No 18. līdz 25. janvārim notiks ikgadēja starptautiskā Lūgšanu nedēļa par kristiešu vienotību. Tās ietvaros visā pasaulē un arī Latvijā norisināsies ekumeniski dievkalpojumi un lūgšanu brīži, kuros piedaloties iespējams atbildēt uz Kristus aicinājumu „Lai visi būtu viens".
Vaicāts par pieredzi šai jomā, Madonas evaņģēliski luteriskās draudzes iekšmisijas diakonijas vadītājs VIESTURS RIKVEILIS uzsver, ka Madona ir slavena ar savu ekumeniskumu: – Iespējams, tas tāpēc, ka atrodamies uz robežas starp Vidzemi un Latgali, starp katolisko un protestantisko pasauli. Šeit spēcīgas ir arī pareizticīgo tradīcijas – 19. gadsimta vidū tika uzbūvēta pareizticīgo baznīca. Līdz tam jau bija luterāņu baznīca – evaņģēliski luteriskā draudze šai pusē pastāv kopš 18. gadsimta sākuma. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Madonā tika uzbūvēta katoļu baznīca. Vairāk nekā simt gadu sena vēsture pie mums ir arī adventistiem, nesen baptistu draudze svinēja savu 90 gadu pastāvēšanas jubileju. Tas ir fenomenāli, ka tādā mazā pilsētiņā ar astoņiem tūkstošiem iedzīvotāju ir vismaz piecas aktīvas dažādu konfesiju draudzes. Protams, katrs esam savā baznīcā, taču savstarpējās attiecības ir labas – Kristus mīlestībā visi esam vienoti. Tradicionāli kopīgs ir Lielās Piektdienas Krusta ceļš cauri pilsētai, pirms nepilniem trim mēnešiem devāmies kopīgā gājienā par dzīvību uz Madonas slimnīcu, pilsētas centrā atvērta ekumeniskā lūgšanu kapela, 18. novembrī un jūnijā, pilsētas svētku laikā, kādā no draudžu baznīcām notiek ekumeniskais dievkalpojums. Varu apliecināt, ka dzīvojam mīlestībā un savstarpējā sadraudzībā.
– Kopš pagājušā gada vasaras Madonas evaņģēliski luteriskajā draudzē dievkalpojumus kā evaņģēlists vada Viesturs Rikveilis. Šobrīd no tā saucamā „sabata gada" gan atgriežas draudzes mācītājs Rolands Pētersons.
– Mācītājs Rolands Pētersons pie mums uz Lazdonas baznīcu atbrauca arī dažas reizes decembrī, bet kopš pagājušā gada augusta patiešām dievkalpojumus draudzē visbiežāk vadīju es. Tā ir liela atbildība, kas prasa gatavošanos nedēļas garumā. Arī ja tas nav redzams no ārpuses, kārtējam dievkalpojumam jāsāk gatavoties jau kopš brīža, kad beidzas iepriekšējais. Jāpārlasa Svēto Rakstu vieta, jāpārdomā, jālasa komentāri un citu mācītāju sprediķi, kamēr izkristalizējas saturs, kas nepieciešams mūsu draudzei. Lūgšanā, meditācijā atklājas būtiskais, kas jāpasaka savējiem. Protams, sprediķī ienāk arī konkrētā laika aktualitātes. Kā savulaik teica viens no vecākās paaudzes mācītājiem: „Kad gatavoju sprediķi, ņemu talkā Bībeli un avīzi, tā sasaistot Kristus mācību ar šodienu." Tam piekrītu, jo šodienas problēmas nevar apiet, tām sprediķī jāpievērš uzmanība.
– Vai pašam ir laiks sekot līdzi pasaulē notiekošajam?
– Ziņas katru dienu cenšos pārskatīt, galveno nepalaist garām. Diemžēl tas, ko varam izlasīt internetā, ko redzam televīzijā, bieži nav pats galvenais. Svarīgāko ieraugām tikai ar laika distanci. Ja paskatāmies avīžu virsrakstus, kādi tie bijuši pirms simt, piecdesmit un pat pirms desmit gadiem, ieraugām pavisam citu ainu nekā vēstures grāmatās, kas rakstītas par to laiku. Daudz no avīzēs akcentētā vēstures straume ir aizslaucījusi. Pēc gadiem trīsdesmit būtu interesanti uzzināt, kā tiks vērtēts mūsu šodienas laiks.
Kad nesen ar kolēģiem spriedām, kā veidot mūsu skolas identitāti (Viesturs Rikveilis ir Madonas pilsētas vidusskolas svešvalodu skolotājs. – Aut.), kas varētu būt pamatā apziņai, ka esam no Madonas, klusībā nodomāju, ka tieši ekumenisms, sadraudzība, dažādu kultūru, mentalitāšu saskarsme un draudzīga sadzīvošana ir viena no mūsu identitātes pazīmēm. To pamanīju jau pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem ierodoties Madonas pusē, šo kristīgo dimensiju. Dieva Vārds cilvēkus Madonā ir uzrunājis, nav norobežošanās, bet prieks par savstarpējo sadarbību.
– Kāda ir skolotāja un studenta (Viesturs Rikveilis attālināti mācās Lutera akadēmijā. – Aut.) ikdiena?
– No rīta ir stundas – pamatā angļu, nedaudz franču valodas stundas – skolā, pēc tam katru vakaru no pulksten 17.30 līdz 20.30 ir studijas Lutera akadēmijā. Esmu 2. kursa students Teoloģijas plūsmā, lekcijas klausos skaipā.
2017. gada rudenī Saldū apmeklēju lektora kursus Gregora skolā, pēc tam nolēmu mācības turpināt Lutera akadēmijā. Protams, tas ir Dieva aicinājums, tomēr otra komponente ir nepieciešamība – priecājos, ka iegūto varu pielietot dzīvē. Un trešais svarīgais punkts ir uzaicinājums – studēt mani uzrunāja mācītājs Rolands Pētersons, par ko esmu viņam ļoti pateicīgs.
Studijas neizjūtu kā smagu vezumu. Ja reizēm tā šķiet papildu slodze, tad, kā saka Jēzus: „Mana nasta ir viegla un patīkama."
Īpaši mani saista svešvalodas – mācos ebreju valodu, lasu Bībeli ebreju valodā. Kaut programmas kurss ir beidzies, kopā ar pasniedzēju reizi nedēļā to turpinu individuālās nodarbībās.
– Vai Bībele ebreju valodā uzrunā citādi?
– Jā, noteikti! Tā būtībā ir dziesma, un šādā veidā Bībele runā tevī iekšā, tā ierakstās sirdī. Tas atļauj pieņemt arī dzīvē patstāvīgus lēmumus. Dievs uzrunā katru, kaut arī daži, iespējams, ir nocietinājuši sirdi, varbūt baidās, bet Bībelē visbiežāk sastopamais aicinājums ir „Nebaidieties!", esiet kā bērni! Tā ir brīvība, ko dod ticība.
– Kāda pašam bija pirmā saskarsme ar aicinājumu un ticību?
– Aicinājumu jutu jau no pusaudža gadiem, bet nebija dūšas pašam tajā atzīties. Pirms trīsdesmit gadiem nāca krīze, radās veselības problēmas, garīgie satricinājumi. Tas kļuva kā pagrieziena punkts, kaut pagāja vēl desmit gadi, līdz ticībā nostabilizējos. Bija vēl kāda slimošana, līdz sapratu – arī manā sirdī dzīvo Dievs, arī es varu kalpot, arī mani Viņš aicina un uzrunā. Nav jānoskatās no malas, esmu aicināts! Un svētība, ko saņemu darbojoties, nāk atpakaļ, esmu apmaiņas procesā, pat tad, ja ir smagums, lūgšanā to izstāstu, atbrīvojos, pretim saņemot labo, ko dot tālāk.
– Jau daudzus gadus veicat arī tulka pienākumus. Kā palīgam kontaktos ar vācu, angļu, zviedru, franču valodā runājošajiem ir iespēja salīdzināt postpadomju cilvēku ar Rietumu sabiedrībā augušo. Vai ir atšķirība?
– Noteikti. Rietumu sabiedrība sevī nes dziļu kultūru, un tur jūt lielāku cieņu pret cilvēka personību. To gribu attiecināt uz kristīgo tradīciju, kas tajās valstīs bijusi gadu simtiem. Pie mums dzīve ir skarbāka, pat klimats. Nevaram tā vienkārši cits citam uzsmaidīt. Arī nežēlīgās represijas, kas bija 20. gadsimtā, kad bez jelkāda paskaidrojuma, bez kādas cieņas cilvēkus izsūtīja, aplaupīja, tika veidotas kolhozu struktūras un pēc tam ar tikpat vieglu roku viss aizslaucīts, atkal salaužot daudzu cilvēku dzīves, tas viss ir atstājis savas pēdas.
Nesen iztulkoju Rīdigera Dālkes grāmatu „Slimība kā simbols". Autors jebkuru slimību tajā saprot kā jēgpilnu notikumu, nepieciešamu ceļu, lai apzinātos neatrisinātos konfliktus dvēselē. Bet cilvēks nespēj pats sevi mainīt, to var tikai Dievs, ir vajadzīga lūgšana Radītājam. Un Dievs atbild vienmēr, ne vienmēr tā, kā mēs bijām iedomājušies, atbild daudz dziļāk, patiesāk, atbild profesionāli. Izsakot savu lūgšanu, mēs nevaram pat iedomāties Viņa atbildi, kas bieži ir elpu aizraujoša.
– Interesanti, ka jaunākais dēls Miķelis Dāvids arī studē Lutera akadēmijā.
– Miķelis Dāvids ieguva bakalaura grādu ģeogrāfijā, turpat iesāka studijas maģistru programmā, bet tad saprata, kas tas nav viņa īstais turpinājums. Priecājos, ka viņš izvēlējās Lutera akadēmiju, nebaidās iet patiesības un dzīvības ceļu. Līdz ar to ģimenes kopīgās lūgšanas, svētdienas skola, dievkalpojumu apmeklējums – tas viss ir nesis savus augļus.
– Un kā klājas ģimenes pārējām atvasēm?
– Jānis ir elektromontieris celtniecības objektos, dzīvo un strādā Rīgā, bet katru nedēļas nogali atbrauc uz mājām. Arī Solveiga dzīvo Rīgā, tagad atsāks strādāt, abi mazie ies bērnudārzā. Jolanta dzīvo Portugālē, Nadīna drīz brauks ciemos palīdzēt auklēt mazo. Viņai patīk ceļot, atklāt jaunas vietas, iepazīt cilvēkus. Viņa aktīvi darbojas pareizticīgo draudzē. Jā, interesanti, ka ekumenisms redzams arī mūsu ģimenē, kur ir gan praktizējoši pareizticīgie, gan luterāņi. Un prieks, ka ģimene turas kopā, cits citu atbalstām, arī bērni palīdz viens otram.
17.01.2020.