Ļaudona un Sāviena pēc tam, kad pagājušā gada izskaņā darbu beidza ilggadējā ģimenes ārste Valda Dimbele, dzīvo jaunā ģimenes ārsta gaidās.
– Jauno ģimenes ārsti gaidām ar lielām cerībām. Starpposms, kad darbu nav vēl uzsākusi jaunā dakterīte, daudziem ir smags. Arī pirms Lieldienām notikušajā Madonas novada pašvaldības vadības un deputātu tikšanās laikā ar iedzīvotājiem iezīmējās tāda kā neticība tam, ka ģimenes ārsta prakse Ļaudonā būs arī turpmāk, neraugoties uz to, ka šis jautājums ir izlemts pozitīvi un arī jaunā ģimenes ārste ir stingri apsolījusi, ka viņa nāks strādāt uz Ļaudonu, – „Staram" atzina Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītāja Ilze Dreimane. – Taču, kamēr tas nav noticis un viņa Ļaudonā nav pieņēmusi pirmo pacientu, daļa šaubās, ka tā patiešām arī būs. Izskan dažādi pieņēmumi, kāpēc daktere varētu pārdomāt, – viņa, lūk, negribēšot no Madonas braukt uz Ļaudonu un tā braukšana ātri apnikšot. Pagaidām tāda neticība cilvēkos ir diezgan izteikta un viņus ir grūti pārliecināt, ka viss būs kārtībā.
Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītāja ļoti pozitīvi vērtē to, ka visus šos gadus Ļaudonā ir bijusi atvērta ģimenes ārsta prakse.
– Tagad, kad šis pakalpojums vairākus mēnešus nav pieejams, daudzi to izjūt kā lielas neērtības. Arī es gaidu, kad Ļaudonā darbu uzsāks jaunā ģimenes ārste un šis jautājums tiks noņemts no dienaskārtības. Drīz tiks pabeigts telpu remonts un viss tiks sagatavots, lai jaunā ģimenes ārste pie mums varētu veiksmīgi uzsākt darbu. No savas puses varu apsolīt, ka pagasta pārvalde jaunajai dakterītei arī turpmāk sniegs maksimālu atbalstu, – piebilda Ilze Dreimane.
Bet līdz šim – jau kopš 1978. gada 1. augusta, tātad gandrīz 40 gadu, Ļaudonas pagasta iedzīvotāju veselības aprūpe bija dakteres VALDAS DIMBELES ziņā. Sarunas sākumā viņai vaicāju:
– Pastāstiet, lūdzu, kā kļuvāt par ārsti! Toreiz, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, tikai retais Ļaudonas vidusskolas absolvents nolēma kļūt par ārstu. Bija jābūt gandrīz vai teicamniekam, lai iestātos Medicīnas institūtā.
– Iestāties Medicīnas institūtā nemaz nebija tik grūti. Man tas, starp citu, izdevās divreiz, arī pēc tam, kad studijas biju pārtraukusi. Vienu brīdi gan apsvēru izvēlēties kādu citu profesiju, pat iesniedzu dokumentus Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā, bet, gatavojoties iestājeksāmeniem, izlasīju V. Veresajeva grāmatu „Ārsta piezīmes" un sapratu, ka ne par ko citu, kā tikai par ārsti, es nemācīšos. Vēlreiz devos uz Rīgu, lai otrreiz kļūtu par Medicīnas institūta studenti.
Toreiz jau bija cita izglītības sistēma. Visu izšķīra iestājeksāmeni augstskolā. Tad arī noskaidrojās nākamie studenti, bet daļa tika atsijāti.
– Kā pagāja studiju gadi? Vai pēc studiju beigšanas uzreiz sākāt strādāt Ļaudonā?
– Ļoti grūts bija 1. kurss, tālāk mācīties bija vieglāk. Studiju laikā bija jāiziet arī prakses. Es tās izgāju Madonas slimnīcā – gan māsiņas, gan ārsta praksi, bet pēc 5. kursa praksi man nozīmēja jau Ļaudonas lauku slimnīcā – manā nākamajā darbavietā.
Ļaudonas lauku slimnīcā nokļuvu atbilstoši valsts sadalei, bet tā nebija pretrunā ar manu gribu. Ļaudonu biju jau iepazinusi, mācoties Ļaudonas vidusskolā. Pirms tam no 5. līdz 8. klasei mācījos Mārcienas astoņgadīgajā skolā, bet pirmās četras klases pabeidzu Madonā.
Man ir laimējies ar skolotājiem. Matemātiku, ģeometriju, rasēšanu Ļaudonas vidusskolā mums perfekti mācīja skolotāja Velta Dzērve. Mums bija arī ļoti laba klases audzinātāja Ausma Dārziņa, kas mācīja ķīmiju, bet fiziku mācīja Laimonis Dreimanis. Mums bija arī draudzīga klase, un tāda tā ir joprojām. Regulāri tiekamies salidojumos.
Darba gaitas Ļaudonas slimnīcā uzreiz sāku kā galvenā ārste. Toreiz tā bija vispārējā tipa stacionārs ar 25 gultasvietām. Bija jāveic arī ambulatoriskais darbs, jāpieņem iedzīvotāji un jādodas mājas vizītēs. Nezinu, kā tik lielu slodzi varēju izturēt. Esmu ļoti pateicīga vīram Jānim, kas mani vienmēr ir atbalstījis. Vajag lielu pacietību, lai pieciestu mediķi ģimenē.
Tagad šai ziņā daudz kas, ieskaitot likumdošanu, ir sakārtots. Darbs ir normēts, pacients zina, kur un kad griezties. Bet kādreiz tā nebija. Iecirkņa ārstiem mājas vizītēs bija jādodas arī pa naktīm.
– Ļaudonas slimnīcu jūs vadījāt līdz tās slēgšanai, un tad arī atvērāt ģimenes ārsta praksi.
– Ļaudonas slimnīca pastāvēja diezgan ilgi – līdz 1997. gada 30. jūnijam. Sākumā tā atradās Madonas slimnīcas pakļautībā, pēc tam nonāca pagasta pārziņā. Beidzamajos gados valsts to vairs pilnā apjomā nefinansēja, sedza tikai pusi no 25 gultu uzturēšanas izmaksām. Tas bija nepietiekami, ar šādu finansējumu slimnīca nevarēja izdzīvot, tāpēc kopā ar toreizējo Ļaudonas pagasta padomes priekšsēdētāju Dzintaru Birni pieņēmām nepopulāru lēmumu to slēgt, izveidojot sociālās aprūpes centru. Kamēr citos pagastos un mazpilsētās ņēmās ar sūdzību rakstīšanu un parakstu vākšanu, protestējot pret slimnīcu slēgšanu laukos, Ļaudonā jau nākamajā dienā pēc tās slēgšanas – 1997. gada 1. jūlijā – darbu sāka sociālās aprūpes centrs, kas kā pansionāts darbojas joprojām. Savukārt es atvēru ģimenes ārsta praksi.
Tas, ka medicīnas jomā briest būtiskas pārmaiņas, bija skaidrs jau labu laiku pirms šī lēmuma pieņemšanas, tāpēc es laikus – 1996. gada martā –
izgāju kursus un ieguvu sertifikātu, kas deva tiesības atvērt ģimenes ārsta praksi. Bez darba nepalika arī Ļaudonas slimnīcas darbinieki. Tie, kuri vēlējās, darbu varēja turpināt sociālās aprūpes centrā. Mums Ļaudonas slimnīcā bija ļoti labs kolektīvs. To atceroties, arī šodien es varu teikt tikai tos labākos vārdus.
– Kā vērtējat ģimenes ārsta institūcijas izveidi? Vai toreiz tika izvēlēts labākais iedzīvotāju veselības aprūpes modelis?
– Ārsti laukos, protams, ir nepieciešami, pie tam – jo tuvāk iedzīvotāju dzīvesvietai, jo labāk. Taču, izveidojot šo institūciju, manā skatījumā, mēs palikām tādi paši iecirkņa ārsti, kādi bijām pirms tam. Dakteri laukos jau vienmēr ir bijuši kā ģimenes ārsti. Mainījās nosaukums, bet funkcijas pēc būtības palika tās pašas. Mūsdienās varbūt vairāk ir papīru, bet pašu pacientu pieņemšanai paliek aizvien mazāk laika, jo visam ir jābūt precīzi aprakstītam.
– Kas savā darbā patika vislabāk, un vai neesat nožēlojusi savu izvēli?
– Man patika strādāt ar cilvēkiem, patika arī darbs slimnīcā. Toreiz daudz kas bija citādāk, varēja ārstēt ilgāku laiku, nevienu pēc pāris dienu ārstēšanas no slimnīcas ārā nemeta. Pēc izveseļošanās ļāva pamazām atgūt spēkus un ārstu uzraudzībā iziet arī tādu kā rehabilitācijas kursu.
Tad par darbu bija lielāks gandarījums. Tagad cilvēks atnāk un aiziet, daļa pat izrakstītās zāles nenopērk, jo nav naudas. Cilvēki jau ļoti labi saprot, ka ir jāārstējas, bet liela daļa to nevar atļauties, jo ir nabagi. Katrā ziņā pēc skolas beigšanas izdarīto izvēli neesmu nožēlojusi. Tā bija diezgan pārdomāta, jo vai tad citādi es divreiz būtu stājusies Medicīnas institūtā un gandrīz 40 gadu ārstējusi cilvēkus. Es jau bērnībā zināju, ka būšu ārste. Tad sapņoju, ka izgudrošu tādas zāles, lai cilvēkiem nebūtu jāmirst. Neko tādu gan izgudrojusi neesmu, bet visu mūžu medicīnā esmu nostrādājusi.
– Vai beidzamajos gados ir mainījusies cilvēku attieksme pret savu veselību un vai iedzīvotāji regulāri apmeklē ģimenes ārstu, ievēro tā norādījumus?
– Kā nu kurš. Daži novelk līdz pēdējam, pie ārsta nenāk, jo baidās no diagnozes, baidās uzzināt rūgto patiesību, bet jo ātrāk tiek noskaidrota diagnoze, jo lielākas iespējas izārstēties.
Nopietnu saslimšanas gadījumu varbūt pat nav arī tik daudz. Pie ģimenes ārsta daudzi jau nāk, lai tiktu pie receptēm. Ģimenes ārsts savā ziņā ir pārvērsts par tādu kā dispečeru, kuram daudz laika jāveltī recepšu zāļu izrakstīšanai. Varbūt vajadzētu pārņemt ārvalstu pieredzi, kur recepti aptiekā iesniedz reizi gadā un tur visu šo laiku arī saņem nepieciešamās zāles. Bet pagaidām garās rindas pie ģimenes ārstiem bieži vien veidojas tāpēc, ka ir sanācis daudz cilvēku, kuriem ir vajadzīga recepte konkrētām zālēm. Savukārt citi, kuriem ir nepieciešama ārsta palīdzība un konsultācija, ieraugot tik lielu rindu, vienkārši aiziet projām un vairs nenāk.
– Strādājot par ārsti, jūs esat piedzīvojusi dažādas izmaiņas veselības aprūpes sistēmā. Kā vērtējat veselības ministra Gunta Belēviča centienus veikt reformas veselības jomā? Ko, jūsuprāt, vajadzētu mainīt?
– Dažos jautājumos es viņam piekrītu, un dažas ministra iniciatīvas es atbalstu. Ir jūtama veselības ministra vēlme medicīnas jomā veikt nepieciešamās reformas. Noteikti vajadzētu ieviest ārstu sadales mehānismu, lai cik nedemokrātiski tas būtu. Citādi drīz ne tikai laukos, bet pat novadu centros nebūs ģimenes ārstu, kas sniegtu medicīnas pakalpojumus iedzīvotājiem viņu dzīvesvietā. Trīs gadi jau nemaz nav tik daudz, bet tas ir pietiekams laiks, lai iestrādātos un aprastu ar jauno dzīves un darba vietu, pie tam tā, ka pēc tam varbūt nekur citur arī negribētos pārcelties.
Kā jau minēju, vajadzētu mainīt arī recepšu izrakstīšanas kārtību, lai pēc nepieciešamās receptes pie ģimenes ārstiem tik bieži nebūtu jānāk. Droši vien tad, kad tiks ieviesta e-veselība un viss tiks apkopots elektroniski, šis jautājums vismaz daļēji tiks sakārtots. Arī veselības apdrošināšanu vajadzētu ieviest.
– Ko jūs novēlētu saviem bijušajiem pacientiem?
– Galvenais – censties pieturēties pie veselīga dzīvesveida. Daudz kustēties. Sagaidīt jauno ģimenes ārsti un viņai uzticēties, kā arī vismaz reizi gadā apmeklēt ģimenes ārsti un veikt profilaktiskās apskates.