ANO Ģenerālā asambleja 1991. gadā izsludināja 1. oktobri par
Starptautisko veco ļaužu dienu, kas Latvijā kā atzīmējamā diena tika
noteikta tikai 2009. gadā, bet nu jau vairākus gadus to atpazīstam kā
Starptautisko senioru dienu.
Starptautiskās senioru dienas
priekšvakarā devāmies uz Barkavas pansionātu, kur šogad mainījās
iestādes vadītāja. Stafeti no pieredzējušās, ilggadējās pansionāta
vadītājas Ināras Juškas pārņēma EVA BALTIŅA, viņu arī aicinājām uz
sarunu.
– Par Barkavas pansionāta vadītāju jūs kļuvāt, piedaloties pašvaldības izsludinātajā konkursā uz šo amatu. Kā pieņēmāt šādu lēmumu, līdz tam taču strādājāt pavisam citā sfērā?
– Tas nenotika vienā dienā, tika izvērtēti visi plusi un mīnusi. Uz to mudināja arī draugi, sakot, ka es to varēšu un spēšu, bet lēmumu, protams, pieņēmu pati, kad kādā rītā pamostoties pēkšņi nodomāju – kāpēc gan nepamēģināt?
Turklāt kāds laiciņš jau bija pagājis, kopš vairs nestrādāju bankā, un bija jāsāk domāt, ko darīt tālāk. Tā arī 2018. gada nogalē pēc fantastiski aizvadītās vasaras nolēmu iesniegt pieteikumu un pretendēt uz Madonas novada pašvaldības izsludināto Barkavas pansionāta vadītāja amata vietu, labi saprotot, ka tas būs jauns izaicinājums, būs jāiztur konkurence un apstiprināšanas gadījumā jāapgūst daudz jauna, jāiepazīst pavisam cita sfēra, kurā līdz šim nebiju strādājusi.
Pēc izglītības esmu pedagogs, daudzus gadus nostrādāju banku sektorā. Gandrīz visu dzīvi, izņemot dažus gadus, kad vēlme iegūt zināšanas mani aizveda uz pilsētu pie jūras, esmu dzīvojusi un strādājusi Madonā, tāpēc nemaz nebija tik viegli izšķirties pretendēt uz darbu ārpus Madonas. Bet man piemīt mērķtiecīgums – ja patiesi ticu, ka rīkojos pareizi, varu ieguldīt daudz enerģijas, lai savus sapņus piepildītu.
– Madonas novada domes ārkārtas sēdē pagājušā gada 18. decembrī par jūsu iecelšanu Barkavas pansionāta vadītājas amatā nobalsoja visi klātesošie 13 deputāti. Vai jūs to uztvērāt kā pārsteigumu?
– Katrā ziņā es par to nebiju pārliecināta, un, cik zinu, pirms mana kandidatūra tika izvirzīta apstiprināšanai domes sēdē, deputātu domas komiteju sēdēs dalījās. Atzīšos, ne visi manu iecelšanu uztvēra ar sajūsmu. Uz izsludināto Barkavas pansionāta vadītāja amata vietu pieteicās trīs pretendenti. Vispirms mūs visas trīs uzklausīja un izvaicāja sociālo un veselības jautājumu komitejas sēdē, pēc tam savu prezentāciju un redzējumu finanšu un attīstības komitejā atklājām vairs tikai divas. Pirmo apsveikumu, ka esmu iecelta par pansionāta vadītāju, saņēmu sociālajos tīklos – feisbukā, bet pēc dažām dienām apmeklēt Barkavas pansionātu, iepazīties ar kolektīvu mani uzaicināja pārvaldes vadītājs Mārtiņš Tomiņš.
– Kādi bija pirmie iespaidi?
– Līdz šim Barkavas pansionātā nebiju bijusi. Taču priekšstats par pansionātiem gan bija izveidojies, pie tam diemžēl negatīvs, bet tas neattiecas uz Madonas novada pansionātiem, jo par dzīvi šāda tipa iestādē pārliecinājos kādā citā novadā, to apmeklējot regulāri un redzot, ka attieksme pret tur dzīvojošajiem klientiem nav tā iejūtīgākā un pati labākā. Varbūt tāpēc, veidojot savu redzējumu, uzsvaru liku uz to, ka pirmajā vietā ir jābūt cilvēkam un katram klientam pansionātā ir jājūtas gandrīz kā mājās vai tuvu tam.
Iepazīstoties ar Barkavas pansionātu, man radās labs iespaids, un tas nav mainījies arī šajos mēnešos, kopš tur strādāju. Visi klienti te ir pienācīgi aprūpēti. Meitenes strādā, kā saka, ar visu sirdi un dvēseli, pie tam saņemot, manā skatījumā, neadekvāti zemu atalgojumu.
Situācijas, protams, ir ļoti dažādas, arī pa prātam visiem ir ļoti grūti izdarīt, bet, kā meitenes man ir atzinušas, viņas te nevis strādā, bet kalpo klientiem, un tāda attieksme šeit ir ja ne gluži visiem, tad vairumam noteikti, katrā cilvēkā cenšoties saskatīt personību. Dzīvesstāsti un cilvēku likteņi taču ir ļoti dažādi.
Skumji, ka dzīvojam arī tādā skrejošā laikmetā, kad tuviniekiem apciemot sirmgalvjus pansionātā sanāk visai reti, bet viņi tā alkst uzmanības un sirsnības.
Ar savu izvēli esmu ļoti apmierināta un to nenožēloju. Man ir dota iespēja parādīt, ka es to spēju un varu, kaut ne viss ir tik rožaini. Esmu uzklausījusi arī pārmetumus – gan pamatotus, gan arī uz emocijām balstītus. Es saprotu, ka man vēl daudz ir jāmācās un jāapgūst. Par iejušanos jaunajā vidē vislielākais paldies iepriekšējai vadītājai Inārai, pagasta pārvaldes darbiniekiem, čaklajām kolēģēm pansionātā.
Decembra beigās, kad divas dienas cītīgi iepazinos ar savu nākamo darbavietu, gan skatījos ar lielām bažām uz daudzajām mapēm, kas bija lielais nezināmais. Tad nodomāju, ka, ja izturēšu pirmo mēnesi, izturēšu arī turpmāk šajā nebūt ne vieglajā sfērā.
Kamēr darbs nav padarīts, mājās nebraucu. Tā mani ir mācījuši mani vecāki, un pie tā es pieturos savā dzīvē.
– Vai izdevās atrast kopīgu valodu ar pagasta vadību?
– Man ļoti žēl, ka Barkavas pagasta pārvaldes vadītājs Mārtiņš Tomiņš nolēma mainīt darbavietu. Viņš mani pieņēma darbā, un Mārtiņa padomi man kā jaunam gurķim ir neatsverami.
Arī Aigars Šķēls, ko pazīstu daudzus gadus, ir ļoti enerģisks vadītājs un ļoti daudz izdarījis Ošupes labā, bet nelielas bažas ir par to, vai, vadot tik lielus pagastus kā Ošupe un Barkava, kur darba apjoms ir milzīgs, pietiks laika visā iedziļināties. Bet citādi viss notiek – Aigars ir sasniedzams un arī ļoti atsaucīgs un zinošs.
– Kādas ir izveidojušās tradīcijas, vai kādas aktivitātes ir ieplānotas arī 1. oktobrī, kad tiks atzīmēta Starptautiskā senioru diena?
– Pie mums notiek dažādi pasākumi, svinam dzimšanas dienas, piesaistot gan pašdarbniekus, gan māksliniekus, kopā cepam ābolus un iesaistāmies citās aktivitātēs. Nesen notika Sporta diena, tajā piedalījās apmēram 20 jeb puse no pansionāta klientiem. Bet 1. oktobrī mums būs liela dzimšanas dienas torte, kad godināsim jubilārus.
Pozitīvu pienesumu dod arī tas, ka tepat blakus ir kultūras nams, kur apmeklēt pasākumus pansionāta ļaudis var bez maksas, tāpat bibliotēka, ko arī daudzi apmeklē. Datorprasmes no visiem iemītniekiem gan ir apguvis tikai viens. Uz bibliotēku regulāri aizvedam arī tos, kuri paši nevar aiziet, lai interesējošās grāmatas viņi paši varētu izvēlēties.
– Ar 1. maiju Madonas novada pansionātos, tika paaugstināta uzturēšanās maksa. Vai tas ir ietekmējis klientu skaitu?
– Pansionātā mājvieta ir 44 klientiem, brīvu vietu nav, ir jāgaida rindā, un tas ir Madonas novada pašvaldības sociālā dienesta ziņā. Taču katru nedēļu arī man piezvana kādi divi trīs cilvēki, kuri interesējas, vai nav kāda brīva vieta pansionātā.
Viss, kā saka, ir Dieva rokās, bet prieks, ka mēs esam diezgan sprigani, vēl nesen priecājāmies, ka mūsu vidū ir arī simtgadnieks. Bet nekad jau iepriekš neko nevar paredzēt, viens mirklis – un diemžēl cilvēka vairs nav…
Uzturēšanās maksa Barkavas pansionātā nebūt nav pati lielākā – tā ir 441 eiro mēnesī, bet Madonas novadā deklarētajiem iedzīvotājiem ir noteikta 30 eiro atlaide. Katrā ziņā pansionāts nav nekāda pelnoša iestāde, maksā ir iekļautas tikai reālās izmaksas.
– Darbs sociālajā sfērā, jo īpaši pansionātos, nebūt nav viegls un droši vien no domām par darbu nemaz tik vienkārši nevar atslēgties. Kā tiek pavadīts brīvais laiks?
– Tagad dziedu Cesvaines korī, bet savulaik esmu dziedājusi arī Artūra Grandāna vadītajā jauniešu korī. Pēc tam sekoja pārtraukums, bet tad mani uzrunāja kordiriģente Ija, un nu jau trešo sezonu uz kora mēģinājumiem Cesvainē regulāri dodos ceturtdienās, tas ir kļuvis par vienu no mana brīvā laika sastāvdaļām. Ļoti jauks kolektīvs, ļoti jauka diriģente, un mūs visus vieno vēlme dziedāt, būt kopā pasākumos un arī doties ekskursijās. Pagājušajā gadā izbraukājām Sanktpēterburgu, šogad pabijām Liepājā Kurzemes dziesmu svētkos.
Starp citu, Cesvaines korī dzied diezgan daudz madoniešu. Novembrī mums būs liels notikums, svinēsim kora 150. jubileju. Jūtam arī lielu Cesvaines novada pašvaldības atbalstu. Cepuri nost – par Dziesmu svētkiem pērn, kad tika nodrošināts gan autobuss, gan viss pārējais, lai mēs varētu piedalīties Latvijas Simtgades dziesmu svētkos un šis notikums paliktu spilgtā atmiņā.
Esmu arī dzīvniekmīle – mājās man ir suņu meitene Blēra, tāpat kaķi. Man ir arī mazdārziņš, vectēva lauku mājas, kur kādreiz dzīvoja arī tētis un uz kurieni tagad es braucu vismaz reizi mēnesī. Tā ir klusā oāze, kur rast mieru. Es ļoti labi jūtos mežā, kad tur iebrienu gumijas zābakos un visu dienu varu nostaigāt. Vēl ļoti patīk jūra, tāpat savu reizi aizbraucu arī kādā tālākā ceļojumā, kā tas bija pagājušajā vasarā, kad jutos brīva no visa un sev neko neatteicu.
Šovasar tālos braucienos gan neesmu devusies – tomēr jauna darbavieta, jauna joma. Arī būdama atvaļinājumā, gribu būt lietas kursā par visu, kas notiek pansionātā, cenšos turēt roku uz pulsa. Ir dienas, kas aizrit vienā skrējienā, kad īsti pat nav laika pie papīriem piesēsties, kam arī ir jāvelta liela uzmanība.
AGRA VECKALNIŅA foto
27.09.2019.