugušajiem, pati tajās aktīvi piedalījusies. Kā jums pašai šķiet – vai tā var apgalvot?
– Savā ziņā tā ir taisnība, bet vēl man ļoti patīk ceļot. Tas asinīs ir jau no skolas laikiem, kad devāmies ekskursijās uz Igauniju, Lietuvu, arī Gruziju, Armēniju. Atceros, kā pēc 7. klases braucām uz Ļeņingradu (tagadējo Sanktpēterburgu). Spilgtā atmiņā tā ir palikusi ne tikai ar vēsturiskajiem apskates objektiem, bet arī ar to, ka tur es sāku runāt krieviski. Līdz 7. klasei krievu valodā nevarēju normālu teikumu noformulēt, kaut gan krievu valodu mums jau mācīja no 2. klases, bet stundās varēju pateikt tikai to, ko biju iezubrījusi. Taču Ļeņingradā, ieejot veikalā vai ēdnīcā, bija kaut kas jāsaka krieviski, pamēģināju un tad sapratu ka tīri labi sanāk. Varbūt arī tiem, kas ikdienā joprojām Latvijā nerunā latviski, nebūtu jākautrējas un no krievu valodas jāpāriet uz sarunvalodu latviski. Nerunājot jau nevienu valodu nevar iemācīties.
Paveroties iespējām doties uz Eiropas valstīm, esmu bijusi Čehijā, ļoti patika Horvātijā, tāpat vairākās Krievijas pilsētās, kā Volgogradā un Tambovā. Protams, arī Anglijā pie jaunākās meitas. Savukārt ar vecāko meitu esmu apceļojusi Vāciju.
– Lazdona ir lielu pārmaiņu priekšā. Bērnudārza grupiņa ir jau beigusi pastāvēt, Lazdonas pamatskolai pēdējais izlaidums izskanēs jūnijā. Kā to uztverat jūs?
– Ļoti žēl, ka Lazdonā tiek slēgta gan skola, gan bērnudārza grupiņa. Manā ieskatā, bērnudārza grupiņa Lazdonā varēja darboties kā viena no Madonas bērnudārza filiālēm, lai vietējie bērni un arī madonieši to varētu apmeklēt. Te ir ļoti labas audzinātājas, arī telpas brīnišķīgas un mūsdienīgi aprīkotas – vienkārši super! Tāpat ir gan ērta guļamistaba, gan ģērbtuve, gan rotaļu un pastaigu laukumi.
Protams, audzinātājām apvienotajā grupiņā strādāt ar dažāda vecuma bērniem ir grūtāk, bet, no otras puses, mazākie bērni dzirdot, ko māca lielākajiem, daudz ko no tā neviļus apgūst un iegaumē arī burtus. Visi bērnudārza audzēkņi, uzsākot skolas gaitas, prot lasīt, bet, cik zinu, tā ir ne visur.
Katrā ziņā ir ļoti skumji. Arī mani bērni šeit ir beiguši skolu, un es neko sliktu nevaru teikt ne par izglītības kvalitāti, ne attieksmi.
Ļoti ceram, ka pašvaldība drīzumā saorganizēs tikšanos ar iedzīvotājiem. Tad kopā varēsim arī lemt, kā dzīvot turpmāk pēc šādām pārmaiņām. Iedzīvotāji vēlas aktivizēt dzīvi pagastā un ir gatavi iesaistīties arī pasākumu organizēšanā.
AGRA VECKALNIŅA foto
02.06.2023.