Bērnība ir pats sākums — maigs, krāsains un pilns brīnumu. Tieši šajā dzīves posmā bērns sper savus pirmos soļus plašajā pasaulē, un līdzās viņam ir kāds īpašs cilvēks — audzinātājs. Tāds, kurš ne tikai māca un vada, bet arī uzklausa, samīļo, iedrošina un iedvesmo.
Ērgļu pirmsskolas izglītības iestādes "Pienenīte" audzinātāja Anita Šaicāne jau divdesmit gadus ar lielu mīlestību un cieņu ir draugs un sabiedrotais bērniem un viņu vecākiem. Aizvadītā gada 18. novembrī viņa saņēma Madonas novada pašvaldības pateicību par nenovērtējamu ieguldījumu bērnu izaugsmē un attīstībā, bet nupat – Valsts policijas pateicības rakstu un medaļu par aktīvu iesaisti drošības veicināšanā.
– Kas jūs iedvesmoja kļūt par pirmsskolas pedagogu? Vai tas bija aicinājums jau no bērnības?
– Pēc mammas ieteikuma devos studēt pedagoģiju, lai gan tā nemaz nebija mana sapņu profesija. Tolaik apstākļi sakrita, ka ir jāturpina mācīties, jāiekārtojas darbā, un tieši tad pirmsskolas izglītības iestādē bija atbrīvojusies vakance. Atminos – bērnudārza izlaidumā teicu, ka būšu policiste. Sakritība, bet biju tik priecīga, kad saņēmu pateicību un medaļu no Valsts policijas.
– Darbs ar bērniem ir ļoti atbildīgs, bet tajā pašā laikā – ļoti interesants.
– Man ļoti patīk savs darbs un aizrauj bērnu pašizaugsme, kad tu redzi – visu, ko tu dod, bērni ņem pretī. Protams, tas ir atkarīgs no strādāšanas stila. Vienmēr saku, ka man tas ir ļoti specifisks, jo patīk praktiska, izzinoša darbošanās. Jo vairāk bērni to uzsūc, jo vairāk gribas dot. Aizejot mājās, nepārtraukti domāju, ko vēl piedāvāt.
Mūsu bērnudārzā esam kopā ar bērniem no pašas mazākās grupiņas līdz izlaidumam. Var redzēt izaugsmi un sava darba augļus. Tas ir tik lieliski un sniedz gandarījumu un prieku!
– Kādas īpašības, jūsuprāt, ir būtiskas labam pirmsskolas pedagogam?
– Manuprāt, audzinātājai, darot savu darbu, ir jābūt ieinteresētai, pat fanātiskai. Šobrīd priecājos, ka mans bērns jau ir liels, jo darbā pirmsskolas izglītības iestādē atdodu visu. Tam viennozīmīgi ir jābūt aicinājumam. Tāpat jāpiemīt lielai atbildības izjūtai, interesei. Par sevi vienmēr saku, ka esmu šī darba fanāte un strādāju ar sirdi un dvēseli. Darbojos intuitīvi, pēc savas pieredzes kā audzināju vai neaudzināju savu bērnu. Tas ļoti palīdz darbā. Mainoties laikiem, mainās paaudzes. Mūsdienu bērni ir citādāki. Jāizvērtē, cik daudz viņi ņem pretī un ar kādām metodēm jāstrādā. Šobrīd ir digitālais laiks, un mēs to izmantojam, bet normas robežās. Arī es pati esmu pret to, ka bērni visu dienu pavada pie ierīcēm, bet ir lietas, kur varam parādīt kaut ko labāku, un tā ieinteresējam bērnus.
Es nekad nebūšu augstāk par bērniem. Māku atrasties ar viņiem vienā līmenī, atbalstīt, pajokoties utt., jebkurā brīdī atrodu kontaktu, komunikāciju. Ja pedagogs uzstās, ka viņš ir boss, tad bērns neklausīs. Visam ir jābūt līdzsvarā. Esmu ļoti priecīga par saviem audzināmajiem bērniem. Gadu gaitā esam kā liela ģimene un vienmēr uzsveru – tie ir mani bērni. Līdz ar to arī komunikācija, sadarbība ar vecākiem ir lieliska. Tieši bērnu vecāki bija tie, kas izvirzīja mani Madonas novada pašvaldības apbalvojumam pagājušā gada novembrī. Tas ir īpašs novērtējums. Man ir vecāku atbalsts un uzticība, bet vislielākā atdeve ir bērni. Viņi ir fantastiski, prātīgi. Var parunāties kā ar pieaugušiem cilvēkiem.
Protams, es priecājos un novērtēju šīs saņemtās pateicības, tomēr vislielākais gandarījums ir bērni un viņu sasniegumi. Tas dod pozitīvo lādiņu darīt vēl un vēl.
– Pirmsskolas izglītības iestādēs kolektīvs rūpējas, lai bērniem būtu plašas iespējas izglītoties gan nodarbību laikā, gan ārpus tām.
– Man patīk piedāvāt dažādas aktivitātes. Ar savas grupas bērniem esam gulējuši teltīs, vārījuši zupu uz ugunskura. Kad bērniem bija 4-5 gadi, ar sabiedrisko autobusu braucām uz Pļaviņām. Iepazinām luksoforus, redzējām vilcienu. Patiesībā tā ir liela atbildība. Vakaros ar lukturīšiem esam gājuši pārgājienā, lai izbaudītu, cik skaisti ir Ērgļi.
Šādā veidā vēlos palīdzēt arī vecākiem, jo mēs visi strādājam, un arī viņiem ne vienmēr ir tik daudz brīva laika, lai piedāvātu šādas aktivitātes, vai ikdienas skrējienā neiedomājas par tām. Savukārt bērniem vēlos parādīt dažādību, skaistumu, kas ir mums apkārt. Dodu to, ko varu iedot.
– Darbs pirmsskolā noteikti prasa daudz enerģijas. Kā jūs vislabāk atjaunojat spēkus pēc intensīvas darba dienas?
– Ticu, ka grūti ir tiem vecākiem, kuriem mājās ir mazi bērni, skolēni. Pēc darba dienas neizjūtu enerģijas zudumu. Pat tagad, esot atvaļinājumā, man ir garlaicīgi un plānoju dažādas idejas, kā satikties ar bērniem, ko jaunu un interesantu viņiem piedāvāt. Nereti man saka "Ko tu visu laiku vari domāt un runāt par darbu", bet man patīk dot visu, ko vien spēju.
– Latvijā ir tikai 16 drošības vēstneši. Kā jūs nonācāt līdz idejai aktīvi iesaistīties drošības jautājumu aktualizēšanā pirmsskolas vidē?
– Savulaik pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja aicināja kolēģus iesaistīties programmā par drošību. Iepazinos ar to un nolēmu piedalīties. Lai gan programma vairāk ir skolas vecuma bērniem, izvērtēju savus audzēkņus un sapratu, ka viņi ar to tiks galā. Bērni ar lielu interesi iesaistījās un darbojās.
– Drošības jautājumi, pat neapzināti, pirmsskolā nepārtraukti tiek pārrunāti.
– Nepārtraukti, ikdienas mācību procesā, dodoties pastaigās vai veicot citus uzdevumus, runājam par drošību. Piemēram, regulāri pārrunājam, kā jāuzvedas, ejot pastaigās, kā jārīkojas pie gājēju pārejām, atgādinām ceļa zīmes. Ja redzam policijas ekipāžu, pamājam, jo vienmēr uzsveru, ka brauc mūsu draugi, un stāstu, ka situācijās, kad nepieciešama palīdzība, to meklējam pie policistiem.
Iesaistoties dažādās programmās un projektos, esam apguvuši dažādas zināšanas par drošību, tostarp – kā atpazīt insultu un kā rīkoties. Esam apguvuši drošību pie ūdens. Mācījāmies par emocionālo vardarbību, fizisko vardarbību, par drošību interneta vidē. Ja grupiņā gadās kāds konflikts, dodamies lasīt noteikumus, pārrunājam situāciju. Ar lepnumu varu teikt – mūsu grupā bērni ir draudzīgi.
– Cik liela nozīme, jūsuprāt, ir drošības izglītībai jau pirmsskolas vecumā?
– Manuprāt, par šiem jautājumiem jārunā jau no agras bērnības. Visi zinām, ka bērni, īpaši pavisam mazi, mēdz kost, sist, pagrūst. Ir jāstāsta, jāmāca par to, ka arī tā ir emocionālā un fiziskā vardarbība. Darbojoties, stāstot, veicinām to, ka viens otram esam draugi, nedarām pāri. Ja kaut kas atgadās, vēršamies pie audzinātājas.
– Ko jūs pati mācāties no bērniem ikdienā?
– Bieži pasaku paldies bērniem par to, ka ir man aizrādījuši, pamācījuši, atgādinājuši. Tas noteikti ir godīgums, atklātums, ko mācos no bērniem.
– Pedagogs ir viena no tām profesijām, kur nepārtraukti notiek mācīšanās, savu zināšanu pilnveidošana.
– Man ļoti patīk mācīties. Ja vien ir piedāvājums, izmantoju un pilnveidoju savas zināšanas dažādās jomās. Tas noder ne tikai darbā, bet arī ikdienā. Esmu ieguvusi arī skolotāja logopēda un jurista palīga kvalifikāciju, kas ļauj sniegt kvalitatīvu atbalstu bērnu izglītībā. Ikvienas zināšanas dzīvē noder, piemēram, saziņai, bet tomēr ar bērniem mēs strādājam intuitīvi. Manuprāt, nav konkrētas metodes, kā strādāt ar bērnu. Pedagogs izvērtē bērnu, viņa zināšanas un pilnveido, lai viņš būtu vēl gudrāks, labāks.
– Kādi ir jūsu vaļasprieki vai aktivitātes ārpus darba, kas palīdz saglabāt līdzsvaru?
– Vislabāk atpūšos, dodoties garās pastaigās ar suni. Pastaigas mežā ļauj sakārtot domas, izvēdināt galvu, smelties enerģiju, lai ar jauniem spēkiem mestos darbos. Tas ir brīnišķīgs veids, kā atpūsties. Citu vaļasprieku man nav, jo es domāju jaunas idejas, meklēju kursus. Tik ļoti mīlu savu darbu, ka nekam citam laika nav.
27.06.2025.