Balvu un audzēkņu sniegtos ziedus par ieguldīto darbu treniņos un sportistu panākumiem dažāda ranga sacensībās Madonas Bērnu un jaunatnes sporta skolas distanču slēpošanas treneris DAINIS VUŠKĀNS saņem katru gadu pasākumā “Madonas novada sporta laureāts”.
Šogad pēc iedzīvotāju balsojuma aptaujā "Gada balva sportā" Dainis Vuškāns saņēma arī nomināciju "Gada populārākais treneris".
Aicināju viņu uz plašāku sarunu.
– Vai bija pārsteigums, kad saņēmi gada trenera nomināciju?
– Jā, neliels pārsteigums tiešām bija, jo slēpošanā ir mazāks cilvēku skaits nekā sporta spēlēs. Ir grūti konkurēt ar sporta spēļu treneriem, jo viņiem komandas ir lielākas un arī balsotāju sportistu skaits krietni lielāks nekā slēpošanā. Slēpošana tomēr ir individuāls sporta veids. Varbūt nesenā Milānas un Kortīnas ziemas olimpiāde lika pamanīt, ka esmu spējīgs treneris, beidzot mani arī ievēroja (smaids).
– Kā uzsāki strādāt par sporta skolas treneri?
– Trenera gaitas uzsāku pēc studijām augstskolā Vestienas pamatskolā 1994. gadā, jo Madonā tolaik nebija brīvu vietu. Vestienā sāku tieši ar slēpošanu, arī strādāju Madonas sporta skolā. Ja darbā ir kāds fanātiķis, kas aizrauj, un kolektīvs atbalsta, tad arī sporta veidā var panākt izaugsmi līdz labiem rezultātiem. Jau pirmajos gados mums bija panākumi – piedalījāmies Latvijas skolu sporta federācijas sacensībās, un Vestienas pamatskola kopvērtējumā bija trijniekā. Vienā no šīm sacensībām piedalījās arī mans toreizējais audzēknis, olimpietis Rolands Pužulis.
Izdevās ieinteresēt skolēnus slēpošanā, jo bija sniegotas ziemas.
Bija labs atbalsts no skolas vadības un Vestienas pagasta padomes, ko tolaik vadīja Jānis Elsiņš. Pagasts palīdzēja iegādāties slēpošanas inventāru, kā arī atbalstīja, lai varētu Vestienā organizēt treniņus un sacensības. Pagasts palīdzēja iegādāties arī "Burānu", ar ko mēs paši izveidojām slēpošanas trasi. Kad vēl Vestienas pamatskola darbojās, arī trasītes uzturējām paši. Atbalsts un pieejamais inventārs noteikti palīdzēja ieinteresēt bērnus, vēlāk jau braucām uz sacensībām un guvām pirmos panākumus.
– Kā sāki strādāt Madonā, un kāda bija situācija ar sporta infrastruktūru tajā laikā?
– Madonā sāku strādāt 2001. gadā. Tobrīd slēpošanas bāze "Smeceres sils" vēl bija attīstības sākuma stadijā – nebija apgaismojuma, infrastruktūra vēl tikai veidojās. No 2004. gada jau bija daži uzlabojumi, bet vēl joprojām apstākļi bija pieticīgi, īpaši salīdzinot ar to, kā ir tagad.
Sākumā Madonā nemaz nebija viegli piesaistīt jauniešus slēpošanai, jo bija konkurence ar citiem sporta veidiem un pulciņiem, piemēram, basketbolu. Tomēr sanāca izveidot pirmo talantīgo grupu. Piemēram, Rinalds Kostjukovs Eiropas jaunatnes ziemas olimpiādē izcīnīja Latvijai pirmo medaļu – bronzu, un panākumi motivēja arī citus. Mans pirmais audzēknis Arvis Liepiņš piedalījās olimpiskajās spēlēs. Kad parādījās talantīgi puiši un bija pamanāmi sasniegumi, arī citi bērni kļuva ieinteresētāki mācīties slēpot. Tagad trenējas jau mani pirmo grupu audzēkņu bērni, piemēram, Arvja Liepiņa meita.
– Kas palīdz audzināt jauniešus līdz olimpiešu līmenim? Vai ir kāda īpaša pieeja?
– Nedomāju, ka man būtu kāda īpaša pieeja. Galvenais ir tas, ka audzēkņi nāk regulāri un notur to ritmu. Svarīga ir arī rezultātu kontrole, jo sekojam līdzi, vērojam testos, piefiksējam izaugsmi. Tas, ka jaunieši ir uzcītīgi, daudz nozīmē. Tie, kas apzinīgi trenējas, arī sasniedz rezultātus.
Tiem, kurus pazīstam kā olimpiešus no Madonas, kādam esmu bijis pirmais treneris, citam – treneris ilgāku laiku. Īpaši svarīgs ir periods, kad viņi mācās vidusskolā, kad nozīme ir strādāt tā, lai viņi noturētos sportā.
Man ļoti svarīga bijusi trenera un sporta skolotāja Egila Ziņģīša loma – viņš man iemācīja darba prasmes un bija pirmais, kurš parādīja panākumu un tradīciju nozīmīgumu. Tās slēpošanas un biatlona tradīcijas, kas izveidojušās Madonā, ietekmējušas arī manu darbu. Cilvēki un tradīcijas palīdzējuši turpināt trenera darbu un popularizēt distanču slēpošanu.
– Kā tiek definēti mērķi sportistiem?
– Treniņi nav tikai slēpošana. Ļoti daudz pievēršamies vispusīgai attīstībai – braucam ar riteņiem, skrienam, spēlējam sporta spēles, vingrojam. Sportistam jābūt atlētam. Tas nozīmē, ka jāmāk gan labi slēpot, gan skriet, gan ilgstoši strādāt citā sporta veidā.
Jau apvienot sportu un mācības skolā nav viegli, bet tas ir iespējams, ja motivācija ir pietiekami augsta un ir interese. Tie, kuri spēj apvienot, parasti gūst panākumus, jo notur motivāciju un regulāri trenējas arī tad, kad jau mācās vai strādā.
Visvairāk motivē tieši panākumi, piemēram, ja izdevies iekļūt labāko trijniekā distanču slēpošanā vai rollerslēpošanā. Arī draugu atbalsts un komandas gars stiprina vēlmi turpināt. Ja nesanāk, tad motivācija krīt, tāpēc atmosfēra un apkārtējie daudz nozīmē.
Svarīgi ir būt kopā sacensībās. Protams, ir uztraukums. Sekoju līdzi gan laikam, gan rezultātiem.
Katram sportistam nospraužam individuālus mērķus pēc iespējas augstāk. Svarīgākais, lai pašam sportistam ir motivācija un progress. Lai nebūtu motivācijas zuduma, apkārt jābūt atbalstošiem cilvēkiem – ģimenei, draugiem, treneriem.
– Kuri ir tavi slēpošanas skolotāji?
– Slēpot sāku, mācoties Madonas vidusskolas 3. klasē. Mani pamudināja draugs Ivo Ziņģītis, kura tēvs Egils Ziņģītis bija mūsu treneris. Viņš mūs ziemā ieinteresēja slēpošanā, kādreiz ar sniega moci pavizināja. Vajadzēja kādu draugu un skolotāju, kas ievilktu sportā.
Sākumskolā sākām ar klasisko soli, bet slidsoli apguvām ap piekto klasi. Sākumā bija grūti, jo pārsvarā visi slēpoja klasiskajā solī. Mūsu bērnībā slēpes arī bija no koka, bet bērni ātri apgūst visu jauno.
Iestājos Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūtā. Augstskolas Slēpošanas katedrā pilnveidoju slēpošanas apguvi, mans pasniedzējs bija Juris Grants. Lai stiprinātu komandas garu un radītu priekšnoteikumus izaugsmei, organizējām nometnes gan Latvijā, gan citur. Bieži trenējāmies, mainījām vidi, jo, trenējoties mājas apstākļos vien, nevar progresēt. Nometnes prasa daudz darba, bet tieši tur notiek izšķirošais progress.
– Kādi bijuši personīgie sasniegumi slēpošanā?
– Mans spilgtākais sasniegums bija Madonas rajona čempiona tituls slēpošanā. Skolas laikā nebija viegli uzvarēt, jo pastāvēja sīva konkurence, vienā grupā sacentās 30-40 dalībnieki, bet tieši tas deva stimulu sasniegumiem.
– Kā skaties uz izmaiņām treniņu procesā un infrastruktūrā, salīdzinot ar agrākiem laikiem?
– Tagad ir krietni vieglāk plānot treniņus – ir labāka infrastruktūra, arī slēpošanas bāze, mākslīgais sniegs, kas paildzina sezonu. Agrāk viss bija daudz vairāk atkarīgs no laikapstākļiem. Kad Madonā sāka attīstīties rollerslēpošana, arī tas ietekmēja vietējo sportistu motivāciju.
Kad "Smeceres silā" tika izveidota asfaltēta rollerslēpošanas trase, Mārtiņš Niklāss no Latvijas Slēpošanas federācijas palīdzēja ieviest šo sporta veidu. Ar pašvaldības atbalstu izveidoja iespējas sportistiem trenēties arī vasarā, kas kopš tā laika stiprinājis motivāciju – tagad arī vasarā var piedalīties sacensībās un cīnīties par rezultātiem, arī sacensties pasaules kausa sacensībās rollerslēpošanā.
– Kurās olimpiskajās spēlēs piedalījies kā distanču slēpotāju treneris?
– Esmu bijis Pekinas olimpiskajās spēlēs, kā arī šogad Kortīnā.
Trenerim jābūt vispusīgam – jāmāk gan slēpes sagatavot, gan motivēt sportistu ar vārdiem, gan būt atbalsts pirms starta. Olimpiskajās spēlēs esmu palīdzējis gan ar slēpju sagatavošanu, gan ar taktiskiem padomiem īpaši garajās distancēs, arī ar dzērienu noorganizēšanu trasē. Ir svarīgi būt klāt sportistam, lai viņš justos drošāk. Galvenais ir palīdzēt sportistam attiecīgi sagatavoties pirms un pēc sacensībām. Ja sportists ir apmierināts ar savu rezultātu, arī treneris jūtas gandarīts. Nav viegli apvienot sporta skolotāja darbu Madonas pilsētas vidusskolā ar trenera darbu, īpaši olimpiskajā sezonā. Strādāju ar dažādām klasēm, bet skolas direktore atbalsta piedalīšanos sacensībās, kas ļauj pienācīgi pildīt trenera pienākumus un prezentēt arī skolas vārdu.
– Vai tavi bērni arī ir trenējušies slēpošanā, un kādas pašam ir attiecības ar sportu?
– Jā, abi mani dēli Nils un Valts prot slēpot. Valts kādu laiku trenējās biatlonā, bet tagad vairs nē. Katram ir savs ceļš, un, kad pienāk pārejas vecums, ne visi paliek sportā. Tomēr galvenais – viņi ir apguvuši prasmes, un slēpošana vienmēr kā ģimenes aktivitāte būs klātesoša. Brīvo laiku cenšos atvēlēt pašam sev – sportoju, braucu ar riteni, piedalos sacensībās, īpaši kalnu riteņbraukšanā – gan tautas, gan citās klasēs. Tas palīdz uzturēt sevi formā un darboties kopā ar jauniešiem. Šosezon LVM kalnu divriteņu maratona 1. posms būs maršrutā Cēsis-Valmiera.
10.04.2026.