Nesen skaistu dzīves jubileju atzīmēja JĀNIS ZAHARS. SIA "Madonas patērētāju biedrība" valdes priekšsēdētājs saskaita, ka 32 darba gadi ir pagājuši Madonā, strādājot nebūt ne vieglā nozarē, ar dažādām izmaiņām patērētāju kooperācijas sistēmā, tomēr saglabājot pamatvērtības. Viena no Madonas patērētāju biedrības pamatvērtībām ir maizes cepšanas uzņēmums un tā produkcija.
Nesen aicināju Jāni Zaharu uz plašāku sarunu.
– Pastāstiet par savu dzīves gājumu!
– Esmu dzimis 1955. gada 25. martā Daugavpilī, bērnību un jaunību pavadījis Rēzeknes pusē pie Rāznas ezera. Pabeidzot toreizējo Kalnāju astoņgadīgo skolu, īsti nezinot, kur tālāk mācīties, sekoju brālēna piemēram, kas jau bija gadu nomācījies Rīgas industriālajā politehnikumā. Negribēju, lai tā būtu tikai "plika vidusskola", un tuvākā bija Kaunatas vidusskola, tāpēc izšķīros par labu Rīgai, pēc 8. klases beigšanas izvēloties industriālo politehnikumu. Mācījos labi, pēc atzīmēm skatoties, iestājos kā otrais. Pēc četriem mācību gadiem ieguvu perspektīvu specialitāti, kas saistījās ar skaitļojamo mašīnu remontu un ekspluatāciju. Tajos laikos gan bija elektromehāniskās iekārtas. Sekoja iesaukums un dienests padomju armijā pretgaisa aizsardzībā, un tas pagāja Rīgā. Pēc dienesta bija darbs specialitātē, bet toreiz notika pāreja no elektromehāniskajām uz elektroniskajām mašīnām, kādu laiku padarbojos Zinātņu akadēmijas Polimērmehānikas institūtā. Pēc tam iestājos Latvijas Universitātes Finanšu un tirdzniecības fakultātes vakara nodaļā, paralēli strādāju. Rīgā Purvciema mikrorajonā uzcēla pirmo lielveikalu "Minska", kādus divus gadus tur pastrādāju par prečzini. Ar to dzīvošanu Rīgā kā bija, tā bija. Kopmītnēs lielos baros man nepatika, gan apmetos pie radiem, gan īrēju kādus pagraba un puspagraba dzīvokļus. Toreiz nekādi apstākļi netika radīti, nācu no laukiem, nebija, kas mani varētu atbalstīt. Ģimenē vēl ir jaunāks brālis un māsa. Tomēr pabeidzu universitāti, augstākās izglītības diplomu ieguvu, bet industriālajā politehnikumā gūtās zināšanas vērtēju pat augstāk.
– Kādi ceļi atveda uz Madonu?
– Strādāju valsts tirdzniecībā, bet, pastāvot sadarbībai ar "Turību", iepazīstoties ar tirdzniecības kooperatīvu lietām, 1982. gada nogalē saņēmu uzaicinājumu. Kristapam Birzniekam kadru daļā bija darbinieks, kas mani rekomendēja darbam Madonā. Rīgas dzīves apstākļi mani nepavisam neapmierināja, jo dzīvokli tajos laikos nevarēju nopirkt. Ar perspektīvu sakārtot dzīves apstākļus 1983. gada 13. janvārī uzsāku darba gaitas Madonā. Tas bija ļoti atbildīgs darbs tolaik vienā no lielākajām vairumtirdzniecības bāzēm Latvijā. Toreiz pastāvēja Madonas rajona patērētāju biedrību savienība, un tas bija liels uzņēmums, apvienojot Ērgļu, Lubānas, Varakļānu un Madonas patērētāju biedrības. Darbojās sagādes kantoris, vairumtirdzniecības bāze, autotransporta uzņēmums, bija savs celtniecības uzņēmums, kur kopā strādāja ap 1800 darbinieku. Tā kā biju jauns, daudz nedomāju, uzņemoties vairumtirdzniecības bāzes direktora pienākumus, jo tā bija iespēja karjerai un izaugsmei. Kā atnācu, tā šogad jau sarēķinu, ka 32 gadus esmu madonietis.
– Ko atsaucat atmiņā no tā laika iezīmēm tirdzniecībā?
– Atnākot un 28 gadu vecumā uzņemoties direktora pienākumus, neko savirzīt un sabīdīt nevarēju, jo sistēma darbojās, strādāju kopā ar pieredzējušiem vadītājiem, grāmatvežiem. Man veicās strādāt kopā ar galveno grāmatvedi Mariju Ceruku, kas tādu jaunu nepastūma malā, arī citi kolēģi respektēja mani, piedeva zināšanu trūkumu. Sevi neuzskatīju par tik zinošu, un tas bija loģiski. Vairāk biju kā saimnieciskais un tehniskais vadītājs. Bāze tika uzturēta kārtībā, mēs republikas līmenī turpinājām attīstīties, jo toreiz trūka noliktavu stikla tarai, radās citas vajadzības, bija izveidojies labs kontakts ar Liepāju, Valmieru, braucām skatīties, kā tur strādā. Pēc Kristapa Birznieka aiziešanas pensijā tiku ievēlēts par RPBS valdes priekšsēdētāju, jo jau vairāk vai mazāk biju apburzījies, ar savu redzējumu. 90. gados celtniecība apsīka, jo naudas līdzekļu trūka, sākās mežonīgais sākotnējais kapitālisms, privatizācija un prihvatizācija. Lai izdzīvotu, vajadzēja arī pārdot daudzus uzņēmumus. Sākās cits laiks, kad visi vēlējās būt īpašnieki, saimnieki, paši darboties, lielais mehānisms tika atzīts par nederīgu. Nebremzēju procesu, kad arī patērētāju biedrības vēlējās nošķirties, juridiski patstāvīgi darboties savos reģionos Lubānā, Ērgļos, Varakļānos. Latvijā sabruka Latvijas patērētāju biedrību kooperatīvā savienība. Madonā patērētāju biedrība palika, pārreģistrējām par SIA.
– Kā šobrīd darbojas SIA "Madonas patērētāju biedrība"?
– Mūsu sabiedrībā ir 47 dalībnieki, reizi gadā tiekamies kopsapulcē, izlemjam svarīgāko. Šobrīd SIA "Madonas patērētāju biedrība" pieder ražošanas uzņēmums "Madonas maiznieks". No pārtikas tirdzniecības tīkla izgājām laukā apzināti, jo konkurēt ar lielajiem pārtikas uzņēmumiem – tā ir pašnāvība. Sākumā gan mums universālveikala pirmajā stāvā bija viens no pirmajiem nacionālajiem pārtikas lielveikaliem ar visām jaunajām iekārtām, tehnoloģiju. Laikiem mainoties, ienākot Madonā lielajiem veikalu tīkliem, izdevīgāk kļuva telpas iznomāt, un ar dažādām sekmēm tās ir iznomātas. Ir nekustamie īpašumi Poruka ielā, Saules ielā Madonā, Cesvainē, kas ir saglabāti, izremontēti, kur viss ir sakārtots. Varbūt varēja būt citādi, bet lielā saimniecībā nav tik viegli. Mans redzējums ir tāds –
saimniekam ir jābūt uz vietas objektā, jāpiedalās ražošanas vai tirdzniecības procesā. Ja vadītāja nav uz vietas, kā tas bija ar mūsu ēdināšanu, konditorejas cehu, tad attīstība nesanāk. Arī konkurence ir tikai viena lieta, un ne vienmēr tā ir godīga.
– Gadiem ejot, tomēr ir izdevies saglabāt vienu no pamatvērtībām – maizes cepšanu Madonā.
– Mēs spējam saražot labu, kvalitatīvu maizi, bet maizes cepšanas tehnoloģijas ir jāpakārto, lai produkts būtu bioloģiskāks, zaļāks, kur mazāk sāls, cukura, bet tas nav vienkārši. Madonas maize ir kvalitatīva – tai ir gan "zaļā", gan "bordo" karotīte, gan izstādes "Riga Food" medaļas, bet to pārdot ir daudz grūtāk. Ikdienā saskaries ar pārdošanas, iepirkuma lietām, un beigās visi skatās uz cenu, pērk lielražotāju lētāko maizi. Latvijā ir ap pussimt ražotņu, kas cep maizi, visi cīnās par vietu zem saules. Kad bija 28 gadi, nekas nepiederēja un nebija, biju drosmīgs un varens, kad paliekam vecāki, kļūstam piesardzīgāki, nevēlamies riskēt, aizņemties kredītus bankā, kaut nauda attīstībai, jaunākajām tehnoloģijām ir vajadzīga. Tai pašā laikā visā kooperācijas laikā un tagad turpinām godīgi strādāt, nomaksāt nodokļus.
– Kā vērtējat zīmola "Ražots Madonas novadā" ražotāju
kooperāciju?
– Kad tikāmies pirmsākumos, bija runa par jaunas biedrības dibināšanu. Taču, zinot, cik viss maksā, Madonas patērētāju biedrība sabiedriskā kārtā uzņēmās kļūt par "jumtu", kaut tie ir vieni kreņķi. Centrāltirgū konkurence bija liela, mēs bijām kādi astoņi. Tagad stends "Ražots Madonas novadā" ir lielveikalā "Maxima", visi norēķini tāpat notiek caur Madonas patērētāju biedrību, visu darām sabiedriskā kārtā, taču salikt mazos uzņēmējus un amatniekus kopā, izveidot jaunu administrāciju – neredzu jēgu.
– Ir teiciens, ka nākotnē var ieiet tikai caur bērniem, viss pārējais – kā ar pirkstu galiem rakstīt ūdenī.
– Mums ar sievu Irēnu ir trīs meitas. Vecākās meitas ir mediķes. Anete ir izvēlējusies strādāt par ārsti armijā, Ieva ir aizgājusi mātes pēdās, izmācījusies par bērnu dakteri. Jaunākā meita Māra ir pabeigusi Rīgas Politehnisko institūtu, diplomēta ar maģistra grādu un strādā loģistikas firmā, kas koriģē transportu. Irēna dzīvo Lielvārdē. Mums ir trīs mazbērni: divas mazmeitas – Annemarija un Rasa – un mazdēls Krišjānis.
– Kā radusies interese par lauku saimniekošanu?
– Pats esmu cēlies no laukiem, dzīvojis pie zemes. Laikiem mainoties, 90. gados vairāk pabraukājot pa Poliju, kur kapitālisms jau bija dziļāks, arī pašam bija sapnis par lauku mājām, sagribējās ābeļdārzu. Praulienas pagasta "Liepārēs" tagad ir ābeļdārzs, bišu drava. Aiz bitēm savulaik slēpās arī kāda kapeiciņa, jo varēja arī ko nopelnīt. Nauda vajadzīga, lai sakārtotu infrastruktūru, un viss iesāktais laukos tiek turpināts. Tā sanāk, ka vairāk fiziski strādāt iznāk laukos, jo mežs ir jāpatīra, malka jāsagādā, siltumnīcā kas jāiestāda. Vienmēr paticis makšķerēt, bet to varu atļauties ziemā, jo vasarā ir daudz citu darbu. Arī ceļot joprojām patīk, bet ne vasarā, kad ir skaisti tepat Latvijā.