Svinot izcilā latviešu komponista Pētera Vaska 75 gadu jubileju, koncertzālē „Cēsis" izskanēja koncerts, ko translēja Latvijas Televīzija un radio „Klasika" un kurā muzicēja arī Valsts akadēmiskais koris „Latvija" un tā rindās – mūsu novadniece, kora māksliniece soprānu grupā INGA LISOVSKA.
Aicinot Ingu uz sarunu, vispirms vaicāju par Pētera Vaska suģestējošo mūziku un tās pieskārienu pašai.
Inga Lisovska: – Tas bija liels notikums visam mūsu akadēmiskajam korim, liels prieks un pagodinājums būt klāt kā šīs jubilejas koncerta nelielai daļai. Pētera Vaska mūzika ir atpazīstama starptautiskā mērogā, un arī man Pēteris Vasks ir ļoti mīļš komponists. Viņa mūzika runā pati par sevi, tā savijas ar komponista personību, kas ir gaismas pielieta. Pēteris Vasks ir tik pazemīgs un sirsnīgs cilvēks, un viņa mūzika runā tieši tāpat. Kaut kādā ziņā tā ir pat pārpasaulīga – tik tīra, smeldzīga un gaiša. Atklāšu, ka gatavošanās procesā Pētera Vaska mūziku nav viegli dziedāt, komponists raksta garām skaņām, sākotnēji ar partitūru nākas pacīnīties. Bet kas ir apbrīnojami – koncertā tas vispār pazūd, paveras tik daudz krāsu, viss rezonē, rodas milzīgs pārdzīvojums, un paveras debesis.
– Būt Valsts akadēmiskā kora „Latvija" mūziķei – šķiet, ļoti laimīga profesija. Koncerti prestižās koncertzālēs visā pasaulē, mūžīgie svētki, esot vairākus centimetrus virs zemes.
– Rit divpadsmitais gads, kopš dziedu valsts korī „Latvija". Skaidrs, ka katrai profesijai ir savi plusi un mīnusi, bet būt mākslā un piedzīvot augsto lidojumu mūzikā, protams, ir brīnišķīgi. Tam piebilstot, ka ir jau ne tikai skatuve, bet arī apceļotas daudzas valstis, gūta pieredze ar izciliem pasaules klases orķestriem, diriģentiem, izpildot tik dažādu komponistu mūziku. Apvāršņi paplašināti, ciemojoties citās valstīs, ko pati, iespējams, nespētu tā apceļot, redzēt un izbaudīt.
– Kā var raksturot iegūto pieredzi profesijā – vai varēšanā ir tāds kā zenīta laiks?
– Balss ir tāds pats mūzikas instruments kā jebkurš cits, varbūt pat vēl jutīgāks. Mana profesija ir mans dzīvesveids, jo par balsi jārūpējas vienmēr. Ir bijuši dažādi posmi – tādi uz „uh!" un arī atkritieni, kad liekas – balss nobriest, varbūt pat noveco, šo to vairs nevar tik spoži kā agrāk. Pirms darba gaitu uzsākšanas valsts korī bija astoņi gadi korī „Kamēr…", kur kopā ar diriģentu Māri Sirmo manas dziedāšanas gaitas iesākās. Līdz ar to tie kopumā ir vairāk nekā divdesmit dziedāti gadi, un, protams, paklausoties solo ierakstus, savā izpildījumā dzirdu izmaiņas. Tas nav ne labāk, ne sliktāk, ir cita balss krāsa, cits tembrs, tās ir citas kvalitātes – kuplāks pienesums balss vokālajā ziņā. Esmu cilvēks, kurš uztur sevi formā, rūpējos, lai balss būtu skanīga, ik pa brīdim eju pie vokālā pedagoga. Cenšos būt kvalitatīva savā pienesumā, tā, lai būtu komfortā, lai tieku galā ar dziedamajām partijām. Slodze ir milzīga, varbūt pandēmijas sakarā tā ir mazāka, bet mēģinājumi parasti sākās pusdesmitos, pirmajam soprānam bija jāmostas krietni agrāk, lai arī balss pamostos un savu darbu spētu darīt, kā nākas.
– Līdzās profesionālajam darbam valsts korī „Latvija" ir arī pienākumi amatierkolektīvos…
– Tā ir sadaļa, ar kuru ļoti lepojos – esmu Latvijas Universitātes jauktā kora „Juventus" un jauktā kora „Aura" vokālā pedagoģe. Abi ir izcili kolektīvi, cenšos dalīties ar savu pieredzi un divreiz nedēļā ar katru no tiem strādāt. Kad vēl nebija pandēmijas, mana ikdiena izskatījās šādi: no rīta vairāku stundu ilgi mēģinājumi valsts korī pie Māra Sirmā, tad pāris stundas brīvas pusdienām un gatavoties, kādreiz varbūt atgulties, un tad jau jādodas uz vakara mēģinājumu pie kāda no Universitātes koriem. Tā piecus gadus plecu pie pleca ar studentiem strādājam.
– Šobrīd skrējiens ir apstājies.
– Šobrīd ir daudz brīvā laika. Ārkārtējās situācijas sākumā mēģinājām darboties visos iespējamos veidos, sākot ar Zoom un vēl citām platformām, bet ar laiku nonācām pie secinājuma, ka tas mūsu darbā neder. Iemācīt dziedāt zūmā ir tas pats, kas ārstēt caur televizoru. Runāties jau mēs varam, bet dziedāšanā ir jādzird klātienes rezultāts. Absolūtā dīkstāvē gan neesam, darām visu, ko var, sākot ar iedziedātām dziesmām ierakstos, video iefilmēšanu, lai būtu kāda atgriezeniskā saite. Korī „Juventus" izglītojam koristus mūzikas teorijā un solfedžo, runājam par tonalitātēm, mūzikas apzīmējumiem utt. Vismaz reizi nedēļā tiešsaistē sanākam kopā, dalāmies un uzturam kopīgu garu.
– Vai visā spraigajā dzīves norisē Madona kā dzimtā pilsēta joprojām ir zināms atskaites punkts? Un kas bērnībā ļāva „saslimt" ar mūziku?
– Protams, mana pirmā autoritāte mūzikā gan kā skolotāja, gan mūziķe bija mamma (vijoļspēles skolotāja Maija Lisovska. – Aut.). Laikā, kad bērnudārzā visi gāja gulēt, es jutos kā lielā, jo ar vijolīti padusē viena pati tipināju uz mūzikas skolu. Toreiz tas likās kas ļoti svarīgs. Laiks ritēja, un pavisam dabiskā veidā beidzu Madonas mūzikas skolu, iestājos Cēsu mūzikas koledžā, kur studēju vijoļspēli. Tālākais joprojām ir ļoti jutīgs temats, jo beidzu koledžu, un drīz mūžībā aizgāja mammīte. Tobrīd apjautu, ka līdz ar šo aiziešanu apraujas arī mana vijoļspēle. Izlēmu studēt pedagoģiju, un no tā acīmredzot izriet arī tas, kur esmu šobrīd, kad strādāju par vokālo pedagoģi divos koros. Jūtu, ka man ir pedagoģiskais ķēriens, savukārt balss lielā mērā ir attīstījusies, pateicoties vijoļspēlei, jo, kā zināms, visiem vijolniekiem ir perfekta dzirde, kas ļauj sadzirdēt neprecizitātes, īsto skaņu un tamlīdzīgi.
– Vai uz Madonu iznāk kādreiz atbraukt?
– Protams, mēģinu atrast brīdi, kad vien ir brīvāks, un, ja neiekrīt koncerti, tās parasti ir nedēļas nogales. Kopā ar māsu vai atsevišķi tad dodamies uz Madonu, aizejam līdz mammai un klātienē apciemojam tēti. Arī nesen izstaigājām bērnības takas, padzīvojāmies labās atmiņās. Viss, kas ir ārpus Rīgas, nes citu smaržu, citu gaisotni, izrauj no ikdienas izjūtām.
– Vai ir kāds vaļasprieks, kas vēl ļauj atslēgties no ikdienas?
– Man patīk aizmirsties skriešanā un gūt mieru, kas nepieciešams, uzstājoties koncertos. Uzstājoties ir jāiztur liela emocionāla spriedze un atbildība. Galva ir jāizvēdina un jātiek vaļā no uzkrātajām emocijām, lai rastu vietu jaunām. Nav noslēpums, ka uz skatuves korim jābūt stundām, ir gari lielformāta darbi, kas prasa fizisku izturību. Tā sāku tipināt un pamazām nonācu līdz skriešanai, kas kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu. Varu teikt, ka tā ir ļoti veselīga nodarbe. Aizsākums vaļaspriekam ir pirms kādiem sešiem gadiem, kad tīri ķermeniski jutu emociju pārslodzi, jo kā mūziķe esmu ļoti jūtīga un visu laižu caur sevi, nevaru lietišķi nostāvēt un ar rutīnu dziedāt. Līdz ar to prasījās visu kaut kur izlikt, vajadzēja fizisku, tīri ķermenisku izlādi un līdzsvara gūšanu. Skriešana turklāt palīdz un dod spēku pieplūdi arī citās dzīves jomās. Skrienu pa tuvāku vai tālāku apkārtni jebkuros laikapstākļos, mans ikdienas maršruts ir 5-8 kilometri, lai varu izvēdināt domas, plaušas un iegūt sajūtu, ka vējš ir matos.
– Domājot par īpašajiem cilvēkiem, kas sastapti, gribas pavaicāt par kora „Latvija" māksliniecisko vadītāju Māri Sirmo.
– Caur viņu korī viss arī notiek, tieši viņš kolektīvam dod muzikālo impulsu, lai mēs visi būtu uz viena viļņa un katrs sniegtu maksimālo no sevis. Manā gadījumā tā ir pieredze divdesmit gadu garumā, šķiet, jau no skatiena jūtu un zinu, ko un kā diriģents vēlas. Māris Sirmais ir ārkārtīgi prasīgs, bet darbs rit labvēlīgā gaisotnē, tiecoties uz maksimālo un neatslābstoši uzturot kopīgo kvalitāti. Tas mani tik ļoti aizrauj, nespēju vien brīnīties, kur slēpjas Māra enerģijas rezerves, ka viņš nemitīgi mūs visus iedvesmo. Valsts korim ir arī tā laime strādāt ar daudziem citiem izciliem diriģentiem, kas vēl vairāk ļauj saskatīt mūsu diriģenta lielos muzikālos un cilvēciskos plusus.
– Labs piemērs, ko var tālāk nest citiem?
– To patiešām pamanu, darbojoties ar studentu kolektīviem arī pati. Pat netīši, neapzināti pārnesu citos koros Māra Sirmā darba stilu, prasīgumu, arī muzikālo gaumi un attieksmi pret cilvēkiem. Strādājot ar studentu koriem, to jūtu, ar to arī lepojos.
23.04.2021.