Kardiologa OSKARA KALĒJA vārds bieži tiek pieminēts dažādos izdevumos. Rīgas Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas kardiologs, Stradiņa universitātes Medicīnas fakultātes profesors, Latvijas Zinātnes padomes eksperts, Latvijas Kardiologu biedrības un Latvijas Ārstu biedrības biedrs, Eiropas Kardiologu biedrības īstenais loceklis, Amerikas Kardiologu asociācijas un citu starptautisku ārstu organizāciju biedrs, 2013. gadā ieguvis titulu „Gada cilvēks medicīnas izglītībā 2013" un Latvijas Zinātņu akadēmijas, Rīgas Tehniskās universitātes un AS „Latvijas gāze" Gada balvu par sasniegumiem un ieguldījumiem sirds ritma traucējumu nefarmakoloģisko ārstēšanas metožu attīstībā Latvijā. Šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt…
– Ir mazliet neierasti satikt jūs, Latvijā un ārpus tās robežām atzītu kardiologu, tādā mazpilsētā kā Madona. Vai arī šeit ir jūsu pacienti?
– Ir, protams. Jautājums vairāk varētu būt – kur viņu nav. Ja mēs paskatāmies tā ģeogrāfiski – tad tie ir Tālie Austrumi, bet Amerikā – Sanfrancisko. Un interesanti ir tas, ka mans pacients nav Amerikas latvietis, bet gan amerikānis, viens no lielas medikamentu drošības asociācijas vadošajiem ekspertiem. Kad mēs pirms četriem gadiem iepazināmies, sākām runāties, viņam laikam iepatikās mūsu pieeja medicīnā atšķirībā no Rietumeiropas kolēģu pieejas, kas ir ļoti standartizēta. Ir cilvēki, kas, runājot basketbola valodā, saredz šauri, proti, redz tikai grozu, bet ir cilvēki, kuri spēj saredzēt laukumu. Negribu apgalvot, ka es pie viņiem pārliecinoši piederu, bet es cenšos visu laiku mācīties un spēt redzēt to laukumu kopumā. Vispār kardiologam ir jāspēj redzēt ļoti plaši. Bez tam es spēju ar cilvēku sarunāties par ļoti daudzām un dažādām tēmām, ne tikai medicīnu. Nejaucu, piemēram, Danti ar Kantu un zinu to, ka Bēthovens nav tikai suns… (smejas).
– Ir arī iznācis iepazīties ar Madonas slimnīcu?
– Mazlietiņ. Ir gadījies tikties, gan lasot lekcijas, gan konsultējot kolēģus. Varu teikt, ka jums ir ļoti laba slimnīca.
– Uz kardioloģiju esat gājis apzināti?
– Man medicīna nav sākusies vienkārši. Tas jau intervijās ir izskanējis. Ne pārāk veiksmīgs bija pirmais piegājiens. Tad sekoja medicīnas skola, esmu bijis sanitārs, ātrās palīdzības feldšeris kardioloģijas brigādē. Pēc tam augstskola ar otro piegājienu, kas priekš padomju laika beidzās diezgan spoži – ar Sarkano diplomu un Ļeņina stipendiju. Pēc augstskolas nokļuvu pie kardioķirurgiem kā kardiologs. Un tā pamazītiņām uz priekšu.
– Arī šobrīd konsultējat pacientus?
– Jā, konsultēju, un man tas patīk. No klīniskās medicīnas nekad neesmu aizgājis, jo apzinos – ja aizej tīri zinātnē un pedagoģijā, pēc kāda laika zaudē saikni ar klīnisko praksi. Daudzas lietas, tai skaitā saistībā ar sirds ritma traucējumiem, esmu sācis Latvijā kā pirmais kopā ar manu solabiedru un labāko draugu, profesoru Jāni Jirgensonu, kas nu jau diemžēl ir citā saulē. Ir lietas, kuras Austrumeiropā esmu uzsācis pirmais, bet ar laiku saproti, ka vienam tā ir ļoti liela slodze, mazliet pašam arī redze uzdeva. Un tad jau nāca jauni kolēģi, kas spēj strādāt daudz intensīvāk, un man paveras citas iespējas – veidot komandu aiz sevis.
– Tomēr vairāk nodarbojaties ar zinātnisko darbu?
– Dalīti. Studenti, jauno ārstu apmācība, zinātne un arī praktiskais darbs. Ir ideja, ka arī Madonā es reizi mēnesī varētu pieņemt pacientus, jo man ļoti patīk Madona, un es zinu, ka vismaz reizi mēnesī arī turpmāk uz šejieni atbraukšu. Madonas pusē dzīvo mani radi, kas šurp pārcēlās no Līgatnes. Arī tēvs kādreiz minēja par mūsu dzimtas saistību ar šo pusi. Tā ka tā laikam nav nejaušība, ka kaut kas mani uz šejieni velk. Kas attiecas uz konsultācijām, mana pamatspecializācija ir sirds ritma traucējumi, bet mēs varam runāt par visu kardioloģiju. Šobrīd pieņemu Stradiņa slimnīcas poliklīnikā, bet tas ir problemātiski, jo diezgan bieži braucu uz starptautiskajiem kongresiem un pieņemšanas izkrīt. Novembrī, piemēram, būs liels pasākums Baltijas valstīm – mēs esam septiņi cilvēki Eiropā, kas apvienojušies cīņā pret insultu un aritmiju, un šo grupu vada Eiropas Kardiologu biedrības prezidents, man arī ir gods būt šajā septītniekā.
– Vai jau studiju gados sapratāt, ka jūs saista kas vairāk par ierindas ārsta karjeru?
– Esmu sportists pēc domāšanas. Atzīstos, ka man nepatīk zaudēt. Varbūt reizēm tas drusku bojā nervu sistēmu. Principā es nezaudēju – vienkārši uz laiku aizeju aizsardzībā.
Ar visu manu maksimālo cieņu pret maniem vecākiem, viņi dzīvoja padomju laikā, un viņiem abiem biogrāfijās bija diezgan daudz priekš šī laika mīnusu un līdz ar to daudz ierobežojumu, no šī viedokļa man nebija tā gaišākā bērnība, ja skatās tīri no materiālās puses. Es ļoti agri sapratu, ka ir lietas, ko tu vari izdarīt pats. Neviens neko uz paplātes nepienesīs. Pārsvarā mēs visi, kad ierodamies augstskolā, gribam kaut kas būt. Operā arī visi grib būt prīmas, nevis dejot kordebaletā. Dažiem māmiņa Daba to nav devusi. Tāpat ar puikām, kas sanāk uz basketbola pirmajām nodarbībām – visi grib būt Maikli Džordani vai Kevini Durani utt. Un tad vienā brīdī ir jautājums, cik daudz esi gatavs tajā ieguldīt, kas ir tavas prioritātes. Katram cilvēkam ir savs. Es vienmēr esmu gribējis būt augšā, un tās ir manas prioritātes.
– Kas ir tās lietas, kuras, gadiem ejot, paliek atmiņā?
– Mūždien paliek atmiņā tas pirmais, kas izdodas (un tas parasti arī izdodas!). Atmiņā paliek arī sportiskās veiksmes, pie tam – kur tu esi pārkāpis pāri sev un uzvarējis. Arī dzīvē ir lietas, kurās iznācis uzvarēt, un nevis pēc punktiem, bet pēc būtības. Jo vienkārši ir lietas, kurās neizšķirta nav, ir jāuzvar, un viss. Atmiņā paliek arī atsevišķi pacienti, ar kuriem pēc tam kļūstam draugi; nē, draugi ne, draugu nevar būt daudz – tad tas ir balagāns. Principā tie ir cilvēki, ar kuriem paliek čomiskas attiecības, atrodi kopējas intereses utt.
Reizēm ir gadījies nejauši atrasties negadījuma vietā, jo es tādos gadījumos nekad nepabraucu garām, vienmēr atceroties to, ka man medicīna ir sākusies ātrajos – man nav bail. Es neesmu muļķīgi bezbailīgs, bet neesmu bailīgs.
– Aizvadītajā gadā esat ieguvis arī titulu „Gada cilvēks medicīnas izglītībā 2013".
– Man ļoti patīk dzīvais kontakts ar studentiem, jo, kontaktējoties ar viņiem, vienmēr jūties jauns. Un kas ir svarīgi – jāatceras tas laiks, kad pats sēdēji studentu rindās. Ja to aizmirsti, tad paliec, kā es saku, par pasniedzēju. Kamēr atceries, tu esi ceļā uz skolotāju, jo austrumnieki vārdu skolotājs
rakstīja ar lielo burtu, un tā bija izteikti pagodinoša uzruna. Kamēr ir ceļš (un, kā zināms, ceļš ir nebeidzams), tikmēr ir kustība.
– Mūsdienās teju visi žurnāli ir pilni ar padomiem, kā ievērot veselīgu dzīvesveidu, bet kas, jūsuprāt, ir tie trīs jeb galvenie vaļi, uz kuriem būtu jābalstās, lai saglabātu savu veselību?
– Vairāk kustēties, bet nevajag pārprast – tas nenozīmē fizisku darbu. Ja smags fizisks darbs būtu pluss mūsu dzīvildzei, tad visi grāvrači, krāvēji utt. dzīvotu saules mūžu. Vairāk kustoties, mēs domājam arī par elpošanu. Nu kaut tā pati nūjošana. Vairāk kustēties – tas attiecas gan uz jauniešiem, gan vidēja vecuma cilvēkiem, gan senioriem. Otrs – piedomāt pie tā, ko ēd. Tas, ka kaut kad apēd kādu speķmaizi vai ceptus kartupeļus ar kārtīgu gaļas gabalu, ir nieks, ja apakšā jau nav kaut kādas problēmas un ja tu kusties. Protams, arī stress – bet, ja es teiktu: izvairies no stresa, tas būtu muļķīgi, jo stikla burkā mēs nedzīvojam. Uztraukumu nav tikai bomzim, jo arī miljardierim tādi ir. Bomzim vienīgais uztraukums, vai kāds nav nospēris viņa tukšās pudeles. Vēl, manuprāt, ir svarīgi ik pa brīdim spēt izslēgties –
aiziet vai aizbraukt uz mežu vai pļavu, kad no rīta vai vakarā ceļas migla, vai papriecāties par saulrietu. Reizēm vienkārši vajag parunāties ar gudru cilvēku – to, kuru mēs visvairāk mīlam un kuru katru rītu redzam spogulī.
– Pašam tā sanāk? Kā vispār relaksējaties pēc intensīvas darbdienas?
– Cenšos. Daudz sportoju, piedalos arī sacensībās. Vēl man ir svarīga draugu kompānija. Neteiksim, ka pārāk bieži satiekamies, jo visi tomēr kaut ko dara, bet pa reizītei mēs satiekamies, un tad nav starpības, kurš no mums ir departamenta direktora vietnieks, kurš – katedras vadītājs, kurš – Stradiņa slimnīcas senāta loceklis utt. Visi četri mēs esam pēc iesaukām.
– Runājot par iesaukām, studiju gados jums bijusi iesauka Pūks, un ar to saistās kāds kuriozs jau tajā laikā, kad sākāt strādāt par ārstu.
– Tā man ir iesauka vēl no studiju gadiem, kad braucām talkās. Pirmajā kursā biju tāds mazlietiņ apaļīgāks un sacīju, ka ar kartupeļu lasīšanu man ir tikpat smagi kā Vinnijam Pūkam ar resnuma vingrošanu. Un kāds jau līdz vakaram bija paguvis uzzīmēt bildīti ar Pūku, kurš kāpj uz svariem. Tā man tas Pūks pielipa, bija pat situācijas, kad kursabiedri sūta pacientu pie manis: „Nu aizej, tur Pūks…" Atnāk kāda mamma un meklē – mums vajag dakteri Pūku! „Nu nav mums te tāda…" „Kā – nav?!"
– Paldies par sarunu!
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto