Gatis Gailītis ikdienā strādā Ļaudonas pagastā par Īpašumu uzturēšanas nodaļas vadītāju, taču atvaļinājumi paiet ceļojot. Valsts, kas iemājojusi viņa sirdī uz palikšanu, ir uzlecošās saules zeme Japāna. Viņš apgūst gan tās valodu, gan stundām ar sajūsmu var stāstīt par pieredzi un tur esošo kultūru. Jau divus gadus Gatis arī tūristiem piedāvā savu redzējumu par Āziju.
– Kā aizsākās aizraušanās ar ceļošanu?
– Jau kopš bērnības tas ir bijis kā jaunu iespaidu meklējums un vēlme izzināt. Šur tur aizbraucām ar vecākiem, patika klases ekskursijas. Ir cilvēki, kuriem tas absolūti neinteresē, bet es piederu pie tiem, kam kustība ļoti patīk. Madona ir maza pilsēta. Arī Latvija un Eiropa izbraukāta krustu šķērsu. Līdz ar to, meklējot jaunus apvāršņus, aizbraucu uz Āziju. Pirmo reizi tur biju 2006. gadā, un tā tas viss sākās – katru gadu, līdz pabūts teju visās Āzijas valstīs. Sākotnēji tur mēdzu ierasties pilnīgi bez plāna, kas pirmajā reizē likās pat bailīgi, nezinot, kur doties, kur gulēt un ko ēst.
– Kas lika iemīlēt tieši Japānu?
– Tas ir ļoti interesants stāsts, kas sākās 2005. gadā, kad strādāju aviācijas bāzē Vācijā. Biju vienīgais latvietis tajā pilsētā. Tur strādāja japāņu meitene, kura tirgoja amerikāņu automašīnas. Viņa uzstājīgi mēģināja kādu auto pārdot man, bet mani tas neinteresēja. Tādā veidā iepazināmies. Tajā pašā gadā, esot atvaļinājumā Latvijā, nolēmu nopirkt kādu latvisku dāvaniņu japānietei. Izvēlējos "Stenders" ziepes dāvanu kastītē. Kad viņa saņēma dāvanu un to atvēra, bija sajūsmā par tās skaistumu. Ieminējās, ka ko tādu varētu pārdot Japānā, un es šo ideju atbalstīju. Kad biju Rīgā, uzrakstīju biznesa attīstības plānu, un "Stenders" vadībai tas patika. Iegādājāmies franšīzes tiesības, kas tajā laikā Latvijā tik tikko bija parādījušās. Reti kurš ar tām nodarbojās. Tas bija vēl pirms 2008. gada finanšu krīzes, tad bankās kredītu paņemt bija vienkārši. Tā arī nostrādāju ar šo rūpalu līdz 2017. gadam. Periodiski braucu uz Japānu, bet darba dēļ, nevis kā tūrists. Ceļot sanāca pavisam nedaudz. Tomēr šī valsts man iekrita sirdī. Vēlāk braucu kā tūrists. Nolēmu arī pamācīties japāņu valodu. Tad sākās kovids, netiku mājās, tāpēc Japānā iestrēgu gandrīz uz pusgadu. Izceļoju krustu šķērsu, un japāņu draugi man teica, ka es Japānu jau pārzinu labāk nekā viņi paši. Mani kā Japānas ekspertu uzrunāja aktīvā tūrisma aģentūra "Finalmente", tagad uz Japānu vedu arī tūristu grupas.
– Jau ieminējies par pandēmiju. Kā pavadīji laiku, esot šajā valstī?
– Sākotnēji Hirosimā mācījos skolā, sēdēju klasē kopā ar maziem bērniem, kas mācījās angļu valodu, es – japāņu. Pagāja trīs mēneši, sākās vispārējā globālā panika. Ārlietu ministrija publiskajā telpā periodiski skandēja par pēdējām lidmašīnām uz Latviju, citādi nevarēšot tikt mājās. Redzot, kas notiek martā Latvijā – izolācija, dubļi, lietus, sniegs -, bet Japānā zied sakuras, spīd saulīte, nolēmu, ka palikšu Japānā. Pagarināju uzturēšanās atļauju un ar lietotu velosipēdu izbraucu cauri visai valstij. Dzīvoju teltī, kur pagadās – uz tiltiem, zem tiltiem, stāvvietās, parkos, mežos, pļavās, pie upēm un ezeriem. Šad tad no rītiem pie manas telts tantītes atnesa bulciņas un kafiju termosā. Citas toties bēga pa gabalu, jo plosījās kovids. Pilsētās, lai tiktu dušā nomazgāties, paliku viesnīcās. Neaizmirstams piedzīvojums. Atkārtotu, ja būtu iespēja. Sākumā gāju kājām, pēc tam nopirku lietotu velosipēdu, lai tomēr bilde ātrāk mainās. Iet ir garlaicīgi, kājas sāk sāpēt, turklāt man bija smaga mugursoma. Braucot ar velosipēdu, apskatīt var vairāk. Sāku ceļojumu Hirosimā, bet beidzu Japānas ziemeļos – Saporo.
– Kā radās sadarbība ar tūrisma aģentūru?
– Labas lietas vienmēr sākas ar draugiem un paziņām. Mans paziņa strādāja kopā ar uzņēmuma vadītāju, kura ar savu aģentūru vēlējās apgūt Āziju un meklēja kādu, kas šo pusi labi pārzina. Viņa ieteica mani, un es, daudz nedomājot, piekritu. Veidoju programmas, plānoju maršrutus, organizēju un pats vadu ceļojumus.
– Kā notiek gatavošanās braucienam ar tūristiem?
– Ir noteikts, ka tai jābūt aktīvajai atpūtai. Tas nozīmē, ka man jārēķinās ar to, ka maršruts jāplāno atbilstoši, lai būtu fiziskas aktivitātes, lai mēs ietu pārgājienos, kāptu kalnos. Tas nekādā gadījumā nebūs standarta maršruts, kā pierasts ar citām ceļojumu aģentūrām, kur autobuss piebrauc pie apskates objekta stundas laikā visu izskrien, safotografējas, ir atpakaļ autobusā un brauc uz nākamo objektu. Es ilgi pētu maršrutus, kur varētu vest tūristus, skaistākās vietas. Analizēju iepriekš veiktos maršrutus, lai nākamā reizē cilvēkiem būtu interesantāk. Uzklausu visu subjektīvo un objektīvo kritiku. Visiem neizdabāsi, bet pēdējā braucienā gan, kad prasīju, vai gribas atgriezties Latvijā, teica, nē, varētu vēl nedēļu padzīvot. Esmu bijis daudzās vietās, zinu, kur vest. Ir vietas, kur absolūti nav tūristu, tādu vietu gan ir ļoti maz. Protams, dažus populārākos apskates objektus apmeklējam, bet pārsvarā ejam tur, kur latvietis vēl kāju nav spēris. Tur tiešām tūristi nav gadiem gājuši, kur nu vēl latvieši. Līdz ar to ir milzīgs gandarījums gan pašam, gan arī līdzbraucējiem. Katrreiz cenšos pamainīt maršrutus, izmēģinu ko jaunu.
– Ar kādām cerībām tūristi parasti brauc uz Japānu, un ar kādām domām atgriežas?
– Es jau viņus nedaudz "uzkurinu" un ieintriģēju, jo zinu, kas ir Japāna un kāda ir viņu kultūra. Zinu, kas ir plānā, ko redzēt, kā labāk iepazīt valsti un kas vispār notiek tajā pasaules malā. Cilvēki ir daudz lasījuši, daudz dzirdējuši par Japānu, daudziem tā šķiet ļoti eksotiska vieta, kas tā arī ir. Daži atbrauc uz Latviju un uzreiz gatavojas nākamajam braucienam. Ir daži tūristi, kas brauks jau ceturto, piekto reizi. Valsts ierauj ar ļoti augsto kultūras līmeni, tehnoloģiju un skaistās dabas simbiozi. Lielākā daļa Latvijā atgriežas pārlaimīgi, fantastiskiem iespaidiem.
– Varbūt ir kādi stereotipi par Japānu, kas nav patiesi?
– Nereti liek vienlīdzības zīmi starp Japānu, Koreju un Ķīnu. Tāpat kā lielās valstis liek vienlīdzības zīmi starp Latviju un Krieviju vai Latviju un Lietuvu. Daudzi uzskata, ka tas ir viens un tas pats. Cilvēki, kas ceļo un grib ceļot, ir aktīvi un nekādos stereotipos nedzīvo, to drīzāk dara dīvānā sēdētāji vai cilvēki ar šauru interešu loku. Aktīva dzīvesveida piekopējs ir vesels miesā un garā, viņš lieki nefilozofē, bet raujas uz nezināmo, lai gūtu jaunu pieredzi.
– Varbūt ir kāda mīļākā vieta, kur gribas atgriezties atkal un atkal?
– Ir tik daudz vietu, kur gribas atgriezties, bet visam nav laika. Pavasara sakuru ziedēšanas periodā katru gadu realizējam sešu salu velobraucienu. Nogatavojušies citrusaugļi, zied sakuras, un tas ir laiks, kad ir vismazāk nokrišņu. Fudži apkārtne ir ļoti skaista, ar pastkartīšu vērtām ainavām. Dažas mazās pilsētiņas, mazie ciemi, lauku viesnīciņas un tās īpašnieks, kurš tevi jau personīgi atceras un ar lielāko prieku atkal sagaida un ir lepns un priecīgs atkal izmitināt latviešus. Dažreiz pie sienas ir pasaules karte, kur tūristi iesprauž kniepadatu, tādējādi atzīmējot, no kuras valsts viņi ir ieradušies. Ir bijis gods vairākās vietās atzīmēties kartē kā pirmajiem, kuri ierodamies no Latvijas.
– Kas eiropiešiem ir visgrūtāk saprotamais Japānas kultūrā?
– Kultūras ir atšķirīgas. Es atbildēšu kā eiropietis, jo pats esmu no šejienes. Sākšu ar to, ka japāņi jau vairākkārt ir ciemojušies pie manis Latvijā. Esam kopā ceļojuši arī pa Baltiju. Viņi saka, jūs, latvieši, esat ļoti līdzīgi japāņiem – strādīgi, klusi. Bet ir sabiedrības daļa, kas ir skaļa. Viņiem Japānā iebrauca daudz ķīniešu, kas nedaudz to kultūru atšķaida ar troksni un pārlieku lielu šovinismu. Lai gan var šķist, ka mēs kā tautas esam līdzīgas, japāņus ir dažkārt grūti izprast tādā aspektā, ka viņi visu dzīvi "nēsā maskas". Pie tā ir jāpierod. Viņi paši lieto vārdu "attiecību lubrikants", viņi attiecības it kā ieeļļo, lai tās būtu bez jebkādām šķautnēm un atskabargām, lai viss ietu gludi savstarpējā komunikācijā un sadarbībā. Līdz ar to viņiem nākas daudz pietēlot. Japāņi ir tendēti uz sabiedrības labklājības celšanu, nevis uz individuālismu. Ja esi individuālists Japānā, tiec izspiests no sabiedrības ārā, nekam neesi derīgs. Mums, tāpat kā Rietumu pasaulē, ir citādāk – dominē individuālisms, līdz ar to sākumā liekas interesanti un nedaudz pagrūti viņus izprast. Protams, arī Japānā katram ir savas problēmas – gan ar finansējumu, gan darbiem, gan attiecībām, kā jebkuram cilvēkam. Bet no sākuma to nevar redzēt, jo japānis to labi maskē. Pat bezpajumtnieki ir normāli apģērbti un zem tiltiem negulšņā. Japāņi paši savu valsti dēvē par ērtu valsti. Komunikācijas spējas ar ārvalstnieku ir perfektas – tu kā tūrists tiec pozicionēts augstāk par pašu japāni, kurš tevi uzrunā – tu esi kā Dieva vietā. Liekas, ka tā pasaules mala ir vienkārši perfekta, bet tā nav. Tikai ilgāk padzīvojot Japānā, redzi viņu problēmas, un to ir vairāk nekā dubļu novembrī. Kā jau minēju, tas viss tiek labi nomaskēts, jo japāņu kultūrā personīgas neveiksmes un neizdošanās uzliek japānim neveiksminieka zīmogu un cilvēks sabiedrībā "zaudē seju". Tas uzliek ļoti lielu atbildības nastu, tādēļ nekad no japāņiem nesagaidīsi kaut mazāko verbālo agresiju. Bieži gribas sagaidīt lielāku konkrētību, bet ierindas japānis lavierēs ar atbildēm, lai tikai tev izdabātu un visi šķirtos laimīgi un apmierināti. Protams, tas ir ļoti glaimojoši un patīkami, bet dažkārt paliec bez atbildes vai nesaprašanā. Šo visu pat grūti izteikt vārdos, tādēļ vedu cilvēkus, parādīt visus tās valsts brīnumus. Paši japāņi saka, ka viņi ir savas labklājības upuri. Viņi ir uzbūvējuši skaistu valsti, bet tas ir prasījis un prasa mežonīgu darbu un katra personīgo atbildību, pašatdevi un centienus. Šogad vēl esmu sagatavojis skaistu Dienvidkorejas maršrutu, kur brauksim oktobrī. Kāpsim kalnos, iesim pārgājienos, staigāsim pa pilsētām, ciematiņiem, ēdīsim dažādus korejiešu labumus, kā sacīt jāsaka – pabūsim tur, kur latvietis nav kāju vēl spēris.
25.04.2025.