Šovasar jau otro gadu pēc kārtas pirmo vietu starptautiskajā zeķu adīšanas čempionātā Lietuvā ieguva rokdarbniece VANDA PODIŅA. Prasmīgo tautas daiļamata meistari jau zinām kā aktīvu rokdarbu pulciņu pasniedzēju ne tikai Madonas reģionā, bet arī citviet Latvijā, Vandai ir sava rokdarbu darbnīca, kā arī viņa ir Tautas lietišķās mākslas studijas „Bārbele" dalībniece. Dalībai zeķu adīšanas čempionātā viņa piekritusi tādēļ, ka Latvijā nekas līdzīgs rīkots netiek – gribējusi apskatīties, kas tas ir un kā pasākums tiek organizēts.
Piecdesmit četru adītāju vidū bijuši pārstāvji gan no Kanādas, gan Amerikas, gan Spānijas, gan Polijas. Kā vērtē Vanda Podiņa – tā bijusi interesanta pieredze. Starptautiskā zeķu adīšanas čempionāta dalībnieka darba uzdevums bija atvest trīs paša darinātas zeķes izstādei un piedalīties adīšanas konkursā uz vietas – divu stundu laikā no organizatoru sagādātām dzijām bija jāuzada zeķes stāva (stulma) paraugs.
– Iepriekš tiek iedots mājasdarbs – konkrētā tematikā jāuztaisa kompozīcija. Pērn tā bija saulīte, šogad – zirgs. Un tad konkursā uz vietas noteiktajā laikā tas jānoada zeķes valnītī. Bija interesanti, bet trešo gadu gan vairs nepiedalīšos – ja nu vienīgi skatītājos (smejas). Interesants varētu būt Hāpsalu mežģīņu adīšanas čempionāts Igaunijā, varbūt tas varētu būt izaicinājums nākotnei, – pasmaida Vanda Podiņa.
– Kā aizsākāt nodarboties ar rokdarbiem?
– Abas manas vecmammas, krustmāte un mamma adīja. Toreiz tā bija apkarojama lieta, ja pats kaut ko noadi un pārdod – to sauca par spekulāciju. Tagad tā ir uzņēmējdarbība. Atšķirība pa šiem 25 gadiem tiešām ir jūtama. Tomēr vienā ziņā līdzība ir palikusi – lielas naudas cilvēkiem nebija ne tajos laikos, ne arī ir mūsdienās.
Tā nu mūsu ģimenes sievietes adīja vilnas jakas un veda tirgot uz lielo krievu zemi. Vienreiz paņēma arī mani līdzi, pārsalu nežēlīgi un teicu, ka vairs nekad uz tirgu nebraukšu. Tā arī ir – uz tirgu braucu tikai reizi gadā, un tā ir vasara, uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Mazliet tirgoties pamēģināju, kad strādāju Lazdonā, pirms kādiem 6-8 gadiem. Tomēr sapratu, ka tas nav īsti man domāts. Es pārsvarā strādāju pēc pasūtījumiem.
Man ir patikuši jebkuri darbi, kas saistīti ar rokām. Tie varēja būt gan zemes darbi, gan celtniecības darbi, tā kā tēvs man bija celtnieks. Vienīgi pa virtuvi man nekad nav bijis patikas rosīties, tikai tik daudz, cik dzīve, ģimene un bērni piespieda. Kopmītnēs jau jokoja: „Vanda kartupeļus cep – diez kas pie viņas nāks ciemos?" (smejas). Man vienmēr labāk ir patikuši smalkie rokdarbi.
– Vai šīs prasmes apguvāt arī profesionāli?
– Jau pašā sākumā gribēju mācīties lietišķajos, bet mamma nepalaida. Teica, ka jāiet mācīties tāds amats, kur varētu arī nopelnīt. Pabeidzu Rīgas 16. profesionāli tehnisko vidusskolu kā šuvēja, nemaz tik slikti nebija, ka tur nokļuvu. Beigu beigās tāpat, kaut vai ar līkumu, bet nonācu līdz tam, kur gribēju. Tāpēc arī mums ģimenē nepastāvēja nekādas šaubas par savu bērnu izvēli – viņi aizgāja tur, kur viņi gribēja. Viena meita ir ādas apstrādes meistare, otra meita ir mūziķe, bet rokdarbos viņas savos gados jau ir daudz tālāk nonākušas, nekā es savos. Man par to ir prieks. Viņām tas arī nekad netika liegts, līdz ar to ātrāk to apguva un ar lielāku degsmi iet tajā. Ja bērns grib, jāļauj viņam izmēģināt dažādus hobijus un prasmes. Bet mēdz būt arī otra galējība – kad ir izmēģināts tik daudz, ka nevar izvēlēties, kas no tā visa aizrauj visvairāk. Vecākiem ir jāatrod zelta vidusceļš starp šiem grāvjiem.
– Minējāt, ka ar līkumu, bet tomēr nonācāt arī līdz savam patiesajam mērķim.
– Pa vidam paspēju būt gan šuvēja, gan drēbniece, kas tik es neesmu bijusi – sētniece, audzinātāja, mājsaimniece, ir bijusi sava naturālā saimniecība. Deviņdesmitajos gados vienkārši biji spiests kaut ko darīt ar rokdarbiem, jo nopirkt neko lāgā nevarēja. Ik pa laikam jau ir šādas krīzes, kad cilvēkam jādomā, kā dzīvot, kā iztikt. Tamborēt es mācēju, adīt – tā pa pusei. 1995. gadā organizējās Latvijas Amatniecības kamera, un, tā kā man nekādu diplomu vai sertifikātu nebiju, pieteicos tur. Viņiem bija ļoti laba ideja – ka ar šo nodarbi nevari nodarboties, kamēr nav kameras izsniegta diploma. Tagad katrs, kas izgājis divas nodarbības kursos, jau var braukt tirgoties. Dažreiz tā noskatos – no 5-6 tirgoņiem parasti par vienu var teikt, ka darbiņš tiešām ir kvalitatīvi darināts.
Vairākus gadus nostrādāju Madonas „Daiļradē". Negāju gan katru dienu kā uz algotu darbu, bet biju mājražotāja. Tomēr 2002. gadā paliku bez darba, meitas bija jālaiž mācīties uz Rīgu, vīram kā muzeja darbiniekam alga nebija tā lielākā. Tad nu bija kas jādomā. Vienkārši braucu uz Rīgu, vedu darbus pārdošanai – tā arī tas sākās.
– Kā tagad moderni teikt – esat uzņēmēja.
– Nu jau 15 gadu esmu saimnieciskā darba veicēja. Vienmēr saku – paldies valdībai un partijai, ka varu darīt, ko gribu. Atvaļinājuma gan man nav, visu laiku ir skrējiens ritenī. Bet nekas cits neatliek. Ja gribi šajā jomā strādāt, pats nevari to nišu pazaudēt. Tas tāpat kā ar izstādēm, ja tajās nepiedalies, ja neesi apritē, tad tevis nav vispār.
Par nodokļiem – tas jau ir cits stāsts. Bet visās valstīs maksā nodokļus un ne tos mazos. Tā ka, uzskatu, nevaram īsti sūdzēties. Tagad jau dzīvojam ļoti labi – katram ir televizors, ne tas švakākais telefons, internets. Tā jau arī ir, ka apetīte aug ēdot. Cilvēkam gribas labi dzīvot un nemitīgi – vēl labāk.
Ja tev ir par maz, jādomā, kā nopelnīt vairāk. Katram jau tas ir individuāli. Konkrēti es nesūdzos, protams, brīvas naudas nekad nav, dziju pirkšanai ir jāsakrāj… neraugoties uz to, ka mājās jau ir sava mazā noliktava (smejas).
2009. gadā atvēru savu darbnīcu Cesvainē, līdz tam strādāju mājās, bet atsevišķas telpas nebija. Pārcēlāmies uz vīratēva mājām, tur bija brīva telpa, ko iekārtot kā savu darbnīcu. Tik čakla neesmu, lai katru dienu tur sēdētu, bet interesenti pēc iepriekšējas pieteikšanās var arī atbraukt, palūkot, kā tas notiek, iemēģināt dažādas tehnikas paši.
– Var tikai apbrīnot, cik daudzas tehnikas pārzināt. Kā tās esat apguvusi?
– Nemitīgi mācos kaut ko jaunu. Meklēju pa visu pasauli, un tas pārsvarā notiek pašmācības ceļā. Svētdienās divas stundas atvēlu tikai tam, ka sēžu internetā, eju pa visām saitēm: youtube, pinterest, liveinternet, lai redzu, kas kur notiek, kas ir modē, kas ir šābrīža tendences rokdarbos. Vieglāk, protams, ir, ja kāds parāda priekšā, bet, lai es to kādam pati varētu mācīt, sēžu visu dienu, kamēr tehniku esmu izkodusi cauri. Dažreiz palīglīdzekļi ir gana sarežģīti, to izgatavošanā man ir laba sadarbība ar meistaru Imantu Spridzānu.
– Kāda ir rokdarbu mode? Šķiet, ka pēdējā laikā par tendenci kļuvis dot lietām otro elpu, izmantot eko materiālus.
– Tā tiešām ir. Jau no kāda 2008. gada ir sākusies atgriešanās pie pirmsākumiem. Darbi kļūst smagnējāki, raupjāki, vienkāršāki, pat dzijas vairs nav tik smalkas. Gan apģērbu modē, gan rokdarbos visa attīstība jau notiek pa spirāli. Ir elementi, kas nāk no jauna, bet pamats, siluets saglabājas un ik pa laikam atkal nāk modē.
– Kā tad var izpausties meistara radošums?
– Man kā meistarei ir divas iespējas – vai nu pasūtītājs grib tieši tādu pašu galarezultātu, kādu kaut kur noskatījis, vai saka, ka grib klāt vēl tādu vai citādāku detaļu. Pamatā nodarbojos ar šūšanu, izšūšanu, adīšanu. Tāpat tamborēšana, knipelēšana. Mācījos Tenerifes mežģīnes, frivolitē. Katrs jauns darbiņš man ir kā izaicinājums – sanāks vai nesanāks, pat ja tas ir vienkārši jāpārkopē. Vienmēr esmu gribējusi iemācīties aušanu, jo vecmamma un vecvecmamma auda. Zināšanas man par to bija jau iepriekš, bet ļoti sadrumstalotas, tāpēc tagad tas ir aizrāvis, un aušana ir mans jaunais hobijs (pasmaida).
Arī rokdarbu pulciņos mēģinām mācīties aust, bet kā rokdarbnieki. Ne uz stellēm, jo ne visiem tās ir, dzīvoklīši maziņi, tāpēc eksperimentējam – uz koka rāmja vai velosipēda riteņa.
– Sarkaņu amatu skola (kur notiek saruna. – Aut.) veidojas kā novada rokdarbnieku centrs.
– Tas, ka šeit ir telpas, ir ļoti neatsverami. Nosaukumā ir apzināti atstāts vārds „skola", jo iepriekšējā ēka un tās iemītnieki ir atstājuši brīnišķīgu auru, un tas veicina mācīšanās, izzināšanas garu arī mūsos.
Šogad pirmo reizi piedalījāmies Latvijas novadu tautas lietišķās mākslas izstādē, kas bija apskatāma Madonā. Šonedēļ meiteņu darbiņi tiks vesti arī uz izstādi Ķīnā. Tā ka šo latiņu pamazām jau sākam paaugstināt, nestāvam tikai uz vietas.
– Var teikt, ka cilvēki novērtē šo tautas kultūrmantojumu?
– Piemēram, šobrīd man pasūtījumi ir tikai tautastērpu detaļām – aubes, vilnas zeķes, vainagcepures, krekli. Valstī jau šobrīd tas ir akcijas veidā – katram savu tautastērpu. Var just, ka cilvēki tiešām par to interesējas, gatavojas simtgadei. Es pati gan neesmu akciju cilvēks, bet, ko tur liegties, rokdarbniekiem tas ir ražas laiks. Esam iesaistījušies arī projektos, kur tiek papildināti kolektīvu tautastērpu elementi. Domāju, nākamgad būs īstā ažiotāža, jo cilvēkiem jau ir raksturīgi visu darīt pēdējā brīdī: „Ir klāt valsts simtgade, kas es par latvieti, ka man nav sava tautastērpa?!"
Lai vai kā, tā tomēr ir latviskās kvalitātes zīme, mūsu nacionālās kultūras elements un mūsu kods. Reizēm ir jautājums par to, cik tas tiek izmantots ētiski. Es, piemēram, neesmu sajūsmā par Kurzemes līgavu vainagiem, kas ir kā apgaismes ķermeņa detaļas. Ja tev tas netraucē, protams – tikai uz priekšu! Bet ceru, ka nāks jaunieši, kas mācēs mūsu tradīcijas tālāk organiski ielikt jaunos darbos, idejās. Savs latviskais kods ir jāsaglabā pašiem, lai nav pēc laika tas jārušina ārā no pelniem.
29.09.2017.