Barkavas Profesionālās vidusskolas direktorei SILVIJAI SMELTEREI šis gads ir ļoti nozīmīgs, jo aprit 35 gadi, kopš Barkavā dibināta profesionālās izglītības iestāde. Arī pati šajā skolā darba gadus skaita no tās dibināšanas 1981. gadā – Barkavas Profesionālajā vidusskolā ir nostrādāti 35 gadi. Šis Silvijas Smelteres vadītajam kolektīvam ir arī lielu pārmaiņu gads, jo, reorganizācijā apvienojot Barkavas Profesionālo vidusskolu un Jēkabpils Agrobiznesa koledžu, no 1. novembra tiks izveidota Jēkabpils Agrobiznesa koledža ar struktūrvienību Barkavā.
– Ar kādām izjūtām uzsākts jaunais mācību gads? – tiekoties jautāju Silvijai Smelterei.
– Šis mācību gads būs neparasts, jo sola pārmaiņas. Ir daudz nezināmā. Gribas jau domāt, ka būs tā, kā esam plānojuši un iecerējuši. Izvēle, ar kādu skolu apvienoties, nebija vienkārša. Bija daudzu skolu piedāvājumi. Kopā ar Madonas novada pašvaldības vadītāju Andreju Ceļapīteru un izglītības nodaļas vadītāju Solvitu Seržāni daudz pārdomājām – "precinieku" bija daudz. Valsts izglītības politika paredz – lai saucam, kā gribam – optimizāciju, plānu, pārmaiņas, lai sakārtotu izglītības sistēmu. Tiek reorganizētas abas izglītības iestādes, un jaunais skolas nosaukums būs Jēkabpils Agrobiznesa koledža, mūsu skola paliek kā struktūrvienība. Faktiski tiek izveidota jauna izglītības iestāde, un tās nosaukumā Barkavas vārds vairs neparādās, mēs Barkavā strādāsim kā Jēkabpils Agrobiznesa koledžas struktūrvienība. Neskaidrais šajā procesā un tas, kas mani satrauc, ir neziņa, vai skola būs arī pēc gadiem. Audzēkņiem uzsāktās mācību programmas ir jāpabeidz, bet, kā būs tālāk, virzienu noteiks vadība. Uz galda atrodas reorganizācijas plāns, Izglītības un zinātnes ministrijas uzdevumi, esmu saņēmusi vēstuli, ka iepriekšējās darba tiesiskās attiecības tiks izbeigtas. Viens no piedāvājumiem ir palikt par Jēkabpils Agrobiznesa koledžas struktūrvienības vadītāju vai pretendēt konkursā uz Jēkabpils Agrobiznesa koledžas vadītāja amatu. Par nestrādāšanu jautājuma vispār nav. Koledžas vadītājs tiks izraudzīts konkursā, un 8. oktobris ir termiņš, līdz kuram pretendenti var pieteikties. Kad prasa, vai pieteikšos konkursam, un kolēģi mudina, saku, ka vēl domāju, jo tas ir 80 km attālums, kas šķir Barkavu no Jēkabpils. Koledžas vadītājam ir jāstrādā Jēkabpilī, bet manas mājas ir Barkavā. Ir daudz lietu, kas svaru kausos nosveras par labu, ir arī mīnusi. Darbs un atbildība mani nebaida. Apvienojoties diviem skolu kolektīviem, sākumā viss liksies jauns, bet ir teiciens "Pastāvēs, kas mainīsies".
– Barkavas Profesionālā vidusskola šobrīd ir sakārtota tādā līmenī, ka te varētu pat augstskolu izveidot.
– Jēkabpils Agrobiznesa koledžas Barkavas struktūrvienībā paredzēts atvērt arī koledžas programmu apguvi, kas nodrošinātu 1. līmeņa augstākās izglītības iegūšanu. Diezgan ilgi strādājām pie kopējās stratēģijas izveides, paredzot, ka Barkavas struktūrvienībā tiks apgūtas divas 1. līmeņa augstākās izglītības programmas – būvniecība un lauksaimniecība. Domājam, ka vairāk pieprasīta būs lauksaimniecība.
Visas lietas ar 1. novembri pārņems Jēkabpils Agrobiznesa koledža. Šobrīd mēs strādājam pie arhīva sakārtošanas, kas tiks nodots zonālajam arhīvam Cēsīs.
– Kāda ir jūsu darba gaitu vēsture Barkavas profesionālās izglītības iestādē?
– Iziets cauri visiem pakāpieniem, kas tikai te neesmu bijusi, esmu pastrādājusi arī par apkopēju. Šajā skolā iesāku strādāt 1981. gadā kā remontstrādniece, vēlāk tiku pieņemta darbā par komjaunatnes sekretāri, vienubrīd strādāju par skolotāju, biju arī tehniskā sekretāre, pēc tam – direktores vietniece mācību un audzināšanas darbā. Skolas 35 gadu jubileja sakrīt ar manu darba jubileju. Visu darba dzīvi esmu veltījusi šai skolai. Bez patriotisma, entuziasma un tā, ka skola ir dzīvesveids, nevar strādāt šo darbu, tā ir visa dzīve. Skola beidzamajos gados ir strauji mainījusies. Attīstība notikusi, ko var redzēt gan vizuāli, gan arī mācību kabinetos. Esam meklējuši variantus, lai varētu izdzīvot, skola ir bijusi gan Zemkopības ministrijas, gan tagad – IZM pārziņā. Patlaban valsts līmenī profesionālajai izglītībai velta lielāku vērību, diemžēl vecāki tā nedomā. Jāpaiet laikam, lai kas mainītos, bet visas skolas cīnās par izdzīvošanu. Gribētos redzēt, ka te viss pamainās un kļūst labāks, lai izdotos sakārtot skolas korpusiem siltināšanu, jo esam iekļauti sarakstā, kur tam paredzēti valsts budžeta līdzekļi.
– Kāds šobrīd ir skolēnu skaits jūsu skolā?
– Barkavas Profesionālajā vidusskolā mācās 324 skolēni. Tas ir kopā ar Eiropas Savienības (ES) fondu finansētajām un budžeta grupām. Daļa ES grupu oktobrī mācības beigs, audzēkņu kopējais skaits līdz ar to samazināsies. Kā jau visā valstī, izglītojamo skaitam ir tendence samazināties. Viens puisis atbrauca no Bauskas, jo gribot te mācīties. Taču izņēma dokumentus pirmajā nedēļā, jo šeit ir lauki un viņam neesot, ko darīt. Valmiera, Cēsis, Rēzekne, Rīga – tās ir pilsētas, tur ir, ko darīt. Tas nekas, ka mūsu skolā ir laba materiāli tehniskā bāze, ka pagājušajā mācību gadā viesnīcnieku konkursā esam ieguvuši 1. vietu, ka ir vērā ņemami sasniegumi sportā, ka īstenojam daudzus projektus. Šobrīd pie mums Erasmus+ projekta ietvaros viesojas ārzemnieki no Horvātijas, jo mūsējie bija aizbraukuši uz Horvātiju, tagad viņi atbrauca pie mums. Ir bijis daudz projektu gan pedagogiem, gan audzēkņiem, un tas motivē mācīties mūsu skolā.
– Atceroties savas skolas gaitas – kur esat smēlusies izglītību?
– Esmu uzaugusi Ošupes pagasta Degumniekos, mācījusies Degumnieku pamatskolā, beigusi Lubānas vidusskolu. Barkavas Profesionālā vidusskola man ir otrā skola, kur strādāju, jo pirmā darbavieta bija Murmastienes pamatskola. Mācīties par skolotāju bija mans sapnis. Neklātienē esmu absolvējusi Latvijas Universitātes Vēstures fakultāti. Tajā laikā pirmie desmit gadi bija radošākie un piepildītākie, jo apprecējos, piedzima trīs bērni, pabeidzu augstskolu un strādāju darbu, kurš patīk.
– Iepazīstiniet ar savu ģimeni!
– Vīrs Jānis strādā mūsu skolā, ir praktisko mācību skolotājs celtniecībā. Visi trīs bērni ir ieguvuši augstāko izglītību, visiem ir laimējies ar savu sekmju līmeni studēt budžeta grupās. Vecākā meita Baiba pabeidza Rēzeknes Augstskolu, kļuva par angļu valodas skolotāju, patlaban strādā Anglijā, Edinburgā studē maģistrantūrā. Dēls Jurģis ir būvinženieris, iesāka studēt Lauksaimniecības universitātē, pabeidza mācības Skotijā, tagad strādā Jelgavā. Jolanta studēja ekonomiku un vadības zinības Rīgas Tehniskajā universitātē, strādā Swedbank Rīgā. Lepojos, ka mums jau ir divas mazmeitiņas un mazdēls. Luīze ir vecākā, viņai – seši gadi, Leonam ir trīs gadi, Elijai būs divi gadi. Vecākā meita dzīvo Londonā, bet ar pārējiem tiekamies, jo vieni dzīvo Jelgavā, otri – Iecavā, pie vienas reizes abus var apciemot.
– Vai līdztekus skolas lietām atliek laiks darīt to, kas patīk?
– Jā, mūžīgie pienākumi, darbs, aizņemtība… Kur rodu atslodzi, līdzsvaru? Man patīk puķes un dārzs, kas regulāri jākopj, ja vēlas, lai būtu skaisti. Tas prasa daudz pūļu, bet fiziskais darbs ir laba atslodze pēc skolas pienākumiem. Patīk veltīt laiku mazbērniem. Arī lasīšanai, bet tam vairāk – rudens, ziemas, vakari. Patīk ceļot, un, pateicoties skolas īstenotajiem projektiem, daudz iznācis braukt pieredzes apmaiņas braucienos uz vairākām valstīm, lai gūtu ieskatu turienes profesionālās izglītības iestādēs. Kad Barkavas profesionālās izglītības iestāde bija Zemkopības ministrijas paspārnē, skolu direktoriem tika organizēti regulāri braucieni ar mērķi apskatīt skolas. Tā pabūts vairākās Eiropas valstīs. Esam bijuši Dānijā, Zviedrijā, Somijā, Horvātijā, Spānijā, Itālijā. Nav iznācis būt Francijā, tāpēc tas paliek kā sapnis, tāpat kā sapnis redzēt Austrāliju, kas ir tik tālu. Pārsvarā esmu braukusi ar darba kolektīvu, taču gribētos vairāk ceļot kopā ar vīru.
– Par jūsu skolas kolektīvu – kā tas mainīsies līdz ar skolu apvienošanu?
– Kolektīvs mums ir ļoti labs. Šajā mācību gadā ar 1. novembri sāksies jauns posms, bet kolektīvs pamatos nemainīsies, jo, ja ir audzēkņi, tad skolotāji ir vajadzīgi. Ja nāks klāt divas 1. līmeņa augstskolas programmas, tad būs arī jauni audzēkņi. Paredzamas izmaiņas grāmatvedībā, kas būs centralizēta. Jautājums ir par vietniekiem, bet pēc būtības viņi visi ir vajadzīgi. Nezināmais nedaudz baida. Līdz šim cik paši izplānojām, tik darījām. Dažādi ir bijis, smagi klājās krīzes gados, bet ar mums pieejamajiem līdzekļiem apmācība ir labi veikta. Taču tad bijām paši noteicēji, tagad – koledžas jaunā vadība.
– Vai ir kāds moto, pēc kā vadāties?
– Ir teiciens, pēc kā vados pati un atgādinu kolēģiem: "Ja nevari darīt to, kas tev patīk, lai iepatīkas tas, ko tu dari." Mēs nevaram ar atdevi strādāt un darboties, ja nepatīk tas, ko darām.