Latvijā par tradicionālām konfesijām tiek uzskatītas astoņas: Romas katoļi, luterāņi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti, jūdaisti, adventisti un metodisti. Septītās dienas adventisti savu ticību balsta uz Svētajiem Rakstiem – Bībeli, kas atklāj Jēzu kā cilvēku vienīgo Glābēju un Pestītāju. Adventisti savā mācībā uzsver divas atziņas: sabata svinēšanu sestdienās un Kristus drīzu atkalatnākšanu.
Septītās dienas adventistu draudzes mācītājs Agris Bērziņš kopā ar ģimeni nesen pārcēlās uz dzīvi Madonā. Viņu uz iepazīšanās sarunu aicināju īsi pirms Lieldienām.
– Pirmoreiz uz Madonu atbraucām pagājušā gada vasarā, – tiekoties klātienē, pastāstīja Agris Bērziņš. – Šī pirmā reize bija īpašs piedzīvojums, kuru nespējam aizmirst. Bērni pilsētā pamanīja sastatnēs iesprūdušu putniņu. Glābšanas process bija sarežģīts, ilgstošs un brīžiem likās – neiespējams, bet kas par prieku, redzot to atkal paceļamies spārnos! Līdz ar putnu debesīs pacēlās arī mūsu pateicība Dievam par simbolisko iedrošinājumu. Vēlāk apskatījām kalpošanas vietu, un, tā kā ēkā bija nepieciešams remonts, uz Madonu kopā ar ģimeni pārcēlāmies septembrī. Meita mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 1. klasē, dēls uzsāka apmācības kursu bērnudārzā „Priedīte". Sieva pagaidām veic mājas soli, bet viņai ir pieredze sociālajā darbā, jo Salacgrīvā strādāja gan pašvaldības sociālajā dienestā, gan pansionātā, kā arī dienas centrā.
Madonā līdz ar to visai mūsu ģimenei bija jauns sākums. Nu jau esam adaptējušies, ir draugi un paziņas. Kad bērniem vaicāju, vai viņiem šeit patīk, atbilde skan – ļoti patīk.
– Kāda bija pieredze pirms atbraukšanas uz Madonu?
– Izglītību esmu ieguvis ārzemēs – Austrijā mācījos Garīgajā seminārā (Agrim Bērziņam ir bakalaura grāds reliģijā Seminar Schloss Bogenhofen, Austrija. – Aut.). Pēc mācībām pusgadu pavadīju prakses vietās Smiltenē un Valkā pie pieredzējušā mācītāja Ārija Glāzera. Pēc tam uzsāku kalpot Cēsīs, vēlāk Siguldā. Cēsu draudzē nokalpoju astoņus gadus, Siguldā – trīs. Cēsīs piedzima mūsu bērni, bijām iejutušies. Tā kā adventistu draudzēs ir pieņemts, ka notiek mācītāju rotācija, bijām gatavi doties ceļā uz jaunām kalpošanas vietām. Sākumā bija bažas par jauno situāciju, tagad esam priecīgi atrasties Madonā. Šeit ir jauki un pretimnākoši cilvēki. Meitiņa saka, ka viņai ir labākā skolotāja, dēliņš, ka viņam ir labākās „audzītes", dzīvojam starp brīnišķīgiem kaimiņiem un kalpojam draudzēs, kurās ir uzticami Dieva bērni.
– Pastāstiet vairāk par savām kalpošanas vietām Madonas reģionā!
– Kalpoju divās draudzēs – Madonā un Ērgļos. Ērgļos adventistu draudze īrē telpas Ērgļu vidusskolā, aktuāls jautājums ir par draudzes namu. Madonā kalpoju adventistu draudzes namā Martas Riekstas ielā. Tas ir neliels dievnams, ko cenšamies labiekārtot, lai visu paaudžu cilvēki justos labi. Madonas un Ērgļu draudzes ir nelielas. Ir ļoti draudzīgs kolektīvs, var teikt, tā ir kā viena paplašināta ģimene.
Madonas reģions aptver lielu teritoriju, apkārt ir nelieli pagasti, pilsētiņas, visur ir cilvēki, kas izsaka vēlmi satikties, mācīties. Madonā un Ērgļos ir Bībeles grupiņas, notiek dažādas tikšanās ar cilvēkiem. Gan man, gan manai ģimenei tuvs ir veselīgs dzīvesveids. Vadu biedrību „Latvijas Veselības Misija", kuras mērķis ir informēt sabiedrību par veselīgu dzīvesveidu.
– Kā jūs pats pievērsāties kristīgajam ceļam, vai ticības praktizēšana nāk no bērnības?
– Esmu uzaudzis ticīgā ģimenē un to uzskatu par lielu priekšrocību, ka man ir ticīgi vecāki. Vērojot viņu dzīvi, sapratu, ka arī es vēlos ticēt Dievam pa īstam. Nebiju domājis, ka kļūšu par mācītāju. Mans tēvs kalpoja draudzē, un es redzēju, ka tas nemaz nav tik viegli. Tad ceļš pašķīrās, un es devos uz Austriju, kur vispirms mācījos vācu valodu. Austrijā pieņēmu lēmumu uzņemties kalpošanas ceļu. Bija arī šaubas, pretestība, līdz sapratu, ka tas ir mans īstais ceļš. Izšķirties palīdzēja lūgšanu nedēļa, kuras laikā tiku uzrunāts. Pamazām lēmums nostiprinājās kā pārliecība.
– Kur saredzat izvēlētā ceļa grūtības?
– Mācītājam, sastopoties ar cilvēkiem, jāsastopas arī ar viņu grūtībām, problēmām, ciešanām un bēdām. Tad kopā ar bēdīgajiem ir jānoskumst. Tomēr ir arī prieka brīži, kur var redzēt, kā Dievs palīdz un problēmas atrisina, izmainot cilvēkus. Tie ir tādi brīži, ko nevar aizmirst – gandarījums, ka ne mācītājs dara, bet esi vien instruments Dieva rokās. Ik nedēļu ir kāds īpašs notikums, kas stiprina mani un manu ģimeni.
– Minējāt par biedrību, kas pārstāv veselīgu dzīvesveidu. Kā izpaužas tās darbība?
– Veselīgs dzīvesveids ir mana sirdslieta, un tas ir svarīgs katram. Par šo tēmu runāju ne tikai draudzēs Ērgļos un Madonā, bet visā Latvijā. Paši cenšamies un vēstām arī citiem, ka veselīgs dzīvesveids ir komplekss, kurā ietilpst veselīgs uzturs, kustības, svaigs gaiss, ūdens gan iekšķīgi, gan ārēji, saules gaisma, atpūta, atturība vai sātība, kā arī uzticība Dievam. Tie ir astoņi Dieva doti ārsti. Tos katrs var izlietot savam labumam, lai varētu dzīvot kvalitatīvāk. Dažkārt zinām, kas ir labi, bet trūkst motivācijas labo lietot. Mēs cenšamies gan informēt, gan motivēt. Ērgļos, saieta namā, nesen bija veselīga dzīvesveida izstāde, un prieks par visiem cilvēkiem, kuri ieinteresējās par to. Vienas dienas laikā četrās stundās izstādi apmeklēja vairāk nekā 120 cilvēku. Ceru, ka šo ekspozīciju kādreiz parādīsim arī Madonā. Izstādi veido astoņi stendi, pie katra no tiem noris aktīva darbība – tiek veikts izelpas plūsmas mērījums, noteikts ķermeņa tauku procents, tiek piedāvāti dažādi citi testi un mērījumi, kas motivē cilvēku dzīvot veselīgi.
– Kā jūsu ģimene īsteno kustību svarīgumu?
– Madonā ir brīnišķīgas ietves, kur var braukt ar velosipēdiem, nūjot, ziemā aktīvi apmeklējām Smeceres silu, jo bērniem patīk arī slēpot. Bieži ejam pastaigās pa pilsētu, mums ir dārziņš, kur ģimene labprāt kopīgi darbojas. Mēģinām atrast aktivitātes, kuras lietderīgas gan mazajiem, gan pieaugušajiem. Brīvdienās dodamies dabā, lai ieraudzītu un atklātu kādu jaunu, klusu dabas stūrīti.
– Vai nav bijis spiediena no sabiedrības, ka ticat „nepareizajam" Dievam, piederat teju sektai?
– Bērnībā, kad Latvija nebija atguvusi neatkarību un mēs dzīvojām padomju iekārtā, uz skolu dažkārt bija jāiet arī sestdienās. Adventisti sestdienu svin kā Dieva dienu, līdz ar to kā bērnam man dažkārt bija jāpārdzīvo dažas ne tik patīkamas situācijas. Savukārt no citām konfesijām negatīvu attieksmi nekad neesmu izjutis, drīzāk neizpratne nāk no cilvēkiem, kas nav saistīti ar reliģiju.
– Vai, atnākot uz Madonu, esat pamanījis, ka te valda ekumenisma gars – sadarbība starp kristīgajām konfesijām?
– Ar citu konfesiju mācītājiem personīgi vēl neesmu ticies, bet to vēlos izdarīt. Esmu ieinteresēts sadarboties, protams, skatoties, kādā veidā. Ir lietas, kas mums visiem ir kopīgas – mēs vēlamies palīdzēt sabiedrībai, atvieglot tās sociālās problēmas, no otras puses – ir lietas, kas katrai konfesijai ir īpašas un kuras nevar sapludināt kopā. Esmu par to, ka jābūt draudzīgām un vienam otru izprotošām attiecībām.
– Vai, jūsuprāt, Latvija ir ticīgu cilvēku zeme?
– Domāju, ka sirsnība, ar kādu latvju tauta dzied Latvijas himnu, liecina par tautas ilgām tiekties pie sava Radītāja. Daudzi cilvēki tic, ka Dievs pastāv. Tomēr tuvākas attiecības ar Dievu daudzi neizvēlas. Ir labi ticēt, ka ir augstāka būtne – Dievs, bet Viņš ilgojas pēc draudzīgām attiecībām ar cilvēku. Diemžēl cilvēki nereti pievērš uzmanību kam citam, atstājot novārtā svarīgāko. Esmu priecīgs, ka Kristus augšāmcelšanās piemiņas svētkos cilvēki varbūt vairāk padomā, ko nozīmē Dievs un Dieva mīlestība.
– Kā jūs aicinātu piepildīt brīvās dienas, lai Kristus Augšāmcelšanās svētki nebūtu vien Lieldienas ar šūpošanos un olu kaujām?
– Es aicinātu doties dabā. Pateikties un priecāties par putnu dziesmām, par to, ka pumpuri plaukst, ka Dievs atkal dabai un mūsu sirds ilgām ļauj mosties no ziemas miega. Tā ir kā augšāmcelšanās, kas mums ir jāredz un jānovērtē. Otra lieta, ko gribu akcentēt, ir pateicība un prieks par to, ka Jēzus ir dzīvs. Viņš nav palicis kapā – kaps ir tukšs. Jēzus ir augšāmcēlies, līdz ar to dāvājis mums cerību un paļāvību, ka, vienalga kas notiek uz šīs zemes, augšāmcelšanās reiz būs un jau šodien varam šo Dieva spēku piedzīvot savā dzīvē. Lasiet Bībeli, pārdomājiet Lieldienu notikumus un apzinieties, ka mēs nedzīvojam paši par sevi, dzīvību mums dod Dievs.
Par to, ko Kristus izcietis mūsu dēļ, vajadzētu aizdomāties katru dienu, lai ik dienu mēs piedzīvotu arī Viņa augšāmcelšanās prieku. Neskatīsimies Kristus tukšajā kapā, pacelsim acis uz augšu un ieklausīsimies Viņa balsī caur Dieva Vārdu. Tas būs arī apliecinājums apsolījumam – ja mēs ticam Jēzum, mēs dzīvosim!
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto