Ošupes pagasta iedzīvotāja INDIRA BALTĀ ir radoša un atvērta personība ar labu humora izjūtu un spēju sastrādāties ar dažādiem cilvēkiem. Viņa vienmēr bijusi enerģiska, nepacietīga, aša — tas nekādā ziņā nav mainījies — un savā darbā un ikdienā tieši tāda arī var būt. Vienīgi ar nepacietību, kā pati Indira smaidot saka, ir tā grūtāk sastrādāties. Gan darbā, gan mājās Indirai patīk demokrātiska pieeja, atklātas sarunas bez liekas hierarhijas un ar cieņu pret katru. Viņa ir trīs bērnu mamma un vienmēr pret saviem bērniem izturējusies kā pret vienlīdzīgiem.
– Vēlos, lai maniem bērniem nekad nav tā – „šo labāk manai mammai neteikt", bet tā vietā gribu, lai viņi saka – „man tas ātrāk jāpastāsta mammai". Un pēc šāda principa arī cenšos strādāt skolā ar jauniešiem. Lai gan es esmu tas skolotājs, kuram gaitenī var pateikt „Čau, Indira" un iedot „pieci", tas nebūt nenozīmē necieņu, tieši otrādi – tas parāda, ka skolēni jūtas droši, pieņemti un brīvi būt paši, saglabājot cieņu pret mani kā skolotāju, – sarunu iesāk Indira Baltā.
– Pastāstiet par ceļu, kas aizveda jūs līdz darbam ar jauniešiem!
– Ar jauniešiem strādāju gan sadarbojoties ar multifunkcionālā centra „13 km" vadītāju Daci Kalniņu, organizējot nometnes, gan savā Degumnieku pamatskolā. Šī skola man ir īpaši mīļa. Pati esmu to absolvējusi un tajā mācās mani bērni. Esmu pateicīga, ka varu būt daļiņa no šīs skolas saimes, ka man ir iespēja šo skolu padarīt labāku.
Ar skolēnu līdzpārvaldi Degumnieku pamatskolā sāku darboties pirms četriem gadiem. Es labprātīgi brīvprātīgi sāku „bāzt degunu" šajā lauciņā un skolas vadība mani aicināja darbiņu uzņemties arī oficiāli. Paldies direktorei, ka noticēja un uzticējās man!
Sākām ar to, ka es un divas jaunietes piedalījāmies „Kontakts" – izglītības iestāžu pašpārvalžu komandu mācībās un iniciatīvu projektu konkursā. Uzrakstījām projektu, taču diemžēl saņēmām atvainošanās vēstuli, ka sakarā ar lielo darbu apjomu, mūsu projekts netika iesniegts tālāk. Saņemot šo atbildi, bijām satriekti, jo tika ieguldīts liels darbs. Uzklausot jauniešus, iedrošināju viņus, ka arī viņu viedoklis ir svarīgs un tika nolemts – mums jāraksta vēstule Madonas novada domes priekšsēdētājam! Tā laika skolas prezidents un viņa vietniece rakstīja formālu vēstuli un minēja faktu, ka arī skolēniem ir liels darba apjoms, taču viņi devās uz apmācībām, rakstīja projektus un ieguldīja lielu darbu. Arī skolā, neizpildot darbus, jauniešiem par to ir sekas. Tika lūgts izskatīt iespēju kompensēt vismaz pusi no projektā paredzētajām izmaksām. Beigu beigās, pašvaldība sedza visas aktivitātes pilnā apjomā. Šī pieredze pierādīja, ka jaunieši spēj mainīt situāciju ar rīcību, jūtas uzklausīti un sadzirdēti. Par to paldies Madonas novada pašvaldībai!
Tā šī pieredze mūs ir aizvedusi līdz jau trešajam projektam „Kontakts", esmu dalījusies savā pieredzē darbā ar jauniešiem pedagogu profesionālās pilnveides forumā „Katram sava virsotne", ar jauniešiem braukuši un dalījušies pieredzē ar novada skolām, bijām vieni no pirmajiem, kas izveidoja TikTok kontu, lai popularizētu savu skolu – droši piesekojiet @dk_psk. Mums ir ar ko dalīties, mēs esam atvērti sadarbībai ar citām skolu pašpārvaldēm!
– Padalieties viedoklī par mūsdienu jauniešiem un viņu lielākajām problēmām vai izaicinājumiem!
– Mūsdienu jaunieši ir atvērti, radoši un drosmīgi domāt citādi. Viņi labi pārzina tehnoloģijas, ātri pielāgojas pārmaiņām un meklē iespējas izpaust sevi. Tomēr līdzās šīm stiprajām pusēm viņi saskaras arī ar vairākiem izaicinājumiem. Viens no lielākajiem ir digitālās vides spiediens – pastāvīga salīdzināšana ar citiem, nepieciešamība izskatīties perfektiem un būt vienmēr pieejamiem. Tas var radīt trauksmi, zemu pašvērtējumu un nogurumu. Otrs būtisks izaicinājums ir neskaidrība par nākotni, gan karjeras, gan personīgajā ziņā, jo pasaule mainās ļoti strauji.
– Kā palīdzēt jauniešiem atrast ticību sev un savām spējām?
– Lai jaunietis noticētu sev, vispirms jājūt, ka viņam tic citi – vecāki, skolotāji, sabiedrība. Būtiski ir radīt vidi, kurā drīkst kļūdīties, uzdot jautājumus un meklēt savus ceļus. Katrs mazs panākums un iedrošinājuma vārds palīdz stiprināt pārliecību: „Es to varu!"
Lai jaunieši vēlētos iesaistīties, viņiem jāsajūt, ka viņu viedoklis ir svarīgs, ka sabiedrība patiešām vēlas viņus uzklausīt. Piederības sajūtu veicina arī cilvēcīgas attiecības, kad jaunietis jūtas pieņemts, saprasts un var būt daļa no kopienas, kur viņu nenosoda, bet atbalsta.
Mums mazajā lauku skolā ir vieglāk palīdzēt jauniešiem atrast šo ticību sev un veicināt piederību. Skolā visi viens otru pazīst – skolēni, skolotāji un vecāki. Tas rada drošību, uzticēšanos un sajūtu, ka tu esi svarīgs un pamanīts. Mēs esam kā iespēju skola, kurā katrs var būt redzams, piedaloties pasākumos, sacensībās, projektos vai skolēnu līdzpārvaldē. Skolēni jūtas kā daļa no kopienas, kurā viņus atbalsta un pieņem, un tas dod sajūtu, ka viņi pieder savai vietai un var to ietekmēt. Mums ir arī lieliska sadarbība ar vietējām kopienām.
– Darbs ar jaunatni prasa daudz enerģijas – no kādiem avotiem smeļaties spēku un iedvesmu?
– Spēku un iedvesmu es smeļos pašos jauniešos – viņu enerģijā, atklātībā un dzīvespriekā. Katrs brīdis, kad redzu, ka kāds notic sev, pārvar bailes vai atklāj savu talantu, man dod spēku turpināt. Iedvesmo arī kolēģi, kopīga sadarbība un sajūta, ka darbs, ko daru, patiešām kaut ko nozīmē. Enerģiju atjauno daba un patiesas sarunas ar cilvēkiem, kuri tic tam, ko dara.
– Svarīgi ir saglabāt līdzsvaru un prieku ikdienā…
– Man kā radošam cilvēkam, galvā bieži ir radošais „bardaks", kur ir gan dažādas idejas pasākumiem, gan nodarbību plāni. Es joprojām neesmu iemācījusies izmantot plānotāju. Katru gadu iegādājos visskaistāko un ne to lētāko, ar domu, ka tas mani motivēs, bet nekā. Tad nu, lai es spētu uzturēt savu mentālo veselību, dodos pastaigās, kuru laikā sakārtoju visu pa „plauktiņiem". Vietējie jau pieraduši, ka es mēdzu klīst pa ceļmalu un vairs neapstājas, lai piedāvātu aizvest. Es uzlieku Spotify dziesmas, kuras noteikti neklausītos skaļi citu klātbūtnē un „izstaigāju visu, kas sakrājies". Citreiz vīrs, kad jūt, ka esmu kļuvusi niķīga, pats man saka, lai es eju staigāt, viņš tiks galā ar pārējo. Prieku gūstu arī no ēst gatavošanas, grāmatu lasīšanas vai ceļošanas kopā ar ģimeni. Vienu reizi nedēļā eju ar draudzeni pirtī, tā ir tāda kā mūsu „baznīciņa".
– Tuvojoties patriotisma mēnesim – novembrim -, vēlos pajautāt, ko jums nozīmē būt latvietei, kā izjūtat patriotismu ikdienā?
– Novembris ir mans dzimšanas dienas mēnesis. Esmu dzimusi 15. novembrī, laikā, kad apkārt viss ir izrotāts, katrs pie krūtīm nēsā karodziņus, skolā skan svētku koncerts. Tas ir saviļņojoši. Būt latvietei man nozīmē piederēt zemei, kuras spēks slēpjas klusumā, darbīgumā un sirsnībā. Patriotismu izjūtu ikdienā mazos mirkļos, kad dziedu latviešu dziesmas, kad mācu pirmklasniekam tautasdziesmu, kopju savu māju, klāju svētku galdu, smejos kopā ar saviem mīļajiem. Man tas nav tikai karogs svētkos, bet lepnums un atbildība ikdienā – darīt savu darbu godprātīgi un ar sirdi. Tā es kopju sevī latvieti.
– Vai jauniešos redzat piederības un mīlestības sajūtu savai zemi?
– Jā, es jauniešos redzu mīlestību un piederību savai zemei, varbūt ne vienmēr tā izpaužas skaļi vai tradicionāli, bet tā ir. Viņi meklē savus veidus, kā piederēt – caur radošumu, brīvdomību, uzņēmību un sapni par labāku nākotni tieši šeit. Es redzu, ka viņos ir potenciāls kļūt par lepniem, atbildīgiem Latvijas pilsoņiem, tikai viņiem ir jāpalīdz sajust, ka viņu balss šeit tiešām ir vajadzīga un nozīmīga.
24.10.2025.