Madonas novads šobrīd var lepoties ar spožu aktieru zvaigznāju, kas uzmirdzējis profesionālajos Latvijas teātros: jau daudzkārt Jaunajā Rīgas teātrī sevi apliecinājusi Baiba Broka, Dailes teātrī – Dainis Grūbe un Gints Andžāns, bet ne tik sen Nacionālajā teātrī par sevi runāt liek AGNESE CĪRULE.
Agnese ar brīnišķīgu debiju sevi pieteikusi arī kino jomā. No 31. janvāra Madonas kinoteātrī „Vidzeme" ikviens aicināts noskatīties Dāvja Sīmaņa filmu „Pelnu sanatorija", kur Agnese spēlē galveno sieviešu lomu.
Mēs tiekamies Nacionālajā teātrī, un, protams, vispirms jautāju par aktrises dzimto pusi.
– Agnese, vai atmiņās kādreiz atnāk bērnības vietas – Praulienas un Madonas laiks?
– Mazliet kā pa sapņiem. Praulienā joprojām dzīvo mana mamma, bet ar viņu tiekamies Rīgā. Dzimtas mājas ir Gulbenes novadā, drīzāk tad iznāk aizbraukt uz turieni.
Praulienu atceros kā savas bērnības miera ostu. To milzīgo pļavu, kur allaž dzīvojos. Atceros arī milzīgo ķirsi, kas kādreiz auga pie mājas. Brīžos, kad gribas pasmelties mieru, šīs vietas manī atdzīvojas.
Praulienas skolā gāju uz teātra pulciņu, atceros, kā spēlēju Īkstīti, piedalījos runas konkursā „Zvirbulis", bet tas nebija apzināti, ne tā, lai kādreiz kļūtu par aktrisi.
No 7. līdz 9. klasei mācījos Madonas Valsts ģimnāzijā, 10. klases vidū atnācu uz Rīgu. Madonā pabeidzu arī mūzikas skolu, un tā atmiņā palikusi vairāk. Tas, ko mūzikas skolā iemācījos, ir disciplīna, kas cilvēkam, kurš strādā radošā profesijā, ir nepieciešama. Teātrī to tagad novērtēju. Stingrībai uz savu darbu ir jāpiemīt, pacietību un pašdisciplīnu iemācījos mūzikas skolā.
– Kāpēc jau skolas gados pārcēlies uz Rīgu?
– Gribēju iemācīties dziedāt. Pabeidzu Madonas mūzikas skolu, dziedāju koros un pēc 9. klases mēģināju iestāties Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā. Tur mani nepaņēma, jo trūka vokālo prasmju. Pēc kāda laika tēvs, kas dzīvo Rīgā, paziņoja, ka ir atradis labu vokālo pedagoģi, un aicināja uz galvaspilsētu, sakot, ka palīdzēs. Iestājos Rīgas Kultūru vidusskolā, kur specialitāte ir valodas, izvēlējos apgūt spāņu un franču valodu. Rīgā piedzīvoju arī kultūršoku. Par to, ka rīdzinieki atšķirībā no Madonas foršajiem klasesbiedriem izturējās ļoti vēsi un bezpersoniski. Tur neviens tavā dvēselē neskatās, vidusskolas gados labi ja saorganizējām vienu kopīgu ballīti. Līdz ar to šo laiku pārsvarā pavadīju, mācoties dziedāt. Pēc skolas divas trīs stundas strādāju individuālajās nodarbībās pie vokālās pedagoģes. Kad sākās ekonomiskās krīzes gadi, dziedāšana tika atstāta pašiniciatīvai.
– Izvēle studēt aktiermākslu bija plānots pasākums?
– Tā drīzāk bija nejaušība un veiksmes stāsts vienlaikus. Esmu atradusi darbu, ko mīlu, līdz ar to nekad nav izjūtas, ka smagi jāstrādā, kaut atdeve teātrī ir absolūta. Brīvā laika faktiski nav: rīta cēliens paiet mēģinājumos, vakarpuse veltīta izrādēm. Pa vidu ir trīs stundas atelpai.
– Kā raksturo savas nospēlētās lomas – cik viegli vai grūti tās nākušas?
– Apzināti bez citu pedagogu palīdzības esmu veidojusi vien pāris lomu, pārējās nākušas samērā grūti. Smagi nevis tāpēc, ka tas nebūtu izdarāms, bet nepratu uzdot pareizos jautājumus. Kad veidoju lomu izrādei „Kabarē", tas bija izaicinājums pats par sevi. Mācījos Kultūras akadēmijas 3. kursā, man tika uzticēta galvenā loma Nacionālā teātra izrādē, turklāt loma, kur paralēli ir jādzied un jādejo. Tas prasīja milzīgu fizisko atdevi.
Personīgais vērtējums ar kritiķu domām ir sakritis izrādes „Vīnes meža stāsti" sakarā. Tur spēlēju Mariannes lomu. Iestudējums tapa pagājušajā gadā, mācoties aktieru 4. kursā. Skolā paralēli bija jāspēlē Raņevskas loma Čehova „Ķiršu dārzā". Mēģinājumu process bija sarežģīts, starp kursabiedriem un režisori valdīja nesaskaņas. Nacionālajā teātrī savukārt strādāju pie poļu režisora Andžeja Bubeņa, kas bija ārkārtīgi prasīgs, nepastāvēja iespēja, ka uz mēģinājumu kāds nāktu nesagatavojies vai neiesildījies. Iepriekš ar to, ka režisors strādā noteiktā formā – caur ķermenisko un fizisko plānu atklāj cilvēka zemapziņas slāņus -, nebiju saskārusies, tas bija ļoti saistoši.
– Kā vērtē iespēju, ka studiju laikā tiki uzaicināta spēlēt uz teātra skatuves? Savulaik topošajiem aktieriem ne teātra izrādēs, ne kino piedalīties neļāva.
– Tas šajos laikos vairs tā nav, nu jau jaunos izķer kā haizivis. Mūs vēl no projektiem centās turēt pa gabalu, tagad aktieru 3. kurss ir visur. Es piekrītu viedoklim, ka tikai caur pieredzi var kļūt par aktieri. Skolai, protams, ir nozīme, tur var spēlēt etīdes, apgūt profesijas pamatus, bet lomas veidošanu, enerģijas apmaiņu ar skatītāju, balss sūtīšanu lielās zāles nosacījumos skolā iemācīties nevar. Turklāt spēlēt ar kursabiedriem ir pavisam kas cits, nekā spēlēt ar pieredzējušiem profesionāļiem. Tāpēc, manuprāt, topošie aktieri ir jālaiž brīvībā, jādod viņiem vaļa izpausties. Apdedzināties, kamēr esi studenta statusā, arī nav nekas traks. Savukārt tad, kad tevi sauc par profesionālu aktieri, iepīties projektā, no kura nevari atteikties un kas ir neveiksmīgs, ir daudz sāpīgāk. Tam var būt arī tālejošas sekas, kas atsauksies uz aktiera karjeru.
– Vai sevi citā profesijā neesi iztēlojusies?
– Tētis man jau no bērna kājas teica – kļūsti par profesionāli vienā lietā. Viņš pats ir strādājis daudzās jomās, man ieteica izkopt ko vienu. Tā tas arī ir noticis – ja esmu sākusi iet šo ceļu, uzskatu, ka tas ir jāturpina. Turklāt pagaidām viss notiek veiksmīgi, kā būs uz priekšu, redzēs. Aktrisēm sievietēm ne vienmēr izdodas noturēties uz skatuves visu mūžu. Ir jādomā, kā šo profesiju transformēt tā, lai pašai nav obligāti jābūt skatuves prožektoros. Varbūt nākotnē varu kļūt arī pasniedzēja vai kas cits. Par to jādomā un jāmācās, kamēr ir iespējas.
– Kādas ir atmiņas par filmas „Pelnu sanatorija" tapšanu? Dažos masu skatos piedalījās madonieši, turklāt filmēts tika arī Madonas novadā.
– Lazdonā āra skatus filmējām vienu dienu, bet manai varonei ar pārējiem tur nebija jākomunicē. Uz šo vietu un Lazdonas ezeru savulaik braucu peldēties, bet nekad nebiju iedomājusies, ka uz konkrēto ēku var skatīties kā uz kinematogrāfisku objektu, kur risinātos filmas notikumi.
Kad noskatījos filmu, ieraudzīju, ka Lazdonas muižas ēka patiešām izskatās brīnišķīgi. Mākslinieka operatora acs to bija paredzējusi.
Kad pirmo reizi skatījos filmu, man sāpēja galva no tā, cik intensīvi to darīju. Tas tāpēc, ka nevaru abstrahēties, nevaru nodalīties no tā, kas filmā tiek rādīts. Uz sevi skatīties, sevi pieņemt vispār nav iespējams. Skaidrs, ka tas nav Holivudas kino, un paldies Dievam, ka tā. Tā ir ļoti skaista filma, estētiski baudāma, ar brīnišķīgiem kadriem, ļoti labi atlasītiem tipāžiem. Tas ir tā, kā ēst labas konfektes, kad tu tās nevari pārtraukt ēst visas filmas garumā. Par kopējo sižetu man gribas piekrist filmas režisoram un teikt, ka domāt par karu ir svarīgi. Domāt par situāciju, kādā arī mēs šodien varam nonākt, ir ļoti būtiski. Traumas, kas paliek pēc kara pieredzes, to apliecina. Mēs savas dienas vadām nedaudz vieglprātīgi, pat neaizdomājamies par to, ka pavisam netālu no mums notiek karadarbība. Dzīvojam savu ikdienu un nevēlamies neko apgrūtinošu ievērot. Cilvēki, kas no kara zonas ir netālu, savu dzīvi un savstarpējās attiecības noteikti vērtē daudz citādāk.
– Neviens jau nezina, vai ekstremālā situācijā pats nepazaudēsi cilvēcību, vai būsi nesavtīgs attiecībās ar citiem.
– Ja runā par karu kā par personisku pārdzīvojumu, tieši tikpat slikti, kā vienā pusē, cilvēki jutās arī otrā karojošajā pusē. Nedomāju, ka filma ir jāuztver kā vēsturisks atstāsts, tā ir interpretācija par izjūtu, kāda ir karā. Manuprāt, ļoti veiksmīga interpretācija. Paldies režisoram Dāvim Sīmanim, ka varēju būt kopā ar komandu, kas tik brīnišķīgi strādā. Tā bija neticami skaista mana pirmā kino pieredze, ko nemainītu ne pret ko citu.
Mācījos 3. kursā, man nebija nekādu priekšstatu par to, kas vispār ir darbs kino. Nesapratu, kāpēc jāiet no viena punkta uz citu, bet skaidrs, ka kamerā tas izskatās pavisam loģiski un pēc montāžas – vēl jo vairāk. Tehniskos jautājumos bija jābūt pilnīgai uzticībai. Visas lokācijas un iekārtojums, apģērbs un grims, kā cilvēki iejutās tajā, ko no viņiem prasīja, radīja iespaidu, ka atrodamies citā laika posmā. Bijām iemesti reālos apstākļos, kur pret jebkuru var izturēties vardarbīgi, kur nav cilvēku ar veselo saprātu, neskan mūzika, nav prieka un vieglprātības. Tas vienkārši nebija iespējams, jo pakausī visu laiku elpoja kara fons.
– Gudrs režisors un lieliska filmēšanas komanda, bet ja nu kādreiz gadās pieredze, kur tā visa nav?
– Jāatzīstas, ka man ir uzlikta „krusttēva ķepa", un to apņēmies darīt Dāvis Sīmanis. Dāvis būs cilvēks, ar kuru kino jautājumos konsultēšos, jo, protams, ir projekti, no kuriem labāk būtu izvairīties.
Pēc savas pirmās pieredzes kino tomēr nevaru noliegt, ka kino ir mana sirdslieta. Būtu laimīga, ja varētu nodarboties tikai ar to. Nesaku, ka man nepatīk teātris, bet kino piedāvā ārkārtīgi autentisku atmosfēru. Teātrī mēs iztēlojamies, ka atrodamies kādā konkrētā vietā, kino sniedz iespēju braukt uz lokācijām, uz vietām, kas iedod to īsto izjūtu. Pieļauju, ka cilvēki, kas kāpj kalnos, to dara līdzīgi – tieši izjūtas dēļ.
Arī turpmāk gribētu filmēties, jo tā ir brīnišķīga iespēja apbraukāt nezināmas vietas, piedzīvot nebijušo, turklāt sava darba ietvaros.
– Vai iznāk redzēt arī kolēģu veikumu citos teātros?
– Cenšos to darīt, bet, ja pašai mēnesī jāspēlē 21 izrāde, tas īsti iespējams nav. Jaunākos darbus ne Dailē, ne Jaunajā Rīgas teātrī redzējusi neesmu. Ir sācies darbs pie jaunas izrādes – Daigas Kažociņas iestudējuma „Mūžīgais komentārs Nr. 4", kur būsim četri aktieri. Tā būs interpretācija par Sērena Kirkegora darbu „Pavedēja dienasgrāmata". Pēc tam būs vēl viens jauns darbs, tā ka aizņemtība ir liela.