Jau ilgāku laiku piena lopkopji pauduši satraukumu par nozares nākotni. Ganāmpulku un slaucamo govju skaits Latvijā samazinās. 2021. gada janvārī Lauksaimniecības datu centrā bija reģistrētas 136 046 slaucamās govis, novembrī – 132 808, pērnā gada janvārī – 131 218, bet novembrī – 128 786. Iepirktā svaigpiena daudzums pagājušā gada novembrī bija 61 561 153 kg, 2021. gadā – 62 321 875. Lai kāda arī būtu situācija, krīze vai augšupeja, piena lopkopība Latvijā ir izturējusi visos laikos, un lauksaimnieki ir sīksti. To apstiprina arī Aronas pagasta ZS "Kalna Putni" īpašniece DAIGA PŪCE, ko aicināju uz sarunu.
– Kā vērtējat pagājušo gadu savā saimniecībā?
– Jau pierasts, ka visi sūdzas, bet mūsu piena lopkopības saimniecībai gads bija labs. Varbūt tā nebūtu, ja piena iepirkuma cenas paliktu iepriekšējā līmenī. Cēlās visas cenas, arī piena iepirkuma cena palielinājās. ZS "Kalna Putni" realizē pienu LPPKS "Piena loģistika", esam iestājušies kooperatīvā 2017. gada sākumā. Mūsu kooperatīva biedriem pērn bija lielākā iepirkuma cena Latvijā, kas sasniedza gandrīz Eiropas vidējo līmeni par nodoto pienu. Pagājušais gads bija pirmais, kad kooperatīva biedriem izmaksāja dividendes. Tāpēc visiem saku, ka kooperatīvos ir nākotne, un katram vajadzētu izvērtēt, kā turpmāk strādāt. Piedalos arī valdes sēdēs, un tur ir cilvēki, kas strādā, lai piena ražotājs saņemtu labāko piena cenu. Tas īpašniekam dod atelpu, nav tik ļoti jāseko līdzi, kas notiek tirgū, jo to dara kāds cits. Katru mēnesi arī paziņo, kāda būs cena no 1. datuma, tāpēc esmu apmierināta, ka iestājos šajā kooperatīvā.
Tā kā piena iepirkuma cena pērn palielinājusies, mūsu saimniecībai gads noslēdzās ar plusu. Tas nozīmē, ka varam investēt attīstībā. Fermā notiek rekonstrukcija. Sadarbībā ar SIGAS grāmatvedības un ekonomikas konsultāciju biroju uzrakstīto projektu pērn LAD apstiprināja, un jau šā gada sākumā būsim robotizēti.
– Kā tika pieņemts lēmums par labu slaukšanas robotiem?
– Tā kā slaukšanas roboti ir dārgas iekārtas, to iegādi ģimene pamatīgi apsvēra. Protams, gribas, lai viss būtu lētāk, arī kredītprocenti. Sākumā bija ļoti lielas pārdomas, un pirms lēmuma pieņemšanas jautājām dēliem, ko viņi par robotu izmantošanu fermā domā. Atbilde pārliecināja, ka robots netraucēs, ja mammai būs vairāk brīva laika. Tas bija līdzīgi kā pirms gadiem, kad mans tēvs vaicāja, vai mums ir vajadzīga jauna ferma.
Patlaban ganāmpulkā ir 130 gotiņas (katrs robots var izslaukt 60-80 govis). Uzskatām, ka ģimenei tas ir optimāls cipars, jo, ja ir vairāk, tas sāk pārvērsties par mazu kolhozu, kad īpašnieks daudz ko nevar pārredzēt. Ja govis labi uztur, tās arī dod pretī. Ceru, ka gudrais robots pateiks arī daudz priekšā – sēklošanas vajadzību, grūsnību u. c. Domāju, ka būs vieglāk. Slaukšana ir nogurdinoša, jo strādnieku nekļūst vairāk, fermā ir jābūt ik dienu, brīvdienu nav. Lopi – tas ir darbs 365 dienas gadā. To, ko var izdarīt slaukšanas robots, jau novērtē arī mūsu novada saimniecībās, kur tur vairāk par 70 govīm. Robots arī dod informāciju par svarīgākajām norisēm ar katru govi, jo nevar būt vienmēr klāt un visu redzēt.
Latvijā pieredzi, izmantojot slaukšanas robotu, guvu Taurenes pusē – SIA "Liepas M", kur robotu izmanto jau divus gadus. Mūsu govīm būs vienkāršāk, jo nav jaunas fermas, viss būs pierastāk. Ja šajā laikā vajadzētu celt fermu, diez vai mēs uzdrošinātos būvniecības izmaksu dēļ. Ļoti ceru, ka govis ātri adaptēsies, jo govīm gribas spēkbarību, kaut to dodu arī bez ievilināšanas robotā.
– Kā saimniekošanu ietekmēja energoresursu sadārdzināšanās?
– Kā atzīst zemnieki, ja arī pārsteigumus nesagādā laikapstākļi, valdības lēmumi, to paveic ekonomiskā situācija pasaulē. Saimniekošanu ietekmēja degvielas izmaksas, kas vasarā bija nenormālas. Sekojām līdzi elektrības rēķiniem. Mums ir dinamiskais tarifs, un vienu mēnesi rēķins bija astronomisks. Cenas palielinājās arī spēkbarībai, proteīna piedevām. Labi, ka graudus, rapsi saimniecības vajadzībām izaudzējam paši, pupas nopirku Latgalē par demokrātisku cenu.
– ZS "Kalna Putni" ir saimniecība, kurai šogad februārī apritēs 31. darba gads.
– Vecāki – Jānis un Mirdza Starči – Aronas pagastā 1992. gadā nodibināja saimniecību "Kalna Putni", ar lielu entuziasmu daudz paveica. Mēs dzīvojām Jelgavā, kur mācījos skolā. Pēc tam Rīgā Tirdzniecības tehnikumā apguvu nepārtikas preču preč-
zinību. Kādu laiku vēl braukāju no Rīgas uz Jelgavu, jutos varoša, taču patiesībā biju nogurusi no Rīgas. Sanāca tā, ka savā profesijā neesmu strādājusi. Ar vīru Ati iepazinos vienā zemnieku ballē, ātri apprecējāmies. Vīrs ar abām kājām stāvēja uz zemes, izvēlējāmies laukus, bija jāapgūst lauksaimniecība. Sākumā domāju, ka tas būs vienkāršāk, bet tad atklāju, ka daudz ko nezinu, bija jāmeklē informācija, daudz jāmācās. 2008./2009. gadā tika uzbūvēta ferma, tēvs 2010. gadā saimniecību pārrakstīja uz mana vārda. Abi ar vīru piekritām, domāju, ka lēmums vecākiem nav jānožēlo. Arī es varu būt pateicīga par to, ka vienmēr saņemts ģimenes atbalsts.
Mūsu saimniecības attīstībā ir īstenoti vairāki projekti, jau sākot no SAPARD laika. Pati ferma ir uzcelta ar projekta atbalstu. Projektu finansējums ieguldīts arī tehnikas iegādei, tāpēc uzskatu, ka attīstību veicinājusi arī projektu rakstīšana ES finansiālā atbalsta piesaistei.
Tā kā šī ir ģimenes saimniecība, arvien vairāk novērtēju spēku, ko tā sniedz.
Tagad jaunie vairāk domā par karjeru, esmu priecīga, ka mūsu ģimenē ir trīs jau pieauguši dēli – Kristaps, Agris, Linards – un meita Undīne Anna (13 gadu), kuri jau sniedz savu palīdzību, aug mazdēliņš Hugo. Vasarā, kad ir jāvāc barība, dēli iekāpj traktorā un zina, kas ir jādara. Tiesa, bija laiks, kad visi jāizvadā uz skolu, daudz jārūpējas, lai visiem viss būtu.
– Kādas ir atziņas par dzīvi laukos?
– Arvien vairāk novērtēju priekšrocības, ne tikai dabas jaukumu dēļ. Ja neesi ļoti slinks, savu kartupeli, bieti, burkānu katrs var izaudzēt. Tāpat siltumnīcas ir pilnas ar tomātiem un gurķiem, un savs ir savs. Ejot uz veikalu, daudzi produkti nav jāpērk, kas ir liels ieguvums, jo visi redzam pārtikas cenas veikalos. Mums ir savs mežs, malka, kam arī tagad vērtība ir krietni cēlusies. Bija doma nomainīt apkures sistēmu, iegādāties granulu katlu, bet tagad priecājamies, ka to neesam izdarījuši, jo granulu cenas uzkāpa līdz debesīm. Laukos dzīvojot, vēl varam sagādāt malku.
Laukos vienmēr ir tā, ka darbs darbu dzinis, un ir pat labi, ka ir ziema, ko var pavadīt mierīgāk. Īpaši beidzamajos gados cenšamies atlicināt laiku arī sev. Kad bērni bija mazi, īsti nav bijis laika sev. Tagad patīk aizbraukt uz jūru, kur, plašumā raugoties, ejot gar krastu, ļaujoties vējam, sakārtoju domas. Jā, man jau saka, ka varu aiziet pastaigā uz mežu, taču, sevi pazīstot, atbildu – man ir vajadzīgs okeāns. Grūtākos brīžos dzīvoju ar moto, ka no katras bezizejas ir vismaz trīs izejas. Tas palīdzēja arī 2016. gadā, kad bija ļoti zema piena iepirkuma cena, gribējās visu mest pie malas.
– Kādas ir domas par šo gadu, sākoties jaunajam lauksaimnieku atbalsta periodam?
– Būtu priecīgāka, ja piena lopkopību Latvijā novērtētu vairāk. Domāju, ka būs jauni izaicinājumi arī zemniekiem. Ar 1. decembri jau nokritās piena cena, mūsu kooperatīvā – ar 1. janvāri, un tas ir saistīts ar energoresursiem. Kad nāk kas jauns, pašam ir jāmeklē informācija, atbildes uz jautājumiem. Arī par klimata pārmaiņām man kā zemniekam daudzas lietas ir neskaidras. Katrai saimniecībai rēķināšot CO2, bet neviens nav paskaidrojis, kas tagad būs jādara. Mans viedoklis –
daudz no tā, ko vajag Eiropā, mums nevajag. Šodien mēs visu rēķinām, jo nevar atļauties darīt, ja neesi izrēķinājis, ko tas maksā. Neviens jau nebrauc ar miglotāju, ja to nevajag darīt. Par katru izlietoto litru un kilogramu tiek prasīta atskaite.
6.01.2023.