Kopš jūlija vidus Madonas katoļu draudzē kalpo diakons VLADIMIRS VELIČKO. Vakar kopā ar astoņdesmit cilvēku lielu grupu kā Madonas svētceļnieku grupas garīgais vadītājs viņš kopā ar visiem — jaunāko svētceļnieku, kam tikai gadiņš, un vecāko, kam astoņdesmit, — devās svētceļojumā uz Aglonu.
“Stars” ar diakonu tikās īsi pirms iziešanas.
– Svētceļojumos vairākkārt esmu gājis kā dalībnieks, bet pagājušajā vasarā biju grupas vadītājs, – atceras Vladimirs Veličko. – Gājām no Jelgavas, un grupā bija sešu draudžu pārstāvji, kopumā 27 cilvēki. Šogad Dievs man uzticējis daudz lielāku skaitu svētceļnieku, par kuriem rūpēties, lai katrs saņemtu ne tikai maltīti trīs reizes dienā, bet saņemtu arī garīgo barību. Ceļš būs garš, vairākas dienas būs jānoiet 30 kilometri, bet lūgsimies, būs daudz slavēšanas dziesmu, un vadīšu arī konferences.
Uzsvēršu, ka ne katrs ceļojums kļūst par svētceļojumu. Cilvēks var doties svētceļojumā un sasniegt mērķi, bet tas ne vienmēr būs svētceļojums. Iesāktais var būt tūrisms vai reliģiskais tūrisms. Skaidrībai mazliet precizēšu. Viens iet pa ceļu un lūdzas, iet ar reliģisku mērķi, pa ceļam piedalās lūgšanās, izsūdz grēkus, varbūt upurē savas tulznas, karstumu, miega trūkumu vai izsalkumu – kas nu ar kuru notiek. Un tas tiek upurēts kāda nodomā, piemēram, par tuvākā atgriešanos vai kāda tuvākā atveseļošanos no smagas slimības. Cilvēks ne tikai lūdzas, bet upurē šo ceļu, un tas ir svētceļojums. Savukārt, ja kāds iet un redz tikai skaistos dabas skatus, interesanto kompāniju, priecīgi sit plaukstas, tas īstenībā būs reliģiskais tūrisms. Cilvēks būs forši pavadīja laiku, padejojis, patusējis, bet nebūs piedzīvojis svētceļojumu.
Kā īsti noskaidrot, vai esi svētceļnieks vai ne? Tas jājautā sev personīgi. Ar kādu nodomu ej, kāpēc dodies šai ceļā. Un ziniet, kāds var iesākt ceļu kā svētceļnieks, bet pabeigt to kā tūrists. Kāds cits var iesākt ceļu kā tūrists, bet noslēgt to kā svētceļnieks. Tāpēc svarīgi ir aktīvi piedalīties lūgšanās, slavēšanās, ikdienas kalpošanās, lai svētceļojumā vairāk iepazītu sevi un tuvotos Dievam.
– Svētceļojuma galamērķis ir Aglona, Dievmātes sanktuārijs.
– Ja Dievmāte būtu tikai miris cilvēks, tā būtu kristīgā vēsture, taču Dievmāte ir dzīva. Mēs svētceļojumā atnākam nevis pie Dievmātes ikonas, bet pie dzīvības. Dievmāte turpina būt ar mums, dzird mūs un palīdz mums ticēt. Viņa ir mūsu aizstāve, viņai rūp mūsu drošība, veselība, attiecības ģimenē, tāpēc varam lūgt no viņas dažāda veida aizbildniecību. Dievs Marijai bija pirmajā vietā. Ja tā būs mūsu dzīvē, viss būs kārtībā.
– Kā jūs pats atpazināt garīgo aicinājumu un nolēmāt kļūt par priesteri?
– Nāku no kristīgas ģimenes, mēs svētdienās vienmēr lūdzāmies, devāmies uz baznīcu. Pagrieziena punkts dzīvē bija laiks, kad draudzes prāvests mani un jaunāko brāli aicināja kļūt par ministrantiem. Kad skatījos, kā priesteris pie altāra svin Svēto Misi, kā dzied, lūdzas, jau tolaik, kaut man bija tikai septiņi gadi, iedomājos, ka arī es kādreiz varētu mācīties un kļūt par priesteri. Taču pabeidzu Daugavpils Valsts tehnikumu, apguvu automehāniķa specialitāti un sākumā darbojos citā jomā. Vēroju, kā cilvēki dzīvo, strādā, apskatīju pasauli. Mans darbs bija saistīts ar komandējumiem, strādāju par šoferi vairākās Latvijas pilsētās, arī Vācijā, kur izveidojām labu internetu. Savā ziņā biju tāds universālais zaldāts. Man viss bija – darbs, nauda, bet iekšēji parādījās kāds tukšums. Kaut darbs un kolektīvs patika, nejutos līdz galam piepildīts. Tukšuma sajūta lika aizdomāties par ceļa maiņu. Reiz, skatoties kādu video, mani aizkustināja bīskapa Edvarda Pavlovska vārdi. Kad žurnāliste viņam jautāja ieteikumu jauniešiem, kuri domā par aicinājumu, bīskaps uzsvēra, ka, ja Dievs aicina, Viņš neaicina tāpat, Dievs vienmēr būs klāt un cilvēku neatstās.
Šie vārdi nostiprināja manī vēlmi atvadīties no bijušā un stāties Garīgajā seminārā.
– Vai draudzes prāvests to atbalstīja?
– Priesteris šai ceļā mani ļoti stiprināja. Kad stājos seminārā, nevienam citam to neteicu, jo nebiju pārliecināts, vai mani uzņems. Kad saņēmu apstiprinājumu, vispirms bija jādodas uz rekolekcijām Jaunaglonā. Pēc tam sākās mācības Rīgas Garīgajā seminārā. Biju pārliecināts, ka pārējie studenti būs tādi mierīgi, klusi jaunieši, bet saskāros ar katra raksturu, jo visi esam tikai cilvēki ar savām vājībām un trūkumiem. Uznāca šaubas par savu izvēli, bet Lauris Kārklis, kas tagad ir priesteris Ludzā, mani stiprināja un iedrošināja turpināt.
Semināra laikā bija arī vairāki piedāvājumi no paziņām, kas aicināja pelnīt labu naudu Norvēģijā, kur būtu apmaksāts ceļš, dzīvošana, pat ēdināšana. Bija liels kārdinājums to pieņemt, bet radu spēku atteikumam.
Pabeidzot semināra 5. kursu, bīskaps Edvards Pavlovskis mani ordinēja par diakonu, un ordinācija notika manā dzimtajā draudzē. Tas bija liels brīdis arī maniem radiem, draugiem, tikai žēl, ka šo mirkli nepiedzīvoja prāvests Janušs Bulašs. Viņš centās sakārtot baznīcu lielajam notikumam, veica remontus, bet pēkšņi 52 gadu vecumā viņam pasliktinājās veselība, tika atklāts vēzis, un prāvests aizgāja mūžībā.
– Vairāk kā gadu esat diakona kalpojumā. Kad īsti tiksiet ordinēts par priesteri?
– Šobrīd esmu pabeidzis Garīgā semināra visus sešus kursus, septembrī aizstāvēšu bakalaura darbu. Tā kā Jelgavas diecēzē pašlaik nav bīskapa, ir administrators, kas atbild par diecēzi, un tas ir Zbigņevs Stankevičs, viņš ieteica nesteigties. Pērn arhibīskaps par priesteri ordinēja Henriku Rektiņu, kas pirms tam kā diakons deviņus mēnešus kalpoja Madonas draudzē. Zbigņevs Stankevičs piedāvāja arī man iziet šo ceļu, vispirms kalpojot Madonas draudzē. Tā ir laba pieredze iepazīt draudzi, cilvēkus, kalpojumu, un es šim priekšlikumam piekritu.
– Kādu redzat Madonu un mūsu katoļu draudzi?
– Pirms tam Madonā biju iegriezies tikai garāmbraucot. Kā seminārists rudenī atbraucu pēc saziedotajiem produktiem, apskatīju baznīcu un pilsētu. Tagad esmu šeit jau trīs nedēļas, un man Madona ļoti patīk. Madona ir tīra pilsēta, neesmu saticis uzbāzīgus vai nepatīkamus iedzīvotājus, tikai laipnību. Ja ko nezinu, pajautāju un saņemu atbildi ar smaidu.
Runājot par draudzi, tā ir dzīva un spēcīga. Draudzē nav tikai vecmāmiņas, bet ir daudz bērnu un jauniešu. Īpaši tas jūtams svētdienas vakaros, kad Svētajā Misē skan ģitāras pavadījums, un dievkalpojums rit jauniešu garā. Redzams, ka baznīca ir dzīva, Madonas draudzei ir nākotne. Baznīcas soli ir pilni, tie tiek papildināti – bērni dzied un lūdzas, kāds zīmē un savu zīmējumu atnes prāvestam, tas ir tik skaisti un uzrunājoši. Brīnišķīga kopiena, ļoti atsaucīga draudze. Pieminēšu arī aktīvo draudzes vecāko Venerandu, kura rūpējas par to, lai viss notiktu, atbalsta mūs.
– Kā jūs raksturotu Latvijas sabiedrību kopumā?
– Atšķirībā no Madonas, kur ir divas vispārizglītojošās skolas, tai skaitā Valsts ģimnāzija, kurā jaunieši var iegūt zināšanas, labu izglītību, daudzās Latvijas vietās, īpaši mazajos ciematos skolas ir slēgtas. Cilvēki pārceļas uz lielajām pilsētām, Rīgu, daudzi izbrauc dzīvot un strādāt ārzemēs, jo laukos ir maz iespēju. Tā ir mūsdienu realitāte, ko grūti ietekmēt. Priecājos, ka Madona šai ziņā ir vairāk pasargāta.
– Katram priesterim ir sava harizma, kalpojuma stiprās puses. Kā jūs raksturotu savus talantus?
– Man patīk būt kopā ar cilvēkiem gan prieka brīžos, kad notiek Kristības vai Laulības, kā arī stiprināt cilvēkus skumju brīžos, kad izvadu kādu pēdējās gaitās pie Dieva. Patīk gatavot sprediķus, uzrunāt cilvēkus. Vienmēr cenšos savu sakāmo pasniegt saprotamā, vienkāršā valodā, lai cilvēkiem būtu iespēja visu uztvert. Turklāt lūdzos, lai caur mani uz viņiem runā Dievs. Mūsu Radītājs par priesteriem neizvēlas intelektuāli spējīgākos, bieži vien Viņš izvēlas arī vājus cilvēkus, kurus pats stiprina, dod spēku un izturību.
Pagājušā gada svētceļojumā uz Aglonu es atklāju, ka varu labi darboties ar bērniem – viņi klausa, ieklausās, un tas dod spēku un iedrošinājumu man pašam. Tas nozīmē, ka nav veltīgi tas, ko daru, Dievam ir vajadzīgs mans kalpojums. Daudzi arī liecināja, ka viņiem patika būt klusumā Vissvētākā Sakramenta priekšā. Un to esmu novērojis arī pats, ka var darīt, daudz skriet, bet tai visā var nesadzirdēt, ko saka Dievs. Mirkļos, kad paliec kluss, ienāc baznīcā vai esi adorācijā lūgšanu kapelā, šai klusumā var runāt ar Dievu. Un ne tikai runāt, svarīgi ir sadzirdēt, ko saka Viņš.
Brīžos, kad esmu ar cilvēkiem un kalpoju, redzu, ka cilvēki alkst pēc Dieva, pēc Viņa Vārda, mans kalpojums ir nepieciešams.
08.08.2025.