Kad pusducis gadu desmitu aiz muguras, kādreizējais kolēģis Latgales televīzijas sabiedrībā (LTS) un Madonas Bērnu un jauniešu centra (BJC) žurnālistu pulciņā IMANTS PULKSTENIS sāk domāt par lietām, kuras agrāk necilāja.
– Informācija, kas šodien caur maņu orgāniem nāk gūzmām, tikai nostiprina pārliecību, ka jēga ir visam cilvēciskajam, pārējais ir pārejoši, – uzskata Imants. – Tomēr, ja uzdod jautājumu, kāda jēga dzīvot, atbilde ir ne viena vien! Dzimtas turpinājums, profesija, uzticams cilvēks, draugi, bērni, mazbērni, ģimene, daba, nesaprotamais un zināmais jēdziens „mīlestība" un visbeidzot – prieks. Pie prieka var apstāties, jo prieks ir dvēseles sajūta, kas svarīgās lietas sakārto pēc katra indivīda saprašanas. Esmu prieka atkarīgs un varu to atļauties gan sadzīvē, gan domās, gan filozofiski saprotot sevi, kas tad man rada prieku vai neprieku. Varu atskatīties, vai tas, ko esmu darījis, dod pasaulei prieku un cik blaknes ir bijušas ar mīnuszīmi.
– Kā Imantam Pulkstenim iet šodien – kas tiek darīts, kas notiek viņa sirdī un galvā?
– Satiekot sen neredzētus paziņas, sāku bērt kā no Morzes ābeces telegrāfa: dziedu Ļaudonas korī "Lai top!", trešo gadu vadu folkloras kopu „Praulits", esmu probācijā līdzgaitnieks, strādāju Madonas BJC par trases automodelisma pulciņa „Vabole" vadītāju, esmu individuālā uzņēmuma „Sinepes un Medus" vadītājs, darbojos biedrībā „Vienoti mūzikā". Ar harmoniku spēlmani Ilmāru Strodu jau vairākus gadus esam nodibinājuši muzikālu tandēmu „Mūžam zaļi", kur ar vienkāršu muzicēšanu darām prieku sev un citiem. Kopā ar dzīvesbiedri Lindu un brašo alta vijolnieci Māru Imšu nodibinājām muzikālu savienību „Dziedot dzimu", kur dzīvā karaokes versijā dziedam un spēlējam pavadījumus. Joprojām dzīvoju Praulienas pagasta „Ceļmalās", kur vasarās ar Madonas novada pašvaldības Tūrisma informācijas centra bikstienu esmu sācis uzņemt tūristus un vadīt paša izdomātas ekskursijas. Liela vieta sirds kambaros atvēlēta „Ģitāristu sesijai", kas šogad notiks jau 27. reizi. Velku un stumju vezumu, kas ir personīgā video arhīva digitalizācija. Arhīvā atrodas Madonas rajona Trešās atmodas hronika no LTS laikiem, „Sinepes un Medus" koncerti, „Ģitāristu sesijas" meistarklases. Vēl skatos uz pasauli pa vienu logu kopā ar Oriental šķirnes kaķenīti Peciņu un lauku kranci Lāci.
Patīk teniss, mežs, lasīt ogas, dambrete, ciemoties un uzņemt ciemiņus, ezers, peldēt, dārzs, kārtība, pedagoģija, mūzika, uguns, draugi, latviešu meitenes, gudri cilvēki, estētiska vide. Patīk būt vienam un patīk būt vienam no daudziem.
– Padalies nedaudz vairāk par „Ģitāristu sesiju".
– Sesija jau trīs gadus ir atgriezusies mājās – Madonā. Nākamā notiks rudens skolēnu brīvlaikā. Ja no jauniešu centriem pieteiktos prāva grupa jauno mūziķu, tas būtu jēdzīgi! Tiek krātas idejas rudens programmai. Visvērtīgākais, protams, ir cilvēks. Tikai tad, kad viņa nav blakus, saproti – parādās tukšums, palikušas atmiņas. Runājot par sesiju, iezogas arī skumja nots – jau sen no mums aizgāja ģitārists un komponists Einārs Rubīns, kurš pirmais Klaipēdā jazz ģitāras klasē ieguva augstāko izglītību un sesijai bija uzticīgs līdz nāvei; mūžībā aizsaukts piesātinātais flamenko ģitārists Andris Kārkliņš, un vasarā no mums atvadījās viens no sesijas dibinātājiem Aleksandrs Sircovs – Muravejs. Klusums… tikai atmiņas un nezūdoša enerģija mūzikā.
– Šobrīd žūrija nominējusi jomas labākos novada pašvaldības apbalvojumam „Gada balva kultūrā 2024". Pērn balva tika piešķirta arī „Ģitāristu sesijai" tavā personā. Cik svarīga šī balva ir kultūras ļaužu acīs?
– Skaista balva; mēs, sesijas organizatoru komanda, lepojamies, ka esam pamanīti. Balvas ir jāpasniedz aktīviem cilvēkiem – darītājiem. Novērtējums ir svarīgs veiksmīgiem, pārdrošiem, neparastiem projektiem gan uzņēmējdarbībā, gan mākslā, kultūrā un sevišķi – mūzikā. Mūzika ir tāda maģiska lieta, kas fizisko enerģiju pārvērš garīgajā. Tā dod cilvēcības bāzi, kas mūs iedvesmo sportam, projektiem, ikdienai, attīsta domāšanu, veicina matemātisko sapratni un smadzeņu darbību bērniem un jauniešiem. Ir patīkami apzināties, ka sesija ir devusi ieguldījumu Latvijas mūzikas laukā, devusi impulsus, inspirējusi vēlmi mācīties mūziku arī ne tik paklausīgiem jauniešiem. „Gada balvu kultūrā" var droši piešķirt personām, kuras savā jomā domā tālāk, plašāk, kuras ik stundu ir attīstībā un nereti saskaras ar nesapratni iestāžu vadītāju krēslu deldētājos, kurām jālauž rutīna, jādara reālas lietas, neskatoties uz pretestību. Atzinība jebkādā veidā visiem ir svarīga!
– Šogad automodelisma sacensībās tavs vadītais Madonas BJC pulciņš izcīnīja ceļojošo Madonas kausu. Ko pusaudžiem sniedz piedalīšanās šādā aktivitātē?
– Madonas ceļojošais kauss pārnācis mājās, Motormuzejā rīkotajā čempionātā trases automodelismā no 17 Latvijas klubiem mēs kopvērtējumā ierindojāmies augstajā 7. vietā! Daudzi no Latvijas klubiem svin 40 un 50 gadu jubileju, Madonas klubam „Vabole" rit astotais gads. No Madonas pilsētas vidusskolas telpām trase tika demontēta un uzstādīta Tirgus ielā 3, trešo gadu pēc vēl vieniem jurģiem tagad esam Skolas ielā 8. Tas ir entuziasms un fanātiska atdošanās ātrumam, kur rezultāti tiek mērīti sekundes tūkstošdaļās. Skolēniem veidojas sapratne par roku darbu, vīru un puiku lietām, par mehāniku. Mūsdienu ekrānglāstītāju laikmetā Madonas BJC automodelisma pulciņš dod iespēju satikties ar matēriju un veidot, taisīt, remontēt pašu rokām. Tas ir nozīmīgs ieguldījums jauniešu attīstībā. Varbūt tieši šeit dzimst nākamie brāļi Lielbārži, Verstapens vai Hamiltons…
– Nesen Toms Grēviņš, izjautājot grupas „Sub Scriptum" puišus, teica, ka viņi taču nāk no rokmūzikas pilsētas, un izteica vēlmi, lai beidzot atdzimst festivāls „Sinepes un Medus"! Vai tevī ir nostaļģija par šo laiku un sapnis par festivāla atdzimšanu?
– Mana pieredze ar šīm lietām sākās 70. gados, kad pirmo reizi dzirdēju Madonas tā laika lepnumu – vokāli instrumentālo ansambli „Astra". Tajā muzicēja Ansis Ozols, Pēteris Rudzītis, Ivars Gailītis, Māris Broks, Ojārs Šmits, Juris Skrajāns, Aija Vītola un citi. Tas bija iespaidīgi… kā pirmo reizi ieraugot jūru! Šķiet, Madonā dzima rokmūzika ar visām sociālisma izpausmēm un cenzūras sarkanajām līnijām. Kvalitāti tolaik reizi gadā kontrolēja laba tradīcija – tarifikācijas skate.
Atbildot uz jautājumu par „Sinepēm un Medu" – nē, reanimēt festivālu neesmu domājis. Ja nu vienīgi kāds iedotu kurpju kastīti ar naudu, tad varētu uzrīkot nostalģisku pasākumu, atraudziņu Sinepēm! Tajā varētu muzicēt tie, kuri piedalījušies festivālā, kuri darbojas vēl šodien, dzimuši un auguši, pateicoties festivālam. Kamēr pasākums bija labā skatā, mēs, organizatoru komanda, apzināti beidzinājām „Sinepes un Medu". Neredzēju festivālam izaugsmi, nevarēju piepildīt ambīcijas, neatradu partnerus, nepiesaistīju Eiropas finansējumu, beidzās personīgā motivācija, parādījās konkurence, taču programmā festivāls saglabāja visas labās tradīcijas! Tās bija: konkurss Latvijas jaunajām grupām, viesu koncerti, bērnu koncerti, brīvā skatuve, garīgās mūzikas koncerts kādā no Madonas baznīcām, izdevām avīzi, gatavojām balvas un apbalvojām labākos mūziķus un grupas 12 nominācijās, rīkojām sev un madoniešiem svētkus. Rokmūzikas pilsēta… hm!? Mūzikas skolā nav ģitāras klases, vienīgais rokeris, kurš daudz maz tā uzvedas, ir Zombis – Intars Zommers. Lai gan 80. gados kapelā „Madonas Vecpuiši" mums arī bija R'n'R dzīvesveida iezīmes. Redzu, ka Madonā reizi pa reizei parādās individuāli augstas klases mūziķi, taču, ja runā par grupām, „Sub Scriptum" ir uzticīgs savai mūzikai, un prieks, ka lielpilsēta puišus neapēda un neizšķīdināja, prieks par viņiem. Būtu labi, ja Madonā darbotos kāds mūzikas klubs! Līdz ar to saglabātos zināšanu un muzikālās pieredzes pēctecība, stafetes kociņa padošana tālāk un dzīvā mūzika.
– Vairākus gadus guvi atbalstu projektiem, kas ļāva digitalizēt video, ko uzņēmām, strādājot Latgales televīzijas sabiedrībā, konkrēti – Madonas rajonā. Kur šos video var apskatīt, un vai viss apjoms ir digitalizēts?
– Publiski pagaidām to skatīt nevar. Es brīnījos par milzīgo interesi pirms diviem gadiem, kad vienā mēnesī YouTube kanālā „Imanta Pulksteņa arhīvs" tika noskatītas 127 tūkstoši stundas 10 pasaules valstīs! 17 gadu laikā ir uzņemtas un arhīvā atrodas apmēram 1800 stundas videomateriāla astoņos dažādos formātos. „Pateicoties" kovida radītajiem apstākļiem un KKF finansiālajam atbalstam, tika digitalizēta un YouTube kanālā ievietota apmēram 1/3 deviņdesmito gadu VHS video materiāla no LTS laikiem, kā arī „Ģitāristu sesijas" meistarklases, koncerti un Sinepju aktivitātes. Diemžēl robots kanālu aizvēra, jo bija autortiesību pārkāpumi, kurus, veidojot šo kanālu, vajadzēja pareizi atķeksēt. Tāpēc to spēlīti aizklapēja. Jāstrādā tālāk, rakstīšu apelāciju, mēģināšu restaurēt augšupielādētos 1500 failus. Ja tas neizdosies, jāver vaļā jauni kanāli un viss no gala. Starp citu, apmēram 200 stundas videomateriāla nopirka Madonas novada pašvaldība, kur viens ārējais disks atrodas Madonas muzejā, otrs – pašvaldībā. Tā ir mūsu vēsture, mūsu laiks, mūsu atmiņas, kur daudziem videomateriāliem ir marķējums – Zelts.
14.02.2025.