Pēdējo nedēļu skaļākais globālais notikums ir zemestrīce Japānā un tās izraisītā cilvēku bojāeja un ekoloģiskā katastrofa. Ik pa laikam Latvijas plašsaziņas līdzekļi interesējās arī par mūsu pilsoņu likteni uzlecošās saules zemē. Viens no tiem bija arī ļaudonietis MĀRTIŅŠ BĒRZIŅŠ. Gan par pusotru gadu ilgušajām studijām Japānā, gan par zemestrīces laikā piedzīvoto lasiet šajā intervijā ar viņu.
– Ievadā pastāsti nedaudz par sevi.
– Esmu dzimis un audzis Madonas rajona Ļaudonas pagastā, kur arī gāju bērnudārzā un skolā – no sākumskolas līdz vidusskolai. Pēc vidusskolas mācības turpināju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, kur par savu specialitāti izvēlējos skolvadību. To studēju 5 gadus – augstākā profesionālā izglītība – un 2 gadus maģistrantūrā.
Vienu vasaru pēc pirmā kursa beigām darbojos Madonas Nevalstisko organizāciju centrā, kas tālāk pavēra iespējas Rīgas Nevalstisko organizāciju centrā, kur nostrādāju 3 gadus – sākumā par direktores asistentu un vēlāk arī par projektu vadītāju.
– Kā veidojās tava saskarsme ar Japānu un tās kultūru?
– Lielas pārmaiņas dzīvē sākās, kad sāku strādāt Rīgas Kultūru vidusskolā par direktora vietnieku, jo pilnībā tika nomainīta darba vide. Ar Japānas kultūru arvien tuvāk iepazinos, strādājot Rīgas Kultūru vidusskolā, kas ir vienīgā vidusskola Latvijā, kur skolēniem ir iespējams mācīties japāņu valodu, un šajā skolā strādā arī skolotāja no Japānas.
Pēc maģistrantūras beigšanas ātri pienāca brīdis, kad atkal domāju par to, ko vēl studēt. Ilgi neprātojot, pieteicos Japānas vēstniecības izsludinātajā konkursā uz studijām Japānā. Kad uzzināju, ka vēstniecība ir izvēlējusies mani šai stipendijai, sākumā tomēr radās daudz pārdomu, jo bija neziņa, bez tam pusotrs gads ir diezgan ilgs laiks, turklāt pilnīgi atšķirīgā kultūrā.
– Pastāsti par savu pusotru gadu ilgo uzturēšanos Japānā un šajā laikā piedzīvoto.
– Piesakoties studijām, bija jāizvēlas trīs universitātes Japānā, kurās vēlētos studēt. Man jau sākumā bija skaidrs, ka nevēlos dzīvot lielā pilsētā, tāpēc kā pirmo variantu izvēlējos uz Šikoku salas (ceturtā lielākā Japānas sala) Tokušimas prefektūrā esošo Naruto Universitāti. Lai arī tā nebija liela pilsēta Japānas mērogiem, Tokušimas pilsēta sākumā likās tāda pati kā Rīga – cilvēku un mašīnu apmēram tikpat daudz.
Ieradies Japānā, diezgan ātri pieradu pie sadzīves, jo man tas viss ļoti ātri iepatikās. Patika, ka viss sakārtots, ar visu mūs iepazīstināja, visu parādīja un pastāstīja. Par mums tiešām ļoti rūpējās. Protams, bija daudz lietu, pie kurām jāpierod – ļoti smalkā atkritumu šķirošana, satiksme pa pretējo pusi, ārkārtīgi pieklājīgā, atturīgā un vienlaikus izpalīdzīgā japāņu sabiedrība, pieklājības normas, pārtika u. c. Pārtika Japānā ir ļoti veselīga un vienmēr svaiga – stipri tiek sekots līdzi tās derīguma termiņam, īpaši gaļai, jo daudz tiek ēsts jēlā veidā (sevišķi zivis). Pārtikas veikalos sākumā bija interesanti, jo viss, protams, pārsvarā bija japāņu valodā, un tas radīja problēmas nopirkt vajadzīgo, bet, mācoties japāņu valodu, arī šī problēma ātri atrisinājās. Jo vairāk apguvu japāņu valodu, jo vairāk sāku saprast valodas nianses, kas jāievēro, sarunājoties ar dažādu līmeņu cilvēkiem – ikdienas forma (ar draugiem vai pazīstamiem cilvēkiem), pieklājīgā forma (ar skolotāju vai nepazīstamu cilvēku) un īpaši pieklājīgā forma, ko izmanto, sarunājoties ar augstu amatpersonu (universitātes prezidents u. c., šo formu izmanto arī pret klientu restorānā, veikalā utt.).
Sākumā studijas bija ļoti intensīvas – katru rītu no pulksten 8.30 līdz apmēram 13 japāņu valodas nodarbības Tokušimas Universitātē, pēc tam mājās jāpilda uzdotie mājasdarbi, kas dažkārt mēdza ieilgt līdz pusnaktij, un tā katru dienu. Brīvdienās – universitātes rīkotie pasākumi, kur bija jātiekas ar vietējiem iedzīvotājiem un jāpraktizē japāņu valoda. Pirmajos piecos mēnešos brīvdienu bija ļoti maz. Arī attieksme pret mums, studentiem, bija stingra un prasīga – nedrīkst kavēt, nodarbību laikā jābūt ļoti disciplinētiem un kārtīgiem, mājasdarbiem jābūt izpildītiem, regulāri pārbaudes darbi, universitātes telpās savā starpā nedrīkstēja runāt angļu valodā, bet gan japāņu valodā, lai praktizētu iemācīto. Man ļoti patika šis studiju process, jo salīdzinoši īsā laikā mēs jau bijām spējīgi komunicēt. Pēc piecu mēnešu intensīvām japāņu valodas studijām bija pēdējais pārbaudes darbs, izlaidums un prezentācija japāņu valodā par savu turpmāko pētniecisko darbu. Tālāk bija jāpārceļas uz Naruto Universitāti, kur gadu turpinājās pētnieciskais darbs, manā gadījumā – skolvadības jomā.
Dzīve Naruto nedaudz izmainījās – katru dienu vairs nebija lekciju, tagad savs laiks un uzdevumi bija jāplāno pašam. Naruto ir ļoti skaista vieta, universitāte un arī studentu dzīvesvietas atradās uz nelielas salas, kas ir okeāna un kalnu ieskauta. Piemēram, lai aizbrauktu uz veikalu pēc pārtikas, bija jāpārceļas ar kuģīti, kas tam visam piedeva vēl īpašāku noskaņu.
Papildus darbam pie pētījuma man kā starptautiskajam studentam viens no pienākumiem bija savas valsts prezentēšana japāņu valodā dažādos pasākumos, skolās, kā arī universitātēs. Sabiedriskā dzīve visu šo pusotru gadu bija ļoti intensīva.
– Vai bija kaut kas no Latvijas, kā ļoti pietrūka, uzturoties Japānā?
– Galvenokārt tās bija ļoti nedaudzas lietas no pārtikas, piemēram, maize, krējums un biezpiens. Maize tur pārsvarā ir tikai balta un nedaudz salda, tādēļ pietrūka melnās maizes. Krējums un biezpiens tur nav nopērkams, droši vien tāpēc arī pietrūka, bet par pārtiku satraukuma nebija, jo man viss tur garšoja, izņemot pāris lietu (piemēram, jēls jūras ezis). Pie pārtikas pieradu ļoti ātri – pie jēlu zivju ēšanas, japāņu nūdelēm, dažādu veidu pupiņām, rīsu kūkām utt. Visvairāk pietrūka tuvo cilvēku, kas palika Latvijā.
No vienas puses, pusotrs gads pagāja ļoti ātri, bet, no otras, tas izrādījās pietiekami ilgs laiks, lai tik ļoti pierastu pie visa un iedzīvotos, ka šobrīd, pēc atgriešanās Latvijā, ir grūti adaptēties. Visgrūtāk ir ar pārtiku – pagājušas jau divas nedēļas, kopš esmu atgriezies, bet joprojām nevaru ēst atsevišķas lietas, sevišķi gaļu. Japānā bija arī domas par palikšanu, studiju turpināšanu, tomēr izlēmu atgriezties un dzīvot Latvijā, kam vairāk bija emocionāli, nevis praktiski iemesli.
– Japānā uzturējies arī zemestrīces un tās izraisītā cunami laikā. Kā pats izjuti šos notikumus un kā vērtē vietējo iedzīvotāju rīcību un attieksmi, notiekot šādai dabas katastrofai, kas izraisīja arī problēmas Fukušimas AES?
– Šobrīd situācija Japānā ir izveidojusies tāda, ka uzturēties tur nav droši. Lai gan, no otras puses, cilvēki vienmēr ir bijuši gatavi zemestrīcēm un arī apdzīvotās vietās okeāna krasti ir nostiprināti pret cunami un ūdens līmeņa maiņu. Arī mums, studentiem universitātē, bija instruktāžas par to, kā rīkoties dažādu dabas katastrofu gadījumos, līdz ar to, domāju, zemapziņā bijām tam gatavi, pat jau dodoties uz Japānu, jo visiem ir zināms, ka Japāna ir seismiski ļoti aktīva zeme. Sīkas zemestrīces tur notiek visu laiku, arī cunami draudi bija piedzīvoti. Piemēram, svētdiena parkā pie okeāna, pēkšņi pa skaļruņiem paziņo, ka ir iespējams cunami un visiem jādodas tālāk no krasta. Tādi gadījumi notiek, un cilvēki tam ir gatavi. Neraugoties uz to, 11. marta notikumi bija šoks. Lai gan dzīvoju no Fukušimas apmēram 800 km, arī mums bija cunami draudi un bija rīkojums no universitātes, ka pirmajā un otrajā stāvā dzīvojošajiem ir jāpārceļas uz augstākiem stāviem. Panikas nekādas nebija, vienīgi katru dienu televīzijā rādīja tikai ziņas par notikumiem, turklāt visos kanālos. Mani vietējie draugi teica, ka arī pie mums – Šikoku salā – tuvākajās dienās gaidāma zemestrīce, tomēr, kamēr es biju tur, viss bija mierīgi. Vēlāk, kad sākās sprādzieni AES, man bija bažas par radiāciju. Tagad, rakstot vēstules japāņu draugiem ar jautājumiem par drošību un radiāciju, viņi atbild, ka viss ir kārtībā, nekādas radiācijas viņiem tur Japānas dienvidos nav. Citu atbildi nemaz arī negaidīju, jo japāņi nebūs tie, kas sūdzēsies un žēlosies.
Marta sākums man bija saspringts – 8. martā bija izlaidums universitātē, pēc tam jāsāk kārtot formalitātes par atgriešanos Latvijā un citas sadzīviskas lietas, un tad pavisam negaidīti nāca 11. marta notikumi. Kad sākās šīs dabas katastrofas, no draugiem dažādos elektroniskās saziņas veidos saņēmu jautājumus par to, vai ar mani viss kārtībā, jo ne visi zināja, kur tieši es atrodos un cik tas ir tālu no zemestrīces epicentra, tāpēc savā blogā ieliku paskaidrojošu ziņu par to, kur atrodos un ka ar mani viss ir kārtībā. Lai arī jau februāra beigās man bija lidmašīnas biļete atceļam uz Latviju 20. martā, zināmas bažas radīja tieši radiācija – vai paspēšu aizlidot, pirms tā sasniegs Šikoku salu. Par laimi, līdz aizbraukšanai radiācija vēl nebija paguvusi izplatīties līdz Šikoku salai, jo pēc atgriešanās Latvijā tajā pašā dienā aizbraucu pārbaudīt gan sevi, gan bagāžu, un nekādu aizdomu par paaugstinātu radiācijas līmeni nebija.
Tagad ar visu šo pieredzi varu teikt, ka ļoti nožēlotu, ja nebūtu izvēlējies braukt uz Japānu studēt, jo viens ir tas, ka man tur ļoti patika, otrs – pieredze, trešais – esmu izceļojis visu Japānu (no Okinavas līdz Hokaido) un ne tikai, jo paguvu aizbraukt arī uz Austrāliju, kas ir daudz tuvāk no Japānas, nekā no Latvijas, ceturtais – iegūts daudz draugu no visas pasaules. Pilnīgi noteikti varu ieteikt studēt Japānā, ja vien ir tuva un pieņemama šīs valsts kultūra un tradīcijas, kā arī jābūt vēlmei apgūt valodu, jo jārēķinās ar to, ka pārsvarā komunikācija notiek japāņu valodā.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva