Tā atzīstas mūsu novadnieks, jūrnieks ARTŪRS MĀLNIEKS, kas dodas jūrā, strādājot uz dažādiem kuģiem kopš 2008. gada. Viņš rēķina, ka jau būs 14 gadu, kopš aizsākās interese par kuģošanu, iepazīta un apgūta jūrnieka dzīve. Tas ir mēnešiem ilgs darbs prom no mājām, kopā ar kuģa apkalpi, arī pārvadājot kravas pa jūras ceļiem, pēc tam, izkāpjot krastā, – ieskats dažādu valstu ostas pilsētās, bet vislielākais prieks ir atgriešanās mājās un atkalredzēšanās ar saviem tuviniekiem, ģimeni.
Būdams mēnesi ilgā atvaļinājumā, Artūrs atrada laiku gan atbraukt pie savas omītes, gan apciemot brāļa ģimeni Madonā.
Aicināju viņu uz plašāku sarunu, lai uzzinātu ko vairāk par jūrnieka dzīvi un darbu.
– Pastāsti, kā esi apguvis jūrniekam nepieciešamās zināšanas un prasmes?
– Esmu dzimis Varakļānos, mācījies Lubānas vidusskolā. Draugs izlēma mācīties Salacgrīvā, Latvijas Jūras akadēmijas filiālē, es arī pievienojos viņam un devos uz Salacgrīvu. Man tolaik īsti nebija mērķa par jūrskolu, gribēju vienkārši pabeigt vidusskolu un iegūt kādu profesiju. Jūrskolā varēju kļūt par stūrmani. Taču 2008. gadā uznāca krīze. Apstākļi sagadījās tā, ka tomēr kuģa stūrmanis nekļuvu, tikai – matrozis. Tobrīd biju praksē uz kravas kuģa jūrā, bet, kad izgāju praksi, kas ilga 4-5 mēnešus, jūrskolas filiāle Salacgrīvā bija slēgta. Mūs pārsūtīja uz mācībām Rīgā, tur arī turpināju mācīties, bet laikam jaunības slinkuma pēc līdz galam skolu nepabeidzu, aizgāju strādāt uz kuģa par matrozi, devos jūrā. Domāju, ka gan jau nākamgad pabeigšu. Kad atgriezos no jūras, izrādījās, ka mācības jau bija sākušās, atkal jāgaida nākamais gads. Pēc tam izveidojās ģimene, vairs nebija laika skolu pabeigt. Domāju, ka ir forši un interesanti kuģot, redzēt jūru, pabūt kaimiņvalstīs, Eiropas valstu ostas pilsētās. Tā arī kuģoju.
– Kas ir tas saistošais kuģojot, veicot tālos reisus?
– Pirmajā gadā mūsu kuģis sāka maršrutu no Klaipēdas ostas, pēc tam aizbraucām uz Viborgu, pie Krievijas un Somijas robežas, kas man, jaunam jūrniekam, atstāja spilgtu iespaidu. Bijām Monterego, Slovēnijā, Holandē, Grieķijā, Sicīlijā. Tiklīdz uzkāp uz kuģa, tevi gaida ceļojums, un tas ir kā "āķis lūpā". No sākuma ceļot ļoti patika, tas ir tas saistošais, un jūrniekam darba gaitās nākas pabūt daudzās Eiropas un pasaules valstīs. Izkāpjot krastā, iespējams arī nedaudz pastaigāt pa ostas pilsētām. Taču tas ir vilinājums jaunībā. Kad izveidoju ģimeni, tas vairs nešķita tik saistoši, jo gribējās ātrāk nokļūt mājās. Tagad jūrā dodos kā uz darbu. Ir daudz darbā iekārtošanas kompāniju, kas piedāvā darbu – vai nu pastāvīgi, vai tikai uz vienu reisu. Tagad ar Latvijas kuģu kompānijām vairs nesadarbojos, meklēju kompānijas Eiropā, lai slēgtu līgumus pa tiešo.
– Kādās valodās iznācis sarunāties?
– Pārsvarā angļu valodā. Kad braucu uz sava pirmā kuģa, pirms tam vajadzēja internetā nokārtot angļu valodas zināšanu testu. Pēc tam, kad uzkāpu uz klāja un sveicināju angliski "Hello!", man atbildēja "Privet!". (Iesmejas.) Toreiz visa saziņa pusgadu reāli notika krievu valodā, jo apkalpes bija veidotas pārsvarā no bijušās Padomju Savienības valstīm. Tā arī apguvu krievu valodas zināšanas un vēlāk arī angļu valodu.
– Cik ilgi nācies būt prom no mājām, uz ūdeņiem?
– Kādreiz, kad strādāju uz lielajiem kuģiem, devos tālajos reisos, un tie parasti ilga vairākus mēnešus. Ilgākā prombūtne no mājām man bija 7,5 mēneši. Tad strādāju uz kuģa, kas pārvadāja naftas platformas. Tas bija specifisks kuģis, kas varēja pārvadāt citus kuģus, baržas. Tas varēja iegremdēties 20 m dziļumā, lai uzvilktu citu kuģi. Uz šī kuģa bija interesanti, izbraukātas siltās zemes, Dienvidamerikas, Ziemeļamerikas piekraste, Ķīna, Singapūra, pabūts Āfrikas piekrastē un Arābu Emirātos, kā arī lielākajā daļā Eiropas valstu. Tas deva daudz iespaidu arī kā ceļotājam, kur, nebūdams jūrnieks, diez vai nokļūtu. Tad vēl biju jauns, neprecējies, nebija, kas mani krastā tik ļoti gaida. Kad satiku savu sieviņu Aigu, domāju, ka beigšu savu jūras karjeru, nokāpšu no kuģa uz sauszemes pavisam. Darba ritms jūrniekiem ir tāds – jūras posms, darbs uz kuģa, tad – atgriešanās mājās un kādi 3 mēneši uz sauszemes. Kad iztērē nopelnīto naudu, jābrauc atkal jūrā. Arī ģimene ir jānodrošina, un tas ir svarīgi man kā vīrietim. Kad piedzima meitiņa, sieva uzreiz pateica, lai meklēju jaunu darbu, ka vairs mani nelaidīs prom uz tik ilgu laiku. Tā arī strādāju pēdējos 10 gadus – mēnesis jūrā, mēnesis mājās.
– Kādi bijuši kuģi, kuru apkalpē strādāts?
– Sākumā – dažādi kravas kuģi, tiku pastrādājis arī uz prāmjiem, vadājot cilvēkus un automašīnas. Jau 10 gadu strādāju citā nozarē – ofšorā, kas nav tālu no krasta, pēdējo gadu – vienā franču kompānijā. Vadājam tehniķu brigādes, kuras nogādājam līdz vēja ģeneratoriem, pēc tam atkal krastā. Ilgi uz to gāju, man patīk šis darbs. Kuģojam pa Ziemeļjūru, pa Lamanšu, kur Anglijas dienvidos 50 jūras jūdzes no krasta darbojas pasaulē lielākā vēja ģeneratoru ferma (viņi tā šo objektu sauc). Zaļā enerģija kļūst arvien populārāka, mūsu kuģis apkalpo 156 turbīnas. Pirms tam strādāju uz sardzes kuģiem, sargājām naftas un gāzes platformas. Ziemeļjūras atklātajos ūdeņos pat 5 minūtes cilvēkam var būt nāvējošas, jo ļoti auksts ūdens. Tiku izgājis dažādus kursus un apmācības, un mēs visu laiku atradāmies tuvumā platformām, lai nelaimes gadījumā varētu uzreiz reaģēt, laist ūdenī glābšanas laivas, doties palīgā. Un tā veselu mēnesi. Kā atskan trauksme, tā apkalpei jābrauc glābt, – vai ir diena vai nakts. Par laimi, lielu negadījumu nav bijis, lielākoties tikai nepārtrauktas mācības. Lielākais, kas ir bijis – viļņi 21 metra augstumā. Uz šiem kuģiem iesēdos, biju kādus 9 gadus, pēc tam domāju – kaut kas jāpamaina, jo varu ko vairāk.
– Kāda ir tava specializācija uz kuģa?
– Esmu bocmanis un krāna operators. Ja man prasa, ko dara bocmanis, paskaidroju – bocmanis organizē darbu uz klāja, atbild par to, komunicē ar kapteini un kapteiņa palīgu, ja vajadzīgs, izpilda kādus speciālus pienākumus. Bocmani jūrā uz kuģa var salīdzināt ar kādas mājas saimnieku – viņam viss ir jāzina, viss jāprot, jo, tiklīdz kaut ko vajag salabot, tā meklē mani. Pašlaik man ir ļoti laba komanda, un darbs uzreiz ir vieglāks.
– Joprojām vari teikt, ka jūrnieka dzīve šķiet interesanta?
– Tas ir darbs, tāpat kā jebkurš cits. Tā jūrnieka romantika jau ir beigusies, tagad tas ir tikai darbs. Visi jau gribētu ilgstoši būt mājās, bet, kad padzīvo, saproti, ka neviens Latvijā tik lielu algu nevarēs samaksāt. Varētu mēģināt kādu citu darbu meklēt, bet saņemt mazāku algu neesi gatavs, jo zini, ko ar savu darbu vari nopelnīt un ko esi vērts. Ja finansiāli esi nodrošināts, tas ļoti atvieglo dzīvi, bet kā jau visi – dzīvo no algas līdz algai. (Smaida.) Tagad, kad strādāju franču kompānijā, ir forši, attālumu no mājām tik ļoti neizjūti, jo ir jaudīgs internets, jebkurā brīdī vari sazināties, piezvanīt, aizsūtīt kādu ziņu sociālajos tīklos.
– Kā ģimene pieņēmusi tavu jūrnieka darba specifiku?
– Jūrnieku sievas ir īpaša kategorija. Viņas ir supersievas, kas var tikt galā ar jebko, arī ar automašīnas nogādi autoservisā. Savu Aigu varu tikai apbrīnot, vienmēr izdarīs visas lietas, rūpēsies par meitu Binniju. Viņa ir pieradusi tā dzīvot un tikt ar sadzīvi galā, kad vīrs ir prom jūrā. Kad esmu mājās, viņa tik baras, ka neko nevar ieplānot, jo es visus plānus nojaucu. Katra satikšanās mums ir kā svētki. Mūsu meitai ir jau 10 gadu, un viņa ir vispriecīgākā redzēt tēti atgriežoties.
– Parasti slavē kuģa pavārus. Kāda ir jūrnieku ēdienkarte? Ēdat daudz zivju? Kas ir lielākais gardums, atgriežoties mājās?
– Nu pavāri ir redzēti visādi. (Smaida.) Lielākoties ir labi, it sevišķi, ja ir no Baltijas valstīm. Neesmu liels zivju ēdājs, bet kādreiz, kad iegribas, varu apēst. Gardums, atbraucot mājās, ir jebkas no latviešu virtuves, jo darbā mums ir ļoti multinacionāla komanda, bet ēdiens ir vairāk angļu stilā.
– Kurā pilsētā dzīvojat? Kur patīk Latvijā?
– Nu jau gandrīz 10 gadu par mājām saucu Valmieru, bet katru mēnesi apciemoju radus Madonā, vasarā atpūšamies mammas mājās Lubānā. Man Latvijā patīk visur, tāpēc arī laikam nekad neesmu nopietni domājis par dzīvošanu ārzemēs. Esmu patriots, mīlu mūsu zemi. Kad esam kopā, apceļojam Latvijas pilsētas un kādreiz arī kaimiņu valstis. Nedēļas nogalēs braucam pie sievas vecākiem.
– Ir arī kāds vaļasprieks?
– Lielu daļu no brīvā laika pavadu mežā, esmu mednieks. Mežā ir ļoti daudz darba, jākopj stigas, jācīnās ar bebru postījumiem, jāsargā zemniekiem labība. To pat tā īsti nenosauksi par vaļasprieku, parasti saku, ka tas ir dzīvesveids, citreiz vienkārši gribas būt mežā, elpot svaigo gaisu, klausīties putnu dziesmas. Pirms "Covid-19" pandēmijas spēlēju hokeju Valmieras amatieru čempionātā, bet tagad tam neatliek laika.
– Vai ir kas tāds, ko ņem līdzi no mājām, braucot prom jūrā?
– Amuletu man nav, neesmu arī māņticīgs. Peldēt arī labi neprotu, jo tāpat jūrā nekur tālu neaizpeldēsi. (Smej.) Galvenais, lai Dieviņš turpina stāvēt klāt!
25.11.2022.