Kad pļavas sāk rotāt baltās margrietiņas un laukus pieskandina dzegužu, cīruļu un lakstīgalu dziesmas, tā ir zīme — tuvojas gada maģiskākie un, protams, latviskākie svētki — Jāņi. Sētas tiek sakoptas, istabas greznotas ar skalbēm un meijām, mucās rūgst alus, un galdā tiek likti zeltaini dzelteni ķimeņu siera rituļi. Latviskās tradīcijas šajos svētkos ievēro arī LĪGA DZENE, gada īsāko nakti vienmēr pavadot kopā ar ģimeni un draugiem savās lauku mājās Vestienā.
– Vai zināt stāstu, kā tikāt pie sava vārda?
– Pie sava vārda tiku, pateicoties tēvam – viņš izvēlējās man tieši šo vārdu. Mamma tā pa jokam bija izdomājusi citu vārdu, bet, tā kā esmu dzimusi laikā, kad Jāņus neļāva svinēt, tēvs izvēlējās mani nosaukt par Līgu. Viņam šie šķita visskaistākie un vislatviskākie svētki, turklāt, nosaucot meitu šajā vārdā, bija iespējams gan svinēt manu vārda dienu, gan mūsu tautas skaistākos svētkus. Tādu stāstu man vismaz ir pastāstījuši vecāki. Bieži vien es esmu tā aizmirstā, jo parasti atceras tieši Jāņus. Taču, kad es augu savā ģimenē, pie mums vienmēr brauca ciemos. Es visā radu saimē biju vienīgā Līga, bet, lai gan ģimenes lokā bija arī Jānis, vairāk uzmanības veltīja tieši bērniem. Visa mana bērnība ir pagājusi kopā ar radiem svinot Jāņus, es to atceros kā lielus ģimenes saietus.
– Jūsu ģimenē vēl kādam ir ticis dots īsteni latvisks vārds?
– Ģimenē bija Jānis, bet viņa diemžēl vairs nav starp mums. Anglijā dzīvo puisis vārdā Jānis. No citiem latviskākiem vārdiem vēl ir Andris. Citu Līgu manos rados nav. Vispār jāsāk pārcilāt prātā visus vārdus. (Smaida.) Vēl varētu teikt, ka latvisks vārds ir Emma, bet, tā padomājot, vairāk sliecos sacīt, ka šis tomēr būs internacionāls vārds. Manā ģimenē nav īsteni latvisku un stipru vārdu – nav Ilžu, nav Lieņu. Vairāk mūsdienās iezīmējas modernāki vārdi. Mana mamma ir vārdā Valentīna, tēvu sauc Andrejs. Omīte bija poliete, vectēvs – baltkrievs…
– Kā gada latviskākos svētkus svinēja jūsu bērnībā?
– Manā bērnībā, visai līdzīgi tam, kā svētkus svinam tagad, to sagaidīšana notika pie skaisti klāta galda. Tā centrā, protams, bija tradicionālie ēdieni un dzērieni – siers, alus un šašliks. Atminos, kā mamma un vecmamma to pašas gatavoja, marinēja un cepa. Jāņus nevaru iedomāties bez ugunskura, kas ir mana vismīļākā Jāņu svētku sastāvdaļa. Ja izdevās iekurt mazāku ugunskuru, lēcām tam pāri, taču bieži vien tas bija tik varens un liels, ka labāk neriskējām lēkt. Kokos metām vainadziņus, tāpat arī upē, lai gan es vairs tā īsti neatceros, kāpēc tas bija jādara.
Mājas ik gadu bija pilnas ar meijām un kalmēm, kas radīja īstenu svētku izjūtu. Gājām uz ezermalu pēc kalmēm, griezām tās smalkākos gabaliņos un kaisījām zemē. Ja sapratu pareizi, to smarža palīdzēja arī atbaidīt blusas. Un kur tad vēl skaistās ziedu vāzes, ko piepildīja margrietiņas un citas smaržīgās puķes…
– Kādas Jāņu tradīcijas gadu gaitā esat saglabājusi un ievērojat?
– Tagad es meijas vairs mājās nenesu, jo man ir ļoti žēl izpostīt kokus. Galu galā svētku laiks ir tik ļoti īss… Nav, kur meijas pēc tam izmantot. Pirtī es neeju, līdz ar to slotiņas nesienu. Puķes gan lieku vāzēs, kā tas bija bērnībā. Manā apkārtnē nezied daudz margrietiņu, vairāk ir lupīnu, tāpēc tās arī plūcu. Gandrīz desmit gadu nodzīvoju Anglijā, mājās atgriezos 2014. gadā. Pēc tik ilga pārtraukuma, ko pavadīju ārpus Dzimtenes, pie manis atkal ik gadu Jāņos ierodas radi un ģimenes locekļi, arī draugi, un atjaunojas arī svinēšanas tradīcijas.
Man vienmēr ir patikuši sagatavošanās darbi pirms svētkiem, kas rada jaukas izjūtas un patīkamu satraukumu.
Kā jau bērnam, man Jāņu svinēšana ļoti patika – tas vienmēr bija un ir visskaistākais laiks dabā, kad apkārt pilns ziedu un smaržu, tā ir mana vārda diena. Ļoti patika, ka mana ģimene sanāca kopā visos svētkos – dzimšanas dienās, Ziemassvētkos. Viss sākās ar našķošanos pie galda, tad bērni ar vīriešiem devās kurt ugunskurus, no kuriem mazākais bija paredzēts šašlika gatavošanai. Atmosfēra, kas valda Jāņos, ir neaprakstāma.
Savukārt tagad, kad visi jau ir lieli un pieauguši un daudzi nedzīvo Latvijā, tik un tā cenšamies savākties kopā un atzīmēt Jāņus manā sētā. Padsmit cilvēku jau sanāk – pasēžam terasē, zem ozola kuplajiem zariem uztaisām kopbildi, iekuram ugunskuru. Principā cenšamies saglabāt visas tradīcijas, kas vienmēr tikušas ievērotas, tikai nu jau esam mazākā skaitā nekā savulaik. Rados nav arī mazu bērnu, visi ir izauguši, taču tik un tā ir patīkami būt kopā un izjust svētku noskaņas.
– Jūsu svētku galdā noteikti tiek celti tradicionālie Jāņu gardumi…
– Manā radu un draugu lokā alu tā īpaši nelieto, tas uz galda atrodas vairāk simboliskā kārtā. Siers gan ir īsteni tradicionāls ēdiens, arī rasols, dažādi salāti. Daudziem iemīļotas ir kotletes, karbonādes. Es esmu veģetāriete un uzturā gaļu nelietoju, tāpēc ik gadu cenšos iepazīstināt ciemiņus ar ko jaunu, neparastu un netradicionālu. Šogad būs pirmais gads, kad es Jāņos ciemiņus cienāšu ar pašceptu maizīti. Man ļoti patīk eksperimentēt virtuvē – šad tad gatavoju indiešu ēdienus, kas ļoti iet pie sirds. Tajos nepieciešams izmantot ļoti maz sastāvdaļu, taču garšvielu ir daudz un dažādas. Tieši garšvielas ir tās, kas piedod ēdienam labo un izteikti interesanto garšu, bet sastāvdaļas var būt, piemēram, tikai divas. Vēl gatavoju veģetāros burgerus, riekstu sacepumu, kas man pašai ir viens no mīļākajiem, dažādus sautējumus, zupas. Vienugad pagatavoju ko līdzīgu picai, tikai ar kartupeļu pamatni. No saldajiem ēdieniem man patīk pagatavot brauniju, citronu cepumus. Kad nav slinkums, izcepu kādu torti – visiecienītākā ir tieši „Cielaviņa". Mājas tortes cep daudzi, tāpēc es ar tām sevišķi neaizraujos, bet „Cielaviņa" garšo visiem. Esmu daudz ceļojusi, nogaršojusi tortes arī citviet, bet Latvijā tās ir un paliek visgaršīgākās. Ciemiņi nogaršo manus netradicionālos ēdienus, un viņiem tie garšo, taču tik un tā priekšroka tiek dota tradicionālajiem gardumiem. Tas pats rasols, kuru liekam galdā teju vai visos svētkos, nekad neapnīk. Svarīgi neēst to pārāk bieži, tad gan iestājas apnikums un zūd svētku izjūta.
– Kur smeļaties iedvesmu eksperimentiem virtuvei?
– Par veģetārieti kļuvu laikā, kad dzīvoju Anglijā. Pašā sākumā no ēdienkartes tiek izslēgta gaļa – sanāk, ka jāēd tas pats, ko parasti lieto ikdienā, tikai bez gaļas, piemēram, tikai kartupeļi ar salātiem. Cik tad ilgi tā var izturēt? Apnīk! Tā pamazām tika meklētas alternatīvas, lai dažādotu ēdienkarti. Un tad tikai atklājās tas, cik veģetārā pasaule ir dažāda un plaša. Izrādās, ka kartupeļus var pagatavot tik daudzveidīgi, ne tikai cept vai vārīt, kā esam raduši. Man rutīna netīk, arī virtuvē ne. Vienmēr eksperimentēju, meklēju ko jaunu, un ceļojot arī cenšos atklāt un izzināt. Visu laiku gribas pamēģināt ko neierastāku.
– Daudzi saulgriežu un Jāņu laiku uzskata par maģisku. Kā jūs to izjūtat?
– Es strādāju arī ar enerģijām un ezoteriku un uzskatu, ka tieši šis laiks ir tāds īpaši sakāpināts un daudz īpašāks nekā Ziemassvētki. Laika gaitā ziemas saulgrieži kļuvuši vairāk komerciāli. Tie, kuri brauc pie manis svinēt Jāņus, grib atcerēties laikus, kā šie svētki tika svinēti. Tad tiešām bija ļoti jauki! Joprojām ievērojam latviskās tradīcijas, nevis ieviešam jaunas. Ļoti priecē, ka latviešiem Jāņi gadu gaitā ir saglabājušies kā īsteni tautiski un patriotiski svētki. Mēs tos neaizmirsām arī padomju laikā, kaut paklusām, bet atzīmējām. Gribētos, lai latvieši turpina ievērot savas tautas tradīcijas, pievēršas tieši saulgriežu īstenai atzīmēšanai, nevis vienkārši tusējoties pie galda, bet padarot šos svētkus par garīgo un dvēselisko baudījumu, atzīmējot tos caur sirdi un atrodot pareizo motivāciju, kāpēc vispār tie tiek svinēti.
21.06.2023.