Tā saka LĪGA TĒRAUDA, kas ir dzimusi, dzīvojusi Rīgā, bet nu jau vienu gadu un trīs mēnešus kopā ar ģimeni dzīvo Cesvaines lauku teritorijā.
– Nesen biju aizbraukusi uz Rīgu, kur vairs nejūtu sevi kā pilntiesīgu piederīgo, taču arī šeit sevi vēl nejūtu tik pilntiesīgi iederīgu. Līdz ar to rodas pārdomas par maniem identitātes meklējumiem. Smejos, ka esmu pilsētniece laukos, taču noteikti jau ir mainījusies garderobe, ir neskaitāmi gumijas zābaki ar dažādu siltuma pakāpi, – stāsta Līga Tērauda, kuru aicināju uz plašāku sarunu.
– Vai pamani izmaiņas uztverē?
– Droši vien, bet neesmu vēl iemācījusies mesties ar pilnu atdevi zemes darbos. Iespējams, arī tāpēc, ka tūlīt jāiesniedz maģistra darbs. Laukos neesam kā tipiskie lauku cilvēki, kam ir dārzs ar siltumnīcu, dārzeņu dobēm. Apdomājot, vai tiešām vajag to lielo dārzu un kas ir primārais, tad izvēlos vajadzīgo nopirkt no vietējām saimniecībām, kas prot visu izaudzēt. Nav viss jādara pašiem, nav jābūt naturālajai saimniecībai. Mums joprojām ir truši, no patversmes paņemts suns, kas arī prasa savu uzmanību un rūpes. Pļavā "ganās" finiera govs, ar kuru nāca "iepazīties" stirnas, bet tās sagaidīja vilšanās. Pļauju zāli, un tā šopavasar aug vareni. Garlaicīgi nav, cenšamies laukos ieraudzīt interesanto, bagātināt savu ikdienu, un katram ir savi piedzīvojumi. Meitai Madarai patīk zīmēt, viņas zīmējumi ir skatāmi klēts logos. Cenšamies nelekt augstāk, kā varam. Protams, ka gribētos daudz vairāk un visu uzreiz, bet diemžēl mums nav simts tūkstošu kabatā, tad nu kuļamies kā mākam, saglabājot veselo saprātu. Sākumā tika ieguldīts liels darbs, lai sakoptu vidi, kurā gribam dzīvot. Te viss bija aizaudzis ar krūmiem, bija jānovāc pamatīgs "kultūrslānis".
– Kādi ir lauku dzīves lielākie izaicinājumi?
– Laikam braukāšana, jo mājas ir Cesvaines laukos "Tēraudos", darbs ir Gulbenes kultūras centrā, kur strādāju par projektu vadītāju, meita Madara mācās Madonā.
Kopš laika, kad pārcēlāmies uz "Tēraudiem", esmu sapratusi, ka dzīve laukos ir liela ekstra, ko nevar atļauties visi. Tieši tā iemesla dēļ, ka ikdienas plānošana ļoti prasa laiku un finanses, visu daudz vieglāk ir izdarīt pilsētā. Tāpēc ļoti labi saprotu, kāpēc cilvēki izvēlas pārcelties uz pilsētu. Arī mēs vienā brīdī varam pārlūzt, nogurt no organizēšanas. Taču viss pamazām iestājas rāmjos, kad liekas, ka jau saproti sistēmu, ko, kas, kā, kad, pārskati lauku.
Mans novērojums – dzīvojot Rīgā, daudz vairāk staigājām kājām, šeit ir jāsakoncentrējas, lai savāktu 10 000 soļu dienā, jo attālumi tiek veikti ar auto. Iekāpju automašīnā, aizbraucu uz darbu Gulbenē, atbraucu mājās uz Cesvaini, dodos uz Madonu.
– Pastāstiet, kā bērni iekļaujas ikdienā, kā nokļūst līdz skolai un pulciņiem?
– Madara mācās Madonas pilsētas vidusskolā, apmeklē Madonas mūzikas skolu, mācās spēlēt čellu. Viņa kopā ar brāli Jumi apmeklē arī treniņus Madonas sporta skolā, trenējas slēpošanā un biatlonā. Kāpēc sporta nodarbības ir saistītas ar slēpošanu? Tāpēc, ka vectēvs slēpo un viņš visus ir uzlicis uz slēpēm. Meitai vajag atvēlēt laiku arī zīmēšanai, jo lieliski zīmē. Laika ir tik daudz, cik ir, slodze ir liela. Bet kuram gan tās nav, un kāda ir alternatīva? Ir jāprot visu samenedžēt. Ja pirms tam to neesi darījis, tad vēlāk tas būs daudz grūtāk. Pieļauju, ka Madara kādreiz dzīvos kādā lielpilsētā, viņas plānos ir arī ārzemes. Esmu novērojusi, ka bērns, kas kaut ko dara vienā jomā, darīs arī citā, un jo vairāk dara, jo vairāk izdara. Protams, ja jūtam, ka kaut kas neštimmē, uzdod pa nervu, tad kaut ko nobremzējam. Gribētos visā atrast un saglabāt līdzsvaru. Vēl jau redzēs, kā būs, kad skolas gaitas šogad 1. septembrī uzsāks Jumis. Viņš mācīsies Cesvaines vidusskolā, kas ir tuvāk mājai, arī tad būs vajadzīgi jauni menedžēšanas plāni. Madara jau ir liela, varam salikt vienu pulciņu pēc otra, brīvo laiku var iet pavadīt arī bērnu un jauniešu centrā "Kubs". Viņa labprāt brauc ar autobusu.
– Mūsu saruna notiek pirms Mātes dienas. Kā novērtē palīdzību, ko joprojām sniedz mamma?
– Mana mamma ir ļoti intraverta, un es cienu viņas privāto telpu. Mēs nebūtu te laukos, ja ne manas mammas. Kad meklējām lauku mājas, mamma atrada divus piedāvājumus tuvumā, un tagad dzīvojam kaimiņos. Loģistikas ziņā sākam jau nostabilizēties, bet tā kā strādāju kultūras sfērā, kur ir elastīgs darba grafiks, īpaši piektdienās, sestdienās, un vīram Armandam ir maiņu darbs, tad mums ļoti izpalīdz bērnu vecvecāki. Ir bijis daudz situāciju, kad blakus vajag cilvēku. Kaut vai, lai izvilktu auto no pagalma dubļiem. Tagad, kad pati esmu mamma, esmu gatava darīt daudz ko, lai palīdzētu saviem bērniem. Lai kādi arī būtu sūdi, es allaž būšu viņu pusē. Tas nenozīmē, ka viņi pēc tam nedabūs pa biksēm, ja būs ko savārījuši. Dažreiz mani vērtē kā ļoti stingru mammu. Cenšos atcerēties arī savu bērnības pieredzi, kas pašai patika vai nepatika. Esam izvēlējušies variantu, ka bērni iesaistās saimniecībā. Ja esam kā ģimene, kā komanda, ir svarīgi, lai kāds no visiem neizdegtu (parasti tā ir mamma). Mani braukāšana var arī nogurdināt, reizēm sanāk nobraukt ap 130 km dienā, kas ir arī laiks, nauda, mašīnas remonts. Madara no Madonas var aizbraukt ar autobusu līdz Cesvainei, un tad viņu sagaida, jo kājām būtu jāiet kāda stunda. Kāds no četriem pieaugušajiem vienmēr ir gatavs ceļam. Madara labos laikapstākļos reizēm brauc ar riteni uz Cesvaini – pēc saldējuma.
– Iepriekšējos divus gadus "Tēraudi" piedalījāties arī Mājas kafejnīcu dienās.
– Arī šogad pieteicāmies Mājas kafejnīcu dienām. Nebija šaubu, bet gribējās paņemt mazliet citu formātu, lai parādītu, ka protam arī citādāk. Sapratu, ka "Tēraudiem" pasākumi Viduslaiku stilā ir gandrīz kā zīmogs, jo tas ir vīra Armanda hobijs jau vairāk nekā 20 gadus. Daudzi prasa, vai mūsu mājas Cafe atkal būs Viduslaiku noskaņā. Līdz ar to atkāpšanās ceļa nav, tikai senajai tematikai mazliet pamainīsim formātu, ko pagaidām neatklāšu, lai būtu pārsteiguma moments. Kā kultūras darbinieks esmu ideju ģeneratore, mani saista folklora, šobrīd esmu folkloras kopā "Libe". Viduslaiku devums ir vīra Armanda pārziņā. Mūsu burbulī ir daudzi, kas ar to nodarbojas, pēta, māca. Ir, kam padomu vai palīdzību paprasīt.
– Šogad ar ideju "Viduslaiki "Tēraudos"" piedalījies arī LLKC konkursā "Laukiem būt!"- kāda pieredze gūta?
– Izvēlējos piedalīties šajā konkursā pēc kolēģes ieteikuma. Ielecu vilcienā pēdējā brīdī, jo pēc nolikuma nākamgad vairs konkursā nevaru piedalīties. Izmēģināju, un, manuprāt, vērtīgākais bija idejas, to noformulēšana, izvērtēšana, skats no finansiālās puses, uzlikšana uz papīra. Paldies "Laukiem būt!", jo ieguvu zināšanas. Mācības notika Jelgavā divu dienu garumā. Vērtīgi bija ieraudzīt arī citus darīt gribētājus, pārsvarā jauniešus. Konkurence bija sīva, visu cieņu uzvarētājiem.
Mana ideja "Viduslaiki "Tēraudos"" bija saistīta ar tūrismu. Paralēli rakstu maģistra darbu, līdz ar to "Laukiem būt!" ideju konkursam nepievērsos ar pilnu atdevi, vēl dažas dienas, pirms interneta vidē aizpildīju pieteikuma anketu, domāju, vai man vispār tam ir laiks. Tomēr tiku tālāk, sekoja lekcijas, konsultācijas.
Vēl pirms tam kopā ar Cesvaines "Smēdes namu" saņēmām atbalstu no Valsts Kultūrkapitāla fonda citam projektam. Tas nozīmē, ka "Smēdes namā" gada griezumā četros ciklos notiks sadziedāšanās un danču vakari. 13. jūnijā visi ir laipni aicināti uz Ielīgošanas sadanču un sadziedāšanās vakaru "Smēdes namā" kopā ar Drabešu muižas muzikantiem un Tāli Karlsonu.
– Kāda ir maģistra darba tēma?
– Rakstu par tēmu "Laikmetīgo vainagu darinātāju un nēsātāju stāsti Latvijā". Darbs ir par mūsdienu laikmetīgajiem vainagiem sievietēm, kā tos mūsdienās darina un valkā. 2022. gadā Imantas kultūras centrā realizēju vainagu izstādi "Vainaga stāsts". Tas mani aizveda uz studijām, un pilnīgi nejauši noslēguma darba tēma arī ir par vainagiem. Varbūt aplis būs noslēdzies. Interesē, kā vainags transformējies cauri gadsimtiem un kādēļ sievietēm Latvijā tas joprojām ir īpašs.
Veicu aptauju, kur secināju, ka ir ļoti dažāda izpratne par vārdu "laikmetīgs". Stāsti par vainagiem sākas jau no pagātnes, no arheoloģiskajiem izrakumiem, etnogrāfiskās informācijas, ko varam atrast tautasdziesmās, kā tas ir transformējies līdz mūsdienām. Tad arī rodas jautājums, kur ir tas fenomens, kāpēc sievietes joprojām nēsā vainagus? Jo vairāk un dziļāk roku, jo vairāk nesaprotu.
– Kā ir studēt, ja ir darbs, ģimene?
– Man ik pa laikam patīk sameklēt jaunus izaicinājumus.To nevarētu izdarīt, ja tajā brīdī nedzīvotu Rīgā. Studijas notika katru vakaru no pulksten 18 līdz 21. Pusotru gadu darba dienās es savus bērnus vakaros satiku ļoti maz. Paldies vīram, kurš bija kopā ar viņiem. Jumis jau bieži vien gulēja, kad atgriezos mājās. Protams, ka bija pārdomas, ka tas ir ļoti liels ego, bet gribēju arī ko sev. Pēdējais pusgads, kad jāraksta maģistra darbs, ir citādāks, jo lekcijas nav jāapmeklē. Man palaimējās, jo tiku studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Kad mēs pārvācāmies uz Cesvaini, man bija tikai jāraksta nobeiguma darbs. Iesaku visiem studēt, lai paplašinātu zināšanas, skatījumu, kaut gan zinu, ka tas nav viegli. Ceru, ka arī bērni saprot, kā tas ir mācīties (meita Madara piebilst, ka mācīsies, bet negribētu rakstīt nekādus milzīgos darbus).
09.05.2025.