Ar Madonas Valsts ģimnāzijas lepnumu – šā gada absolventu MIĶELI DĀVIDU RIKVEILI – tiekamies pēcjāņu dienā. Aiz muguras ir skolas izlaidums, centralizēto eksāmenu sertifikātus jaunieši saņems 30. jūnijā, pirms tam vēl Miķelim Dāvidam jādodas uz Baltijas ģeogrāfijas olimpiādi. Par sasniegumiem mācību priekšmetu olimpiādēs talantīgajam ģimnāzistam nodrošināta budžeta vieta vairākās Latvijas augstskolu fakultātēs, bet, pirms runājam par viņa izvēli, vaicāju, kā Miķelis Dāvids aizvadījis Jāņus.
– Šogad ģimenē Jāņus svinējām kā kurais, – sarunu iesāka Miķelis Dāvids. – Vecāki devās ceļojumā uz Portugāli, es Jāņus svinēju draugu lokā. Manuprāt, Līgo vakars, Jāņi ir apliecinājums latvietībai, tas ir valstiski nozīmīgs pasākums, kas stiprina mūsu tradīcijas, nodrošina tautas eksistenci arī nākotnē.
– Jau 26. jūnijā dosies uz Baltijas ģeogrāfijas olimpiādi Valmierā. Cik nozīmīga ir šī olimpiāde?
– Olimpiāde notiks no 26. līdz 29. jūnijam, tajā piedalīsies komandas no Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Polijas un Krievijas. Mūsu komandā būs četri Latvijas izlases pārstāvji, kas brauks arī uz pasaules ģeogrāfijas olimpiādi. Šogad pasaules ģeogrāfijas olimpiāde ritēs Krievijas pilsētā Tverā. Baltijas ģeogrāfijas olimpiādi var uzskatīt par tās treniņnometni, lai Latvija pēc pārtraukuma gūtu godalgotas vietas un medaļas pasaules līmeņa pārbaudījumā.
– Esi bijis jau divās pasaules olimpiādēs, kas risinājās Japānā un Polijā, regulāri piedalies jauno ģeogrāfu skolas aktivitātēs. Kāpēc par savu galveno intereses objektu izvēlējies tieši ģeogrāfiju?
– Tas man ir iekšā. Man vajag pārvietoties, kustēties pa telpu, nevaru nosēdēt savās mājās Praulienā, man vajag aizbraukt uz Madonu, tāpat arī tālāk. Šovasar, piemēram, trīs reizes būšu ārzemēs. Pasaules olimpiāde aizvedīs uz Krieviju, televīzijas raidījums „Gudrs, vēl gudrāks" dāvā ekskursiju uz Briseli, bet par uzvaru valsts līmeņa ģeogrāfijas olimpiādē došos ekskursijā uz Lietuvu. Ceļojot un redzot citas zemes, labāk saproti un novērtē arī to, kas labs tavā zemē. Jāņu sakarā var redzēt, ka dzīvojam unikālā vietā, mums ir ļoti gaišas naktis – pateicoties novietojumam uz ziemeļiem, tai pašā laikā Jāņos naktis ir ļoti siltas – pateicoties klimatiskajiem apstākļiem. Mums ir brīnumaina neskarta daba, pļavas, koki, augu daudzveidība, ko varam izbaudīt un novērtēt.
– Vasara ir laiks, kad jāiesniedz dokumenti studijām augstskolā. Kur īsti esi nolēmis mācīties?
– Stāšos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātē. Tā nav vienīgā vieta, kur automātiski varu studēt budžeta grupā. Pateicoties iegūtajai 1. vietai valsts vēstures olimpiādē, budžeta grupā varu mācīties arī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un Vidzemes Augstskolas Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātē. Izvēlējos ģeogrāfijas studijas universitātē, jo tā ir stabila izglītība, fakultātei ir jauna ēka Torņkalnā un spēcīgas tradīcijas.
– Drīz pārcelsies no Madonas novada uz galvaspilsētu, ar kādām atmiņām atcerēsies mācības Madonas Valsts ģimnāzijā?
– Pirmkārt, šie trīs gadi mani ir sagatavojuši dzīvei. Esmu kļuvis par pieaugušu cilvēku ar no tā izrietošu atbildību un iespējām. Esmu arī mainījies, kļuvis atvērtāks, brīvāks dažādām idejām un procesiem.
– Kā vērtē Madonas novada pašvaldības ideju apvienot Madonas pilsētas 1. un 2. vidusskolu?
– Lai arī cik abas vidusskolas uz to skatītos negatīvi, manuprāt, tas ir apsveicams lēmums. Demogrāfiskā situācija Madonas pilsētā ar 8 tūkstošiem iedzīvotāju neļauj uzturēt trīs skolas. Ja skolēnu skaits ir nepietiekams, tas krupis kaut kad ir jānorij un smagais lēmums jāpieņem. Ja kāds iestājas pret, ir jāprasa, kur ir viņa paša četri bērni, kas šajās skolās varētu mācīties.
– Mācību gads bija ļoti intensīvs, tomēr atradi laiku aktīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
– Piedalījos Madonas bērnu un jauniešu centra teātra studijā „Pilnpiens", kvalificējāmies Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem un to ietvaros Rīgā, Vērmanes dārzā, uzstāsimies. Tāpat dziesmu svētkos piedalīšos Madonas Valsts ģimnāzijas jauktā kora sastāvā. Dziedāsim finālkonkursā un kopkorī – noslēguma koncertā Mežaparka estrādē. Abās šajās jomās esmu ieguldījis darbu un uzskatu, ka no mācībām vajag izrauties, atpūsties un aizpildīt brīvo laiku tā, lai pēc tam būtu, ko atcerēties.
– Vai turpināsi minētajās jomās darboties arī studiju gados?
– Grūti pateikt. Improvizācijas studijas ietvaros ir iespēja turpināt savu vaļasprieku Madonā. Studenti, bijušie „Pilnpiena" dalībnieki, reizi mēnesī satiekas un uzspēlē, bet tad jau redzēs, kā būs.
– Esi jaunākais četru bērnu ģimenē. Ko tev liek apjaust brālis, māsas – plašā ģimene?
– Pirmkārt, brālis un māsas man snieguši ļoti vērtīgu pieredzi. Esmu vērojis un mācījies, ko viņi labu paveikuši, kādi bijuši trūkumi, līdz ar to sapratis, ko vajag īstenot man. Jau no mazotnes zināju, ka mācīšos Madonas Valsts ģimnāzijā, no bērnības man patika, kā māsa glezno, tāpēc likās pašsaprotami mācīties Madonas mākslas skolā. Secinājums ir viens – būt daudzbērnu ģimenes loceklim ir ļoti vērtīgi.
– Vai pēc mākslas skolas beigšanas joprojām glezno?
– Tagad arvien mazāk. Gleznošana ir laikietilpīgs process, turklāt parādījušies citi veidi, kā sevi varu izpaust radoši. Ja interese saglabāsies, gan jau pie krāsām vēl atgriezīšos. Savulaik vairāk pievērsos ainavu gleznošanai, pie portretiem klāt neķēros. Mājās ik pa laikam vajag pieregulēt kādu bildi, kas vietu atradusi pie dzīvokļa sienas.
– Tu esi vairākkārt piedalījies televīzijas raidījumā „Gudrs, vēl gudrāks". Kā vērtē šo iespēju un raidījuma attīstību?
– Tas ir ļoti kvalitatīvs raidījums. Esmu piedalījies arī citos televīzijas raidījumos, piemēram, „Latvijas novadu cīņās". Ja salīdzina ar pārējiem, raidījums „Gudrs, vēl gudrāks" ir ļoti kvalitatīvs. Ir milzīga skolēnu atlase, tiek vērtētas ne tikai zināšanas, bet arī dalībnieku atraktivitāte, radošums, ārpusskolas dzīve un personība. Līdz ar to raidījums ir dzīvīgs šovs, kur no organizatoru puses tiek ielikti milzu ieguldījumi. Citiem varu ieteikt nebaidīties un būt drošiem par sevi, jo tas ir galvenais gan raidījumā, gan dzīvē.
– Kā tu pats strādā ar sevi, lai pārvarētu nedrošību, kautrīgumu?
– Grūti teikt, jo tā ir vesela dzīves filozofija. Katram jāmeklē pašam savs ceļš, galvenais ir būt apritē, būt atvērtam. Es pats gan esmu ļoti dažāds: vienu dienu man vajag būt cilvēkos, braukt apkārt, bet jau citā dienā gribu būt mājās, klusumā, lai neviens mani netraucē.
– Jau vairākus gadus esi iesaistījies Madonas evaņģēliski luteriskajā draudzē. Vai tas ir iekšēji svarīgi un par to runā arī ar citiem?
– Mūsdienu jauniešu vidū būt ateistam ir ļoti populārs viedoklis. Tad nav jādomā par vēl kādu dzīves papildu niansi, viss notiek ātrāk. Tomēr, manuprāt, ir svarīgi būt tuvībā ar Dievu, jo ikvienam vajadzīgs dvēselisks piepildījums. Baznīcā to esmu atradis, un tas palīdzējis arī tikt uz priekšu dzīvē. Regulāri apmeklēju dievkalpojumus, ieklausos mācītāja sprediķotajā un palasu garīgo literatūru. Ļoti svarīgi lasīt Bībeli, tā ir universāla grāmata, kas vajadzīga katram garīgās dzīves stiprināšanai, tuvākai saskarsmei ar Kristu.
Citiem varbūt šai ziņā var palīdzēt sludinot, bet tas ir grūti. Agrāk par reliģiju ar draugiem man patika diskutēt un iekarst, bet, laikam ejot, sapratu, ka diskutējot neko daudz nav iespējams panākt. Kaut ko mainīt var, mīlot pārējos un parādot savu ticību ar mīlestību uz dzīvi, Dievu un līdzcilvēkiem. Mīlestības un žēlastības filozofija arī ir galvenais, kas cilvēkiem mūsdienās būtu jāievēro. Apdomājot visas problēmas, kas rodas jebkurā dzīves sfērā – politikā, ekonomikā, kultūrā -, mēs varam visādi variēt un spekulēt, bet galā vienmēr būs neskaidrības un uztraukums. Tas, ko es daru – vienkārši atstāju to Kristum un pats dzīvoju tālāk.
– Tavs intereses objekts ir vēsture un ģeogrāfija. Vai interesējies arī par politiku?
– Ir teorija, ka politika ir viduspunkts starp vēsturi un ģeogrāfiju, tā ka arī mani politiskā dzīve interesē. Varbūt nevēlos ar to aizrauties, jo politika ir slidena un netīra lieta, bet tas, kas notiek valstī, mani interesē. Situācija šobrīd ir bažīga, ir ģeopolitisks apdraudējums, bet tas, ko mums vajag darīt šādā situācijā, – mums vajag iestāties par sevi. Katram cilvēkam jādomā arī valstiski, ko viņš kā pilsonis valsts labā varētu darīt. Jāsaprot, ka Latvijas brīvība nozīmē arī katra indivīda brīvību, un cilvēka brīvība nav tikai viņa paša vēlmju un iegribu apmierināšana, bet tas ir pienākums, par ko jārūpējas un kas jānodod saviem bērniem un mazbērniem.
– Ko tu novēli saviem vienaudžiem, kas turpinās mācības vai dosies darba gaitās?
– Lai katrs saskata savu ceļu un seko tam! Lai jaunieši īsteno sevi un tas spēks, kas viņos mājo, lai tiek piepildīts. Viss, kas dzīvē dots – talants, zināšanas -, lai tiek attīstīts. Un vēl – dzīvi un to, ko sniedz katra spējas, vajag izbaudīt, uztvert to gaišo pusi. Piemēram, man kā ģeogrāfam, braucot ar riteni, patīk aizdomāties par lietām, kas apkārt. Pēc kokiem varu spriest par augsni mežā, par dzīvnieku sugām tajā, par to, cik vecs ir šis mežs, kāda iemesla dēļ tas varētu būt radies. Vai arī, aplūkojot daudzās pamestās mājas laukos, varu domāt un iztēloties, kas tur dzīvojis, kādi cilvēki – bagāti, nabagi – piepildījuši šīs vietas, kā tur kādreiz ir izskatījies.