Klusā, skaistā, dabas ieskautā Liezēres pagasta stūrītī jau astoņus gadus dzīvo NIKIJS KALNS. Lauku dzīve nebūt nav sveša, jo audzis laukos Liepājas pusē. Desmit gadi aizvadīti Rīgā. Kādu laiku dzīvojis Norvēģijā, tomēr dzimtenes balss saukusi mājās.
Pilsētas dzīve nebūt nav Nikija aicinājums, tāpēc īstās mājas atrastas laukos. Nikijs teic, ka viņš nav pārcēlies no pilsētas, bet atkal ir atgriezies pierastajā un zināmajā lauku dzīvē.
– Man lauku dzīve ir atkalatgriešanās. Zinu, kāda ir dzīve pilsētā, un zinu, ka tas nav mans. Vēl esot Norvēģijā, pienāca brīdis, kad vēlējos atgriezties Latvijā. Meklējot īsto īpašumu, apceļojām visu Latviju. Meklējumi ilga trīs mēnešus, līdz atradām to, kas patiesi uzrunā. Izvēloties mājas, man svarīga bija sajūta, kurai es uzticos. Vienīgie nosacījumi bija ēka, kurā var dzīvot, vēlams – elektrība. Pats nozīmīgākais – sajūtas, ko rada konkrētā vieta. To ir ļoti grūti izskaidrot. Kādam tas ir reljefs, citam komforts. Laikam tā ir aura.
– Izvēlētā vieta ir klusa un mierīga. Tiesa, tālu arī no pagasta centra. Vai sākotnēji nebaidīja attālums?
– Savā ziņā es ko tādu apzināti arī meklēju. Burzma, arī laukos, mani neuzrunā. Man patīk būt savā vietā un vidē, klusumā un mierā. Ja man nepieciešams troksnis un kustība, to vienmēr varu sameklēt. Ja troksnis nepārtraukti ir apkārt, no tā patiesībā paslēpties nav tik viegli.
Vietējos pagastos norit aktīva ikdienas dzīve. Šad tad aizbraucu un iesaistos. Arī pilsētas nav tālu. Viss ir sasniedzams. Kad vasarās ciemos no Norvēģijas atbrauc ģimene, ir, kur aizbraukt arī ekskursijās.
– Kādi ir bijuši šie astoņi gadi, dzīvojot laukos?
– Man lauku dzīve nav sveša, un šie gadi nav bijuši grūti. Vienmēr, protams, nākas saskarties ar dažādiem izaicinājumiem. Lielākais no tiem – sevis disciplinēšana un apbruņošanās ar pacietību. Laukos ir jāiegulda liels, fizisks darbs. Vispirms jāsakārto vide, jānodrošina komforts, arī ikdienas darbi prasa neatlaidīgu darbu. Ļoti daudz daru pats savām rokām, pēc iespējas mazāk izmantoju ārpakalpojumus, bet es to nepavisam nevaru saukt par grūtībām. Tā ir mana izvēle, un man patīk to darīt. Ja tajā saskata jēgu, tad darbs rit ar prieku un grūtību nav.
Mans lielākais izaicinājums bija samierināties un dzīvot komfortā ar to laiku, ko tas prasa. Pēc nu jau astoņiem gadiem varu noraudzīties un teikt – kas tad tur bija? Bet tomēr tas bija ilgs laiks, lai visu pamazām sakārtotu.
Lauku vidē cilvēks pats uzņemas atbildību par to, kas notiek viņa dzīvē, tāpēc ir nepieciešama augsta pašdisciplīna, ir jābūt gatavam uzņemties atbildību. Tāpat jābūt arī drosmei.
– Šķiet, ka pēdējos gados ļoti daudz cilvēku izvēlas no pilsētas pārcelties uz laukiem.
– Pats esmu saņēmis jautājumus no pilsētā dzīvojošajiem, kur man radās drosme pārcelties uz laukiem. Man ir grūti saprast, kuras ir tās grūtības, kas baida cilvēkus spert šo soli. Cilvēki ir dažādi, katrs ar savu būtību, domāju, ka ir lietas, kas patiešām laukos var būt apgrūtinošas.
Ja cilvēks nav uzaudzis laukus, viņu varētu baidīt fizisks darbs. No tā patiesi nevar izvairīties. Manuprāt, viss ir atkarīgs, kā darbs tiek uztverts. Kādam tas varētu būt slogs, citam atkal lieliska izkustēšanās pēc dienas birojā. Atbilde noteikti ir meklējama attieksmē.
Man ir prieks par visiem tiem cilvēkiem, kas pārceļas uz laukiem. Pēdējo gadu notikumi ne tikai valstī, bet pasaules mērogā ir parādījuši, ka ļoti daudz ko var paveikt attālināti, neatkarīgi no dzīvesvietas. Daudziem, manuprāt, kovidlaiks arī ļāva veikt šo izšķirošo soli par labu dzīvei ārpus pilsētas. Uzskatu, ka cilvēkiem arī turpmāk būtu jābūt drosmīgākiem. Manā skatījumā, pasaule nevar eksistēt bez cilvēkiem, kas dzīvo tieši laukos. Ne visiem jākļūst par zemniekiem vai lopkopjiem. Tā ir pasaules eksistences bāze. Lauki paver arī daudz citu iespēju. Es attālināti pasniedzu norvēģu valodas kursus. Hobija līmenī gatavoju koka leļļu mājas. To visu darīt varētu arī pilsētā, tomēr, dzīvojot laukos, manuprāt, ir vienkāršāk. Apkārtējā vide, daba dod iedvesmu. Nezinu, vai ko tādu varētu un gribētu darīt pilsētā. Tie ir sava veida mākslas darbi, un tam ir nepieciešama iedvesma, ir jābūt mierā, nevis stresā, un laukos var gūt mieru.
Vēl viens izaicinājums varētu būt darba iespējas. Viens no variantiem – mājražošana, bet ne visus tas uzrunā. Tāpat ne visi ir ar mieru mērot ceļu uz tuvākajām pilsētām, un nav jau teikts, ka visi tur arī atradīs darbu. Tomēr laiks pandēmijas ēnā parādīja, ka ļoti daudz biroja darbinieku vismaz daļu nedēļas var strādāt no mājām. Ne visi tik ļoti arī steidzas atgriezties ierastajā vidē un turpina darbu veikt attālināti. Manuprāt, pasaulē ir radusies lieliska iespēja vairāk kustēties virzienā uz lauku vidi, nevis iesūbēt pilsētvidē.
Ir prieks par katru, kas iegādājas īpašumu laukos, jo tas tiek sakopts, neaiziet zudībā. Pārejas posms nebūt nav slikti. Cilvēks sākumā nobriest šim solim, braucot nedēļas nogalēs, pierod pie pārmaiņām. Ja cilvēks visu mūžu audzis un dzīvojis pilsētā, tad šādu soli ir grūti spert. Cilvēkiem ir bail no pārmaiņām, no nezināmā.
– Šobrīd lielākās bažas varētu būt par rudeni, straujo cenu kāpumu?
– Manā skatījumā, laukos dzīvojošos šīs problēmas varētu satraukt mazāk, ņemot vērā dažādus aspektus, viņiem varētu iet vieglāk. Nav jāsatraucas par īres maksu, tik ļoti neskar pārtikas cenas, ja ir dārzeņus izaudzējis pats. Uzturs var būt vienkāršāks. Pilsētnieks vairāk ir atkarīgs no veikaliem, komunālo maksājumu pieauguma. Domāju, ka lauciniekam ir vieglāk pārvarēt grūtus periodus.
Aprunājoties ar kaimiņiem, jūtu viņu pozitīvo noskaņu. Cilvēki ir apņēmības pilni. Tā, manuprāt, ir latvieša spēcīgā puse – būt optimistam. Mūsu vēsture, šķiet, ir iedevusi sīkstumu nenobīties no katra izaicinājuma. Tas man patīk. Un apkārt patiesi ir tādi cilvēki, kas spēj iedot spēku ar savu optimismu. Ar kaimiņiem man ir paveicies, un tas ir ārkārtīgi svarīgi.
– Tomēr, vai dzīvojot pašā pagasta maliņā, tālu prom no pagasta centra, nepiemeklē pamestības izjūta?
– Cilvēkam ir jābūt ļoti godīgam pret sevi. Man liekas pilnīgi ačgārni dzīvot pilsētā, ja skaidri zini, ka tas nav domāts tev. Troksnis, saspiestība un viss, kas nāk līdzi pilsētas dzīvei, traucē. Tāpat nevajag kādā trakuma brīdī ieskriet pārāk dziļi laukos, kur ir bailīgi un vientuļi. Katram sevi ir jāiepazīst un jāsaprot, kura tad ir tā vide, kurā ir ērti būt. Jaunajā paaudzē ļoti izjūtams, ka vairāk skatās uz pilsētu. Katram jāveic savs Sprīdīša gājiens, lai atrastu savu būtību.
Pēc sajūtām esmu ļoti iesakņojies šajā vidē, laukos. Dzīve gan ir parādījusi, ka esmu bijis gatavs pārmaiņām. Mani interesē iegūt kaut ko jaunu, jaunu pieredzi. Esmu parādījis, ka man ir drosme doties pārmaiņās, un, ja pēkšņi atnāks sajūta, ka atkal nepieciešamas pārmaiņas, tajās noteikti metīšos.
– Tev ir arī ārzemju pieredze, kas noteikti bijusi ļoti vērtīga.
– Kamēr neaizbrauc uz ārzemēm un neiegūst tādu pieredzi, tikmēr dzīvo ar sajūtu, ka kaut kur vajadzētu izrauties, jo tur ir zaļāka zāle, tur noteikti ir labāk. Ārkārtīgi vērtīgi ir iegūt to pieredzi pašam. Daudziem iepatīkas un paliek, tas nemaz nav slikti. Tieši būšana prom ļauj saprast, kāda vide ir tuvāka, kurā vietā jūties vislabāk, kura uzrunā visskaļāk. Man tā tomēr ir dzimtā zeme un lauki, kuros esmu uzaudzis.
Tajā brīdī, kad grasījos atgriezties, man ļoti traucēja, ka norvēģu valoda man nav dzimtā. Tas noteikti izklausās nedaudz savādi, jo turpinu šo valodu pasniegt studentiem. Neprotot perfekti pārvaldīt norvēģu valodu, es nejutos piederīgs. Valoda ir saziņas līdzeklis, bet tas ir arī komunikācijas veids, kam līdzi nāk vēsture. Ja es nezinu visu tās zemes vēsturi, neesmu tur uzaudzis, tas ir traucēklis. Protams, to var apgūt, bet tā nav mana būtība. Man ļoti pietrūka dziļuma visā kultūrā. To iemācīties nevar. Tas ir tikai tajā vidē, kas ir tava dzimtene. Justies piederīgam, saprast visus procesus sabiedrībā man ir ļoti būtiski. Šī sajūta stāvēja pāri visam, tāpēc atgriezos dzimtenē. Man ir citas prioritātes jēgpilnai dzīvei. Mājas, piederība, visu procesu saprašana – tas ir svarīgi.
– Norvēģu valoda tev joprojām ir tuva, ja reiz to turpini mācīt arī citiem?
– Manā skatījumā, jebkur, kur dodies, ir likumsakarīgi iemācīties tās valsts valodu kaut vai aiz cieņas un respekta pret to vidi, neapgrūtināt cilvēkus, liekot viņiem runāt svešā valodā. Ar tādu attieksmi arī pats devos uz Norvēģiju. Ļoti apzināti un mērķtiecīgi valodu apguvu. Nevaru teikt, ka šī valoda ir sarežģīta. Ir skaņas, kas mums ir svešas, un sarežģīti ir tikai, līdz tās tiek apgūtas. Gramatiskā uzbūve ir ļoti līdzīga angļu valodai. Ja tā nav sveša, tad norvēģu valodu ļoti viegli iemācīties.
Ļoti svarīgi ir, vai ir vēlme iemācīties valodu. Pats sāku ar tulkošanu, un tulkojot valoda kļuva bagātāka, veidojās plašs vārdu krājums. Pēc laika uzdrošinājos to arī pasniegt citiem. Lielākā daļa studentu ir Norvēģijā dzīvojošie latvieši, kuri ir sapratuši, ka valoda ir nepieciešama, lai varētu dzīvot pilnvērtīgi, lai varētu pakāpties pa karjeras kāpnēm, lai palīdzētu bērniem skolā. Mani motivē, ka šiem cilvēkiem ir vēlme mācīties. Jebkuras zināšanas ir vērtīgas. Mūsu dzīves skološanās nekad nebeidzas.
5.08.2022.