Ar lauku tūrisma sētas „Vaidavas" saimnieku, Atzinības krusta kavalieri VILNI STRAUTIŅU tiekamies dienā, kad ir jau sācies pirmais vasaras mēnesis un arī „Vaidavās" viss zaļo un plaukst. Plašais akmeņu parks uzjundī nostalģiskas atmiņas par redzēto Norvēģijā, kur, uzkāpjot Dalsnības virsotnē, katram ir jāizveido sava akmeņu kompozīcija. Akmeņu parkam „Vaidavās" ar to gan ir maza saistība, jo visi tie ir atrasti tepat Latvijā un to skaits jau mērāms tūkstošos – Vilnis ir saskaitījis 5550.
– Ne velti tagad saku: kamēr vācu akmeņus – tikmēr dzīvoju, kamēr dzīvoju – tikmēr vācu akmeņus, – atzīst Vilnis Strautiņš. Pie tam katrs saista uzmanību, tie ir ļoti atšķirīgi, daba patiešām ir parūpējusies par ļoti daudzveidīgām formām. Katram akmenim ir savs stāsts, un tie, kā uzskata Vilnis, izstaro pozitīvu enerģiju – vismaz viņš to sajūtot.
Taču „Vaidavu" saimnieks kolekcionē ne tikai akmeņus. Plašu atpazīstamību Latvijā un citviet viņš iemantojis arī ar savu krūzīšu kolekciju. Vilnis ir daudz ceļojis un pirmo krūzīti iegādājies jau minētajā Norvēģijā, kas arī kļuva par aizsākumu kolekcijas veidošanai. Goda vieta „Vaidavu" sētā ierādīta arī seniem darbarīkiem, sadzīves priekšmetiem, citām vēsturiskām liecībām. Tomēr kolekcionēšanas garu viņā pamodinājuši lielie laukakmeņi.
– Tas viss aizsākās nu jau tālajā 1973. gadā, kad manā dārzā nokļuva pirmais akmens. Visticamāk, nākamgad, atzīmējot šī notikuma piecdesmitgadi, ciemos būs jāsaaicina arī citi akmeņu kolekcionētāji. Mēs Latvijā tādi esam kādi seši, viņu vidū Andris no Tilžas, kam akmeņu skaits sniedzas vairākos tūkstošos. Taču tik daudz kā man gan nav nevienam. Arī krūzīšu ir jau sakrājies 3443, to vidū arī unikāli eksponāti, kā, piemēram, Kuzņecova porcelāna rūpnīcas pirmskara ražojumi. Un visu laiku jau nāk klāt. Vietējie ļaudis un arī no tālākas apkārtnes bieži apjautājas, vai mani neinteresē kādas krūzītes, veci gludekļi, lemeši un citas mūsdienās vairs nevajadzīgas lietas, ko labprāt man dāvinātu.
– Kā ir ar apmeklētāju interesi, vai tā saistībā ar noteiktajiem kovida ierobežojumiem nav mazinājusies?
– Interese joprojām ir pietiekami liela. Arī pagājušajā vasarā, kad bija jāievēro drošības pasākumi, „Vaidavās" ieradās daudz ģimeņu, un apmeklējumu skaita ziņā tika sasniegts pat rekords – 165 apmeklējumi. Izskatās, ka jūnijs arī šogad būs traks mēnesis. Katru dienu piesakās, arī šodien, kad tiekamies, pēcpusdienā ieradīsies apmeklētāji.
Kolekciju apskatei laiks netiek ierobežots. Katrs var pētīt, cik ilgi grib. Reiz atbrauca ģeoloģe, kura akmeņu izpētei veltīja 3,5 stundas – tik lielu interesi viņā raisīja neparastie dabas veidojumi.
Brauc daudz skolēnu, kam ļoti patīk, ka te visu var ne tikai aplūkot, bet arī aptaustīt. Lielu izbrīnu raisa senie darbarīki, sadzīves priekšmeti, piemēram, gludekļi. Ne viens vien ir neizpratnē, vai ar kaut ko tādu, bez elektrības vada, vispār var izgludināt.
„Vaidavas" apmeklē arī ārzemnieki. Nupat te pabija ukraiņu ģimene no Mariupoles, kas patlaban uzturas Lubānā. Interesanti, ka vīrs ir dzimis Jūrmalā un nu latviešu valodu ir sācis apgūt otrreiz. Arī viņos šie akmeņi raisīja lielu izbrīnu – tādus viņi savu mūžu nebija redzējuši, bet šādu akmeņu, kā mums Latvijā, jau nekur citur nav, ja nu vienīgi Baltkrievijā, kur arī šļūdonis gājis pāri un daba akmeņiem, kuri tur tūkstošus gadu atradušies purvainās vietās, piešķīrusi dažādas interesantas formas.
Tos skatīties pie manis ir bijuši arī japāņi, Kanādas un Austrālijas arheologi. Japāņiem vispār neiespējami bija iestāstīt, ka tie ir dabas veidojumi. Visu laiku prasīja, pirms cik tūkstošiem gadu tie ir radīti, uzskatot, ka tas ir cilvēku roku darbs, jo viņu sapratnē akmens ir vienveidīgs klints gabals.
Kaut kolekcionēšanai aktīvāk pievērsos jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, pirmo plašāko atpazīstamību guvu 2000. gadu sākumā, pateicoties vienai Lubānas „slavenībai", kas bija uzrakstījis sūdzību gan „Staram", gan „Madonas Ziņām" (kuras tolaik arī iznāca), izsakot pretenzijas par viņam it kā piederošu vienu akmeni. Atbrauca žurnālisti, un „Madonas Ziņās" tika publicēts pirmais plašais raksts, pie tam uzmanību veltot izveidotajam akmeņu parkam. Tas izraisīja rezonansi, un ieradās arī pirmie interesenti. Apmeklētāju plūsma pamazām vērsās plašumā, un tā nav apsīkusi joprojām.
Tagad tā ir jau pierasta lieta, ka telefonam vasarā vienmēr ir jābūt klāt un visa dzīve tiek pakārtota pieteiktajiem apmeklējumiem. „Vaidavās" ir maksimāli saglabāta dabiska vide, jo, kā meita saka, visam jābūt kā īstā lauku sētā – tā jau esot lielākā vērtība.
– Pagājušajā pavasarī tev tika piešķirts augsts Latvijas valsts apbalvojums – Atzinības krusts. Vai pašam tas sagādāja pārsteigumu?
– Tas nāca pēkšņi – kā no debesīm nokrita. Pirmais apsveikumu tieši vārda dienā atsūtīja Andrejs Ceļapīters. Un tad vēl es līdz galam nenoticēju, nodomāju – vai tiešām bijušais kolēģis grib mani iznest cauri? Tomēr tā izrādījās taisnība.
Noteikto kovida ierobežojumu dēļ apbalvojumu pasniegšana gan tika pārcelta, un tos Valsts prezidents Egils Levits pasniedza pagājušā gada 20. augustā, kad pirmoreiz klātienē noklausījos arī Valsts prezidenta uzrunu, kas bija ļoti pārdomāta.
Varu tikai minēt, kurš mani izvirzīja apbalvojumam, jo tas jau netiek atklāts, bet droši vien, piešķirot apbalvojumu, tika ņemts vērā viss darba mūžs, arī amatniecība. Tāpat pašvaldībā nostrādātie 26 gadi nav mazs laiks, kaut gan bijušos pašvaldību darbiniekus jau reti apbalvo. Varbūt kļūdos, bet, manuprāt, tā ir sistēmiska pieeja, jo pašvaldības daudziem ir kā dadzis acīs, it sevišķi tās, kuru vadība nav pie varas esošajās partijās.
Savulaik mēs bijām nodibinājuši grupu, kas iestājās par daļējas mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešanu, kā tas ir daudzās pasaules valstīs, kad parlamentā pusi deputātu ievēlē no partiju sarakstiem, otru pusi – no vēlēšanu apgabaliem. Partiju sistēma jau it kā nav slikta, bet tā Latvijā sevi neattaisno mazo partiju dēļ, kas bieži tiek izveidotas tikai kādu gadu vai divus pirms kārtējām Saeimas vēlēšanām un kuras sasola visādus brīnumus. Lai atceramies, kādā eiforijā daudzi balsoja par Kaimiņu un viņa partijas sarakstu, domāja – nu tik būs, taču – gribēja, kā labāk, sanāca kā vienmēr, ja ne vēl sliktāk.
Paldies dievam, es no politikas esmu prom un par to vairs varu nedomāt.
– Tomēr pirms gada kandidēji Madonas novada domes vēlēšanās „Jaunās Vienotības" sarakstā.
– Es to nesaucu par kandidēšanu, bet gan atbalstu diviem Andrejiem – Piekalnam un Ceļapīteram, diviem bijušajiem kolēģiem, jo vai nu man manos gados vairs jākļūst par domes deputātu.
Desmit gadu es dzīvoju sev – paša priekam, varu darīt to, ko vēlos, papildināt savas kolekcijas, kas jau sen ir kļuvušas par manu sirdslietu.
– Vai seko lielajā Madonas novadā notiekošajam?
– Lielajā novadā nekad nebūs tā, kā bija iepriekš, – lai kā to gribētos. Bijušie novadu centri vienmēr būs lielo novadu nomales. Jo lielāks novads, jo tālākas nomales. Zinot pašvaldības iespējas, it sevišķi to, ka pēdējā laikā to budžetos viss tiek apcirpts, cerēt uz lielu attīstību tajos nevar. Nomales salīdzinājumā ar novadu centriem, kur dzīvo vairāk iedzīvotāju, ar katru jaunu reformu tiks apdalītas. Plus vēl skolu slēgšana. Es saprotu, ka tās nevar pastāvēt, ja mācās vien 10 līdz 20 skolēnu, bet iepriekšējā pieredze rāda, ka tur, kur tiek slēgtas skolas, beidzas civilizācija, lauki paliek tukši.
Nupat atkal ir pieņemts jauns Nacionālās attīstības plāns, kurā viens no pirmajiem ierakstiem ir par vienmērīgu valsts attīstību, bet vai tas vispār ir iespējams, ja iedzīvotāju novados paliek arvien mazāk.
Savulaik uztaisījām perspektīvo Indrānu pagasta attīstības plānu. Dažus tas izbrīnīja, jo tas paredzēja, ka apdzīvotās mājas būs tikai gar lielajiem ceļiem un ap Lubānu, bet lielas teritorijas būs neapdzīvotas. Lauki joprojām gan tiek apstrādāti, un mūspusē nav aizaugušu teritoriju.
Taču daudzas sētas ir zudušas. Tā no 1947. gada tagadējā Indrānu pagasta teritorijā vairs nav 146 saimniecību, no kurām meliorācijas procesā netika nojaukta neviena. Trīs mājas pēc kara tika pārceltas uz Lubānu, bet pārējās izzuda, jo jaunā paaudze ir devusies projām.
Labi, ka Meirānos vēl klubs palicis, kur, pateicoties tā vadītājai Ingai Aizsilniecei, viss notiek. Cilvēciskajam faktoram jau visos laikos ir bijusi liela nozīme. Turklāt no Meirāniem līdz Lubānai ir tikai 9 km, bet, ja no Līgo, manas dzimtās puses Gulbenes novadā, skolēnus ved uz Cesvaini un bērniem jau pēc sešiem rītā jāsēžas autobusā un mājās jāatgriežas vēlu vakarā, tad kaut kas mūsu valstī tomēr nav īsti kārtībā.
– Kā vērtē īstenoto reformu?
– Lielajā novadā ir grūti visu pārraudzīt, nevar iedziļināties katra cilvēka problēmās. Katrā ziņā, veicot kārtējo reformu, ieguvumu nav nekādu – štatu saraksti ir daudz garāki, izmaksas daudz lielākas. Nevajadzēja veidot lielos novadus, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī mazajos novados varēja izdarīt ļoti daudz. Vismaz Lubānas pusē sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām tika īstenotas daudzas ieceres, piesaistot arī finansējumu, kā, piemēram, Dzejas klēts. Jā, tie ir mazāki projekti, bet tāpēc konkrētajai apdzīvotajai vietai ne mazāk svarīgi.
Daudzas neveiksmes jau rodas no tā, ka, veicot šādas pārmaiņas, neieklausās cilvēku viedoklī. Šai pieejai un vēl daudz kam citam mūsu valstī būtu jāmainās.
3.06.2022.