Ar bijušo ilggadējo Ļaudonas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāju ĀRIJU MŪRMANI tikos dienā, kad sirsnīgie apsveikumi skaistajā dzīves jubilejā bija jau izskanējuši, bet skolotāja vēl atradās daudzo apsveikumu un ziedu varā. Tas bija brīdis, kad cienījamo jubilāri Madonas novada pašvaldības vārdā sveica Ļaudonas pagasta pārvaldes galvenā grāmatvede Dzintra Seržāne un sociālā darbiniece Aija Zablocka.
Sarunā ar „Staru" skolotāja kā galveno savas dzīves vērtību vairākkārt uzsvēra meitas Ilvas un dēla Ivo ģimenes, bērnu un mazbērnu gādību. Nozīmīga vieta viņas dzīvē bijusi arī Ļaudonas vidusskolai, kur viņa nostrādāja 32 gadus, un sirdī saglabātas vissiltākās atmiņas gan par skolotāju kolektīvu, direktoriem, gan bijušajiem audzēkņiem un audzināmajām klasēm.
– Esmu pieskatīta un aprūpēta. Arī šajās dienās, kad atzīmēju 85. dzimšanas dienu, jūtos kā karaliene. Meitas un dēla ģimenes bija uzņēmušās visas rūpes un par visu padomājuši, – akcentē Ārija Mūrmane. – Jauku satikšanās prieku izbaudīju, tiekoties arī ar bijušajiem kolēģiem Ļaudonas vidusskolā. Priecājos, ka joprojām darbīgs ir pensionēto skolotāju „Sadraudzības" klubiņš. Daļa skolotāju ir jau aizsaukti mūžībā, bet tie, kam veselība turas, vismaz pāris reižu gadā tiekas. Un tādi mēs kopā ar mani esam desmit – Vija un Laimonis Dreimaņi, Ausma Dārziņa, Ēriks un Sarma Barkovski, Rita Kļaviņa, Olga Grundmane, Alevtina un Pēteris Alensoni. Regulāri tiekamies Ļaudonā, savukārt tos, kuriem atbraukt pašiem ar gadiem kļūst aizvien grūtāk, apciemojam dzīvesvietā.
Labi, ka mēs tā vēl varam turēties kopā, bet tas – lielā mērā pateicoties Sarmai Barkovskai jeb, kā mēs viņu mīļi saucam, mūsu Noriņai, mūsu „Sadraudzības" galvai. Viņa patiešām ir ļoti laba mūsu līdere.
– Savas dzīves 41 gadu, ieskaitot studijas pedagoģiskajā institūtā Rīgā, esat veltījusi pedagoģijai. Lūdzu, pastāstiet nedaudz tuvāk par sevi!
– Esmu dzimusi un uzaugusi Ļaudonā kopā ar brāli Gunti, Olgas un Jāņa Zommeru ģimenē. Tēvs bija amatnieks – akmeņkalis, un, tāpat kā tagad (kopš 1977. gada novembra), arī bērnībā dzīvoju Upes ielā, tikai citā vietā. Mūsu ģimenes dzīvi izpostīja karš. Zaudēju tēvu, kas 47 gadu vecumā krita frontē. 1944. gadā, atkāpjoties vāciešiem, tika nodedzināta Ļaudona un arī mūsu dzimtā māja.
Lai mūs ar brāli izaudzinātu un izskolotu, mammai bija smagi jāstrādā. Arī es piecas vasaras, sākot no 1941. gada, kad Latvijā ienāca vācu karaspēks, tātad visu vācu laiku un vēl dažus gadus padomju laikā, gāju ganos. Mums arī īsti nebija, kur dzīvot. Katrā ziņā karš mūsu ģimeni ļoti smagi skāra.
– Bet mīlestību uz grāmatām, kas droši vien vēlākajos gados noteica arī profesijas izvēli, cik zinu, esat mantojusi no tēva.
– Jā, par to es galvenokārt varu pateikties tēvam. Viņš bija tas, kas mani piecu gadu vecumā iemācīja lasīt. Kad, vāciešiem atkāpjoties, nodega dzimtās mājas, sadega arī lielākā daļa grāmatu. Mammai izdevās izglābt tikai dažas. Visvairāk jau man bija žēl tēva lielā grāmatplaukta. Viņam bija ļoti labas grāmatas, nevis šāda tāda literatūra. Tēvs man visas grāmatas nemaz nedeva lasīt, bet izvēlējās manam vecumam atbilstošākās. Vācu laikā gan, kad tēvs jau bija frontē, bāzu degunu visās, kurās gribēju, un lasīju visas pēc kārtas.
Kaut arī dzīvojām ļoti pieticīgi, vienmēr esmu tiekusies pēc labas izglītības, un māte pūlējās, cik spēja, lai es iegūtu labu izglītību. Vispirms pabeidzu Ļaudonas pamatskolu, tad Madonas vidusskolu, pēc tam 1954. gadā – arī Rīgas pedagoģisko institūtu.
Darbā mani nosūtīja uz toreizējo Limbažu rajonu, kur pirmos gadus nostrādāju par Tūjas septiņgadīgās skolas direktori, bet tad no šī amata atteicos, jo sapratu, ka administratīvais darbs nav mans aicinājums. Gribēju būt tikai skolotāja. Divus gadus esmu nostrādājusi Cesvaines internātskolā, līdz atgriezos Ļaudonā un 1965. gadā te arī apprecējos. Kopdzīvē ar vīru Andri izaudzinājām meitu Ilvu un dēlu Ivo, bet pēc vīra aiziešanas mūžībā dzīvoju viena. Tagad pie manis dzīvo mazdēls Ģirts, kas ir izmācījies par galdnieku un ir arī labs jumiķis. Lielu prieku man sagādā gan bērnu ģimenes, gan visi pieci mazdēli un viena mazmeitiņa. Priecājos par labajiem cilvēkiem, kas ir ap mani, par jaukajiem kaimiņiem, kuru vidū ir arī mani bijušie audzēkņi.
Latviešu valodu un literatūru Ļaudonas vidusskolas skolēniem esmu mācījusi 32 gadus. No skolas direktoriem ļoti labā atmiņā ir palicis Uldis Dzērve. Viņš bija pirmais, kurš man uzticēja mācīt latviešu valodu un literatūru vidusskolas klasēs.
Atceros 1971. gada izlaiduma klasi, kura eksāmenā šajā mācību priekšmetā parādīja ļoti labus rezultātus. Tad skolas direktors Uldis Dzērve teica, ka latviešu valoda un literatūra vidusskolas klasēs man būs jāmāca arī turpmāk. Latviešu valodu un literatūru ļoti labi apguva arī 1974. gada absolventi, tāpat šis priekšmets interesēja un bija mīļš daudziem citiem skolēniem. Katrā paaudzē jau ir skolēni, kuri ar sevišķu uzcītību un interesi apgūst dzimto valodu.
Skolā nostrādāju līdz pat 1991. gadam. Toreizējā skolas direktore Antonija Urža jau negribēja, lai es, kā saka, dotos pelnītā atpūtā, bet jutu, ka pietiek, jau tā sešus gadus biju nostrādājusi ilgāk.
Skolotāja darbs ir interesants, tas dod gandarījumu, bet darbs skolā nav viegls, taču, neraugoties uz to, profesijas izvēli es nekad neesmu nožēlojusi. Par skolā nostrādātajiem gadiem, lai arī tie bija padomju laiki, neko sliktu nevaru teikt.
Turklāt tad bija kārtība skolā, skolēni zināja, ko drīkst darīt un ko tomēr nevar atļauties. Toreiz skolēniem pirmajā vietā bija pienākumi, nevis tiesības. Kā reiz ar skolotāju Irēnu Vilciņu nospriedām – cik labi, ka mums šajos laikos skolā vairs nav bijis jāstrādā.
– Ko pašai labāk patika mācīt skolēniem – latviešu valodu vai literatūru? Nav noslēpums, ka „zubrīt" gramatiku ne jau visiem patika toreiz un arī tagad tā daudziem īsti neiet pie sirds.
– Man patika mācīt gan latviešu valodu, gan literatūru. Gramatikai tolaik tika veltīta liela uzmanība, un to iemācīt skolēniem man tīri labi padevās. Toreiz jau vidējās izglītības atestātu nevarēja iegūt, ja pietiekami labā līmenī nebija apgūtas pamatzināšanas gramatikā – bija jāmāk gan garumzīmes, gan komatus pareizi salikt, atpazīt palīgteikumus un divdabja teicienus arī teikuma vidū un salikt pieturzīmes.
Tieši gramatikas dēļ, kā man vēlāk atklāja, toreizējā skolas vadība gribēja, lai es vēl turpinātu strādāt skolā un turpinātu skolēniem mācīt latviešu valodu.
– Ar daudzām ģimenēm jūs esat bijusi kopā arī vissmagākajos dzīves brīžos, kad jāatvadās no vistuvākajiem cilvēkiem.
– Jā, arī to esmu darījusi. Pirmo reizi mani pierunāja Reinis Gruzniņš, kad mūžībā bija jāpavada viņa māte. Nevarēju viņam atteikt, tāpat kā vēlāk to nevarēju arī daudziem citiem, kuri lūdza pēdējā gaitā pavadīt kādu tuvinieku. Sakot atvadu vārdus, vairāk izmantoju piemērotas dzejas vārsmas, bet, ja kāds vēlējās, noskaitīju arī tēvreizi. Mūžībā esmu pavadījusi pat vairākas dzimtas. Atvadoties no kāda tuvinieka, esmu izlīdzējusi daudzām ģimenēm, un ne tikai Ļaudonā, bet arī Sāvienā, Mētrienā, Praulienā, Madonā.
– Kā aizrit jūsu ikdiena tagad, kad jau vairāk nekā 20 gadu nestrādājat skolā? Vai ir arī kādi vaļasprieki? Priecē, ka no jums joprojām staro dzīvesprieks, enerģija, aktīva dzīves pozīcija.
– Galvenokārt lasu grāmatas un minu krustvārdu mīklas, tā ir mana kaislība. Daudzas atbildes zinu uzreiz, bet ir lietas, pie kurām jāpiedomā, jāpaskatās enciklopēdijā. Atmiņa jau vairs nav tāda, kā jaunībā, lai gan arī savos gados nevaru par to žēloties.
Daudz lasu kriminālromānus, tāpat patīk skatīties detektīvstāstus. Mīlas stāsti mani nesaista, uz romāniem par mīlestību neesmu kāra, tāpat neskatos seriālus. Mūsu bibliotēkas vadītāja Ieva ļoti labi zina manu gaumi, to, kādas grāmatas lasīšanai man piedāvāt.
Protams, abonēju un lasu „Staru", skatos ziņu raidījumus televīzijā, sekoju līdzi jaunumiem un iecerētajām izglītības prioritātēm.
– Tādā gadījumā – kāds ir jūsu skats uz A. Eglīša Ļaudonas vidusskolas nākotni?
– Vidusskolas statusu noteikti vajadzētu saglabāt, bet, kā saprotu, tas nākotnē karājas mata galā, kaut gan tagadējais skolas direktors Guntis Lazda ļoti daudz dara, lai skolā mācītos iespējami vairāk skolēnu. Nupat piedalījos Ļaudonas vidusskolas 65 gadu jubilejas salidojumā. Uzrunāju skolas direktoru un izteicu viņam par to atzinību, kā arī no sirds novēlēju, lai vidusskolas statusu izdotos Ļaudonā noturēt. Esmu arī pret jaunu administratīvi teritoriālo reformu. Lai Madonas novads turpina pastāvēt pirms sešiem gadiem izveidotajās robežās un Ļaudonas pagasta pārvalde tagadējā statusā!