Pagājušā gada rudenī „Latvijas Pasts" jau sesto reizi aicināja iedzīvotājus noteikt labāko pastnieku un pasta nodaļas operatoru. Konkursa „Mans pastnieks 2016" anketa tika izsūtīta kopā ar „Latvijas Pasta" 2017. gada abonēšanas katalogu tiem klientiem, kuri pēdējo trīs gadu laikā bija abonējuši kādu no preses izdevumiem. Anketu bija iespējams aizpildīt un nosūtīt līdz šā gada 31. janvārim.
Pirmoreiz anketu bija iespējams aizpildīt arī internetā. Aizpildot to, iedzīvotājiem bija jāatbild uz vairākiem jautājumiem, novērtējot gan pasta darbinieku profesionālās prasmes – precizitāti, zināšanas, atbildību, komunikācijas spējas, izpalīdzību, gan cilvēciskās īpašības, lai varētu noteikt zinošāko, atbildīgāko un uzticamāko.
Katrā Latvijas reģionā – Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē – tika noteikts gan labākais pastnieks, gan labākais pasta operators. Vidzemē par labāko pastnieci tika atzīta DACE SVILPE no Ērgļu novada Ērgļu pasta nodaļas.
– Tas, protams, man bija liels pārsteigums. „Latvijas Pasta" rīkotā konkursa uzvarētājus katrā reģionā taču noteica iedzīvotāji. Uzvarēja tie, par ko nobalsoja visvairāk, un tas bijis vienīgais kritērijs, – tiekoties Ērgļos, mums atzina Vidzemes labākā pastniece Dace Svilpe. – Cik anketu iedzīvotāji bija aizpildījuši, nosaucot tieši manu vārdu, apbalvošanas ceremonijā mums neatklāja. Zinu tikai, ka kopumā titulam par labāko pastnieku un pasta operatoru tika izvirzīti 1406 Latvijas pasta darbinieki. Pavisam tika saņemtas 6020 klientu anketas, no tām gandrīz 600 aizpildītas tiešsaistē, izmantojot anketu „Latvijas Pasta" interneta vietnē. Kā atzīst konkursa rīkotāji, sešu gadu laikā, kopš tiek rīkots konkurss, šogad bijusi lielākā iedzīvotāju aktivitāte.
– Kā uzzinājāt, ka esat kļuvusi par labāko pastnieci Vidzemes reģionā? Kādas bija emocijas?
– Tas notika visai interesantā un negaidītā formā. Kad todien pārbraucu mājās, mani sagaidīja meitenes ar plakātu „Sveiciens labākajai pastniecei Vidzemē!".
Izrādās, šī ziņa bija jau izskanējusi internetā, izmantojot sociālos tīklus, tā bija nonākusi arī līdz Ērgļiem. Kolēģes rīkojās zibenīgi, un viņām izdevās mani pārsteigt. Pēc tam saņēmu arī oficiālu uzaicinājumu uz apbalvošanas pasākumu.
– Kad ar jums tikāmies pirms trim gadiem, minējāt, ka, uzsākot pasta piegādi, jūs savā apkalpes zonā Vestienā nepazināt nevienu cilvēku.
– Tā, izņemot vienu māju, patiešām arī bija. Bet nu jau pa šiem divpadsmit gadiem, kopš strādāju par pastnieci, esmu iepazinusi Vestienas ļaudis un domāju, ka arī viņi mani labi pazīst un uzticas.
Esmu dzimusi ērglēniete, beigusi Ērgļu vidusskolu, pēc tam Jāņmuižas profesionāli tehniskajā skolā pievērsos dārzkopībai un puķkopībai. Trīs gadus esmu studējusi augstskolā, bet to nepabeidzu. Esmu strādājusi arī maizes ceptuvē un Ērgļu arodvidusskolas kafejnīcā.
Savukārt strādāt uz pastu atnācu, atsaucoties aicinājumam uz laiku aizvietot pastnieci. Darbs iepatikās, un, kad atbrīvojās štata vienība, tiku pieņemta pastāvīgā darbā.
Laukos jau ir prieks par katru darbu. Pastnieka darbs, lai arī grūts, tomēr garantē stabilus mēneša ienākumus, ar kuriem var rēķināties, zinot, ka noteiktajā datumā alga vienmēr tiks izmaksāta.
Darbdiena gan sanāk diezgan gara, ziemā mājās atgriežos līdz ar tumsu. Kādus 30 km dienā jau sanāk nobraukt. Visvairāk nepatīk, kad, iebraucot apdzīvotā vietā, kur mājas atrodas cita citai tuvu, bieži ir jāatsprādzējas un jāpiesprādzējas no jauna. Braucot lielākus gabalus, tas notiek automātiski, bet blīvāk apdzīvotās vietās pie tā ir jāpiedomā.
– Kā drukātos preses izdevumus abonē Vestienas pusē – mēnesim, gadam, ceturksnim? Vai paši atceras, ka preses izdevumu abonēšanas termiņš ir jāpagarina, vai arī tomēr ir jāatgādina?
– Kā kuro reizi. Pirms nav pienācis kārtējais mēnesis, mēs jau neredzam, kurš abonēšanas termiņu ir pagarinājis, bet kurš piemirsis, jo uzskaite ir centralizēta. To atklājam preses izdevumu iznākšanas dienā, kad saprotam, ka konkrētais izdevums nav jāpiegādā, vai arī tad, kad iedzīvotāji, atverot pastkastīti, tur neatrod ierasto avīzi vai žurnālu. Tad zvana un brīnās, kāpēc tā nav, vajadzējis taču atgādināt.
Situāciju glābj tas, ka var izmantot „Latvijas Pasta" piedāvāto pakalpojumu – abonē šodien un saņem pēc divām darbdienām.
Kopumā abonēto preses izdevumu skaits beidzamajos gados ir samazinājies, bet reģionālo laikrakstu „Stars" vismaz manā apkalpes zonā Vestienā joprojām abonē salīdzinoši daudz iedzīvotāju. Citiem izdevumiem abonentu kritums ir lielāks. Bet no žurnāliem iedzīvotāju vidū joprojām populāri ir „Ievas" izdevumu grupas žurnāli.
Beidzamajā laikā drukāto presi vairāk sākuši abonēt arī jaunāka gadagājuma cilvēki. Vecāki saviem mazuļiem pasūta bērnu žurnālus. Bet bija laiks, kad pēc mūsdienīgo tehnoloģiju ienākšanas un komunikācijas sociālajos tīklos to abonēja gandrīz tikai vidējā un vecākā paaudze. Tagad situācija nedaudz ir mainījusies.
Tas, kādus žurnālus abonē, lielā mērā ir atkarīgs no katra interesēm, līdz ar to daļa izvēlas tematiskus žurnālus, piemēram, ar vēsturi saistītus izdevumus. Daudzi Vestienā abonē „Ievas Stāstus", bet nedaudz šogad ir samazinājies „Ievas Virtuves" abonentu skaits.
Laiku, uz kādu tiek noformēts izdevums, nosaka ienākumi ģimenē. Piemēram, ja ģimenē ir divi pensionāri, laikraksti tiek pasūtīti ilgākam laikam, arī uz pusgadu un visu gadu. Bet daļa var atļauties abonēt tikai uz mēnesi.
– Pa šiem gadiem pasta darba organizācijā daudz kas ir mainījies. Pastniekam vairs nav smago pasta somu, jo ir ieviesta motorizētā pasta piegāde. Taču tas nozīmē, ka, lai strādātu par pastnieku, vajadzīgas ir autovadītāja tiesības.
– Man tas nekādus sarežģījumus neradīja, jo, uzsākot darbu pastā, autovadītāja tiesības bija. Bet ne jau tas ir grūtākais. Meitenes mani brīdināja, ka sākumā būs grūti, laukos cilvēki ir ļoti atturīgi un svešinieku uzreiz par savējo nepieņem. Kāds laiciņš pagāja, kamēr viņi iepazina mani, es – viņus, mainījās sākotnēji atturīgā attieksme, un izveidojās savstarpēja uzticēšanās.
Tagad pret mani izturas kā pret savu cilvēku, lūdzot izpalīdzēt ne vienā vien situācijā. Tad, kad pietrūcis maizītes, piena vai biezpiena vai vajag atvest zāles, zvana gan no rīta, gan vēlu vakarā – uz zvaniem esmu atbildējusi pat vienpadsmitos vakarā. Kopš Vestienā vairs nav aptiekas, zāles vedu vai katru dienu.
Pastnieks laukos savā ziņā ir kļuvis tāds kā bezmaksas sociālais darbinieks. Vientuļo cilvēku ir daudz, un katrā viensētā tiec ļoti gaidīts.
– Kā ir ar ceļiem? Tie un vēl suņi jau ir pastnieku lielākais bieds.
– Ceļi galvenās raizes sagādā ziemā, bet suņi ir visu gadu, tāpēc labāk ir ar tiem sadraudzēties. Taču kopumā ceļi Vestienas pagastā ir izbraucami. Tie tiek tīrīti un kaisīti atbilstoši grafikam, un iepriekš ir zināms, kādā secībā tas tiks darīts. Tādā pašā secībā arī es dodos pie saviem klientiem, jo visus ceļus jau reizē nevar iztīrīt un nokaisīt.
Pa šiem 12 gadiem, kopš strādāju pastā, tikai reiz esmu zvanījusi uz pagasta pārvaldi un lūgusi palīdzību. Ar tagadējo pagasta pārvaldes vadītāju Artūru Vīli-Bērziņu un saimnieciskās daļas vadītāju mums ir izveidojusies laba sadarbība. Ja sola, tad arī izpilda.
Turklāt automašīnai man ir ļoti labas riepas, piemērotas braukšanai ziemas apstākļos. Uz riepu iegādi taupīt nedrīkst, paša drošībai tomēr ir jābūt pirmajā vietā.
– Kādi interesantāki atgadījumi ir bijuši?
– Katra diena ir citādāka, un arī sarunas ar klientiem nes ko jaunu. Šajos gados esmu piedzīvojusi dažādus atgadījumus. Par vienu no tiem, kas atgadījās šogad, jums pastāstīšu. Kā parasti, devos pie klientiem, bet tad pēkšņi ieraudzīju, ka ceļa malā sēž medību suns un nekur projām neiet. Apstājos. Redzu, ka tam ap kaklu, kā jau medību sunim, ir šilte. Piezvanīju uz norādīto telefona numuru, sarunājām, kur saimnieks gaidīs pazudušo medību suni. Bet, kad viņu satikām, suns nemaz negribēja no mašīnas kāpt ārā. Acīmredzot uz ceļa bija tā nosalis, ka, nokļuvis siltumā, bija tik ērti iekārtojies, ka neko citu negribēja.
– Pēc pārkārtojumiem pasta piegādē pastniekiem nu jau vairākus gadus nedēļas nogalē ir divas brīvdienas – gan sestdiena, gan svētdiena. Kā aizrit jūsu brīvais laiks?
– Brīvajā laikā man vislabāk patīk apmeklēt kultūras pasākumus. Cenšos kopā ar ģimeni regulāri doties uz kādu teātri vai koncertu. Vistuvākais jau ir Valmieras teātris. Mašīna mums ir, līdz ar to aizbraukt uz teātri Valmierā nav nekādu problēmu.
10.03.2017.