– Es vienmēr esmu uzsvērusi, ka man nav nekādu sliktu atmiņu par Sibīrijā pavadīto laiku, – sarunas sākumā saka AINA CĪRULE, kuru kopā ar ģimeni uz Sibīriju izsūtīja 1949. gada 25. martā.
– Šogad aprit zīmīgs gadskaitlis kopš 1949. gada 25. marta deportācijām…
– Pēc mūsu telefonsarunas sāku domāt: šausmas, patiešām, cik daudz gadu pagājis. Tad es sapratu, ka arī uz mani tie gadi attiecas, un tas man nepatika (Smejas.) Bet ir tik daudz atmiņu. Es jau ik pa brīdim satiekos ar tiem, ar kuriem biju kopā izsūtījumā, pirmkārt jau, ar savu vīramāsu Dainu, vienmēr atceramies (viņai gan šīs atmiņas ir drūmākas nekā man, jau sākot ar pašu izsūtīšanas brīdi), tāpat ar Ainu Vīgranti un citiem.
Mūsu ģimeni izsūtīja no Sarkaņu pagasta „Silniekiem". Mēs ar māsu Ritu mācījāmies skolā Madonā, es vidusskolā – 12. klasē, māsa – 2. klasē pamatskolā. Dzīvojām gultasvietā pie Kviešoniem. Pie vecākiem agri no rīta, ap četriem, šķūtnieks bija atvedis krievu karavīru un virsnieku, kas nolasījis lēmumu, ka mūsu ģimene tiks pārvietota uz Sibīriju, un teicis, lai ņem līdzi visu, kas nepieciešams dzīvošanai, un no rīta, kad būs uzaususi gaisma, lai brauc uz Madonas staciju. Uzraudzīt palicis karavīrs ar šauteni. Stacijā pie preču vagoniem, skatoties sarakstā, secināts, ka tur Priednieku ir vairāk. Tad nu mamma, ko pavadīja karavīrs, vispirms atnāca pēc manis uz dzīvokli, aizveda uz vagonu, pēc tam gāja uz skolu pēc māsas, jo viņai mācības bija rīta maiņā. Vēlāk, uzzinot, ka arhīvā katrai izsūtāmo ģimenei ir lieta, atradu ļoti interesantas lietas – izrādās, es tajā sarakstā nemaz nebiju, tikai māsa un vecāki. Kāpēc – nezinu. Tajā lietā bija Madonas čekas priekšnieka ziņojums biedram Novikam, ka Aina Vaļentinovna Priednieks nav izsūtāmo sarakstā, bet viņa izteikusi vēlēšanos braukt līdzi kopā ar ģimeni… Bet nedod Dievs, ja es te viena bez vecākiem būtu palikusi! Vai man ļautu tālāk mācīties? Kam es būtu uz kakla, ko es darītu?
– Nometinājuma vietā ieradāties pēc ilgstoša un grūta ceļa…
– Mēs savā nomitinājuma vietā Mazanovas rajona Novo-Kijevkā ieradāmies 17. aprīlī. Mums laimējās ar cilvēkiem, pie kuriem nokļuvām. Viņu senči arī kādreiz bija izsūtīti no Ukrainas, tāpēc mūs par fašistiem nesauca. Viņi paši bija atvesti un izlikti taigā, kur pēc tam rakuši zemnīcas, vēlāk būvējuši mājas. Kad mēs ieradāmies, taiga bija atkāpusies ļoti tālu. Es taigā netiku bijusi, bet tēvs ziemā ar citiem kolhoza vīriem brauca uz taigu gatavot kokmateriālus un malku. Ļoti pozitīvi bija arī tas, ka mūsu sādža robežojās ar rajona centru Uvālu, kur bija vidusskola, visas iestādes, kultūras nams, bibliotēka, universālveikals utt. Tā kā vidusskolu nebiju pabeigusi, rudenī uzsāku mācības 10. klasē, kur satiku savu klasesbiedreni Ausmu Māliņu.
– Mācīties krievu valodā droši vien bija sarežģīti?
– Viegli nebija. Otrajā dienā, kad mēs ieradāmies Novo-Kijevkā, es ar vietējām meitenēm aizgāju pieteikties skolai. Tanī dienā viņiem krievu valodā bija jāraksta diktāts. Man arī iedeva papīru un rakstāmo, lai es arī rakstu. Kad tos diktātus izsniedza, manējā ar sarkano tinti bija tikpat, cik ar zilo… Pārējās stundās sapratu, ka visu to, ko viņi mācās, es jau esmu apguvusi. Vienīgi vēl krievu literatūra…
Kad beidzu vidusskolu, bija vēlēšanās mācīties tālāk, bet vispirms bija jāprasa atļauja, vai mēs vispār drīkstam kaut kur braukt. To vēlīgi atļāva, un mēs ar Ausmu aizbraucām uz Blagoveščensku, uz Pedagoģisko institūtu. Es tēmēju uz fiziku un matemātiku, jo tie bija mani mīļākie priekšmeti. Visur bija labi, bet rakstos dabūju trijnieku, jo rakstīju saliktos teikumos. Sapratu, ka stipendijas man 1. semestrī nebūs, un līdz ar to manas studijas bija beigušās, tā arī nesākoties. Atbraucu mājās, aizgāju uz skolu, izstāstīju, un viņi mani uzaicināja strādāt skolā par bibliotekāri laboranti. Nostrādāju gadu, un tad kolhozs saprata, „ka bez mana darbaspēka nevar izpildīt partijas uzdevumu"…
– Un sapņi par studijām bija jāaizmirst?
– Tobrīd – jā. Sāku strādāt kolhozā; bet pie lauku darbiem jau biju pieradusi. Bija dažādas zīmīgas epizodes, kurās es to apliecināju, līdz ar to apgāžot aplamo priekšstatu, ka mēs, lūk, neprotot strādāt, jo esam iztikuši tikai no darbaļaužu sviedriem. Pēc kāda laika mani aicināja uz kantori, tur bija atbrīvojusies kasiera uzskaitveža vieta. Man visa cita starpā bija jānes uz banku pārskaitījumi, jāiet vēl uz citām iestādēm. Tā nu sanāca, ka man par lielu pārsteigumu atklājās, ka bankas pārvaldniekam un finanšu nodaļas vadītājam ir tikai 8 klašu izglītība. Tajā laikā prasīja, lai lielākos amatos esošie papildina izglītību, lai vismaz būtu vidējā speciālā, un vajadzēja mācīties neklātienē. Bet, tā kā viņiem nebija vidusskolas izglītības, vajadzēja šo kursu apgūt. Arī matemātikā. Vienureiz man saka – jāiet pie pārvaldnieka. Viņš apjautājās par šo un to, tajā skaitā – vai man patiešām ir vidējā izglītība un vai es varu viņam palīdzēt matemātikā. Teicu: kāpēc ne. Tā es viņam pildīju šos kontroldarbus. Un šad tad tiekoties viņš jautāja, vai es tālāk mācos. Teicu, ka ne, jo neklātienē kolhozniekus neņem. Sekoja atbilde: „Es jums došu izziņu, ka strādājat pie manis bankā, lai varētu iestāties Irkutskas Finanšu tehnikumā neklātienē. Tā tas arī nokārtojās. Mēs kopīgi braucām uz sesijām. Kārtojām eksāmenus, veiksmīgi tikām līdz gala eksāmeniem, kurus kārtojām tehnikuma filiālē Vladivostokā.
Pēc tehnikuma beigšanas mani uzaicināja strādāt sovhozā, kas nodarbojās ar graudu ražošanu, par grāmatvedi. Tā pēdējo gadu Sibīrijā es nostrādāju šajā amatā. Sibīrijā iepazinos ar savu vīru, jo Cīruļu ģimene arī bija izsūtīta. Uldis sākotnēji bija lēģerī, tad viņu atbrīvoja, un viņš brauca pie savas ģimenes. Mēs, latvieši, jau tur turējāmies kopā, un tā arī ar Uldi sapazinos. Apprecējāmies gan tikai pēc atgriešanās Latvijā.
– Atgriezāties tikai 1957. gadā?
– Jā, mēs bijām vieni no beidzamajiem, jo tēva lūgumus ilgi noraidīja Sarkaņu pagasts. Kārtība bijusi tāda, ka lūgums bija jāadresē augstākām instancēm, Ministru Padomei, pēc tam to sūtīja uz rajonu, tad pagastu. It kā iemeslu neviens neteica, bet pieļauju – tāpēc, ka mūsu mājai bija jauna saimniece, kurai negribējās, ka mēs atgriežamies…
Sākumā apmetāmies turpat pie tēvamāsas blakusmājās, tad kolhozs ierādīja mājvietu „Strupīšos". Kad atdeva īpašumus, atgriezāmies „Silniekos", bet „Strupīšu" saimnieki –
savā īpašumā.
– Arī šobrīd saimniekojat „Silniekos"?
– Jā, protams! Tur dzīvo mans jaunākais dēls Valdis ar ģimeni, pa vasarām es arī „pārraugu" saimniekošanu. Mežs, pļavas, ogošana, sēņošana. Bet darbs gan tur ieguldīts liels. Sākumā pat negribēju uz īpašumu pieteikties, jo redzēju, kā tur izskatās, kā veci ļaudis teica – čūksliens, bet Valdis nelikās mierā. Tad sākās nenormāls darbs. Kā brīvdienas, tā Valdis, es, vidējais dēls Varis – visi prom uz „Silniekiem". Cirvis, zāģis, sērkociņi, iekuri līdzi… Viss krūmiem aizaudzis līdz mājas sienai, kur tad vēl uzkrātais „kultūrslānis", jo viss, kas lieks – vai tukša konservu kārba, vai izdegusi spuldzīte -, pa logu ārā. Rudens lapas pa virsu kārtu kārtām – tur pat zāle vairs neauga. Vienīgais, kas cauri varēja izaugt, – tās bija zirgskābenes… Lai gan turpat klāt mežs, saimnieki kurināšanai bija izmantojuši visu, ko vien varēja dabūt no klēts, ko nesen bijām uzcēluši. Labos materiālus – uz Madonu, kur cēla māju, pārējos – ar zāģīti kurināšanai, kamēr beidzot iekrita dakstiņu jumts. Tad palika tikai laukakmeņu mūri, tie arī līdz augšai pilni ar visādām nederīgām lietām – ledusskapjiem utt. Kamēr visu aizvedām… Uzlikām klētī jaunu jumtu. Nu jau visa apkārtne sakopta. Vēl gan māja prasa remontu, bet tam vajadzīgi lieli līdzekļi.
– Kā jums pašai pēc atgriešanās dzīves ceļš veidojās?
– Arī nevaru sūdzēties. Jau skolas laikā biju iepazinusies un sadraudzējusies ar Eglonu ģimeni, no kuriem ņēmu lasīt grāmatas, kas arī mūsu izsūtīšanas laikā regulāri interesējušies pie paziņām, kā mums klājas. Kad uzzinājis, ka mēs braucam mājās, Pēteris Eglons bija teicis (tolaik viņš jau strādāja Barkavā) – ja Aina nevar atrast darbu, lai brauc pie manis, es viņai katrā laikā darbu došu. Tā nu pēc atgriešanās īpaši darbu nemeklēju, bet braucu taisnā ceļā uz Barkavu. Tur nostrādāju līdz 1961. gadam. Pēc tam atnācu uz Madonu, jo mani uzaicināja strādāt Madonas rajona statistikas nodaļā, kur nostrādāju līdz pensijai.
– Vienmēr esat bijusi arī aktīva sabiedriskajā dzīvē…
– Jā, man allaž paticis rosīties ārpus mājas, būt cilvēkos. Jau no skolas laikiem, kad piedalījos skolas vakaru organizēšanās. Arī Sibīrijā biju aktīva, jo blakus Uvālā bija kultūras nams, uz kurieni, pirmkārt, gāju jau tāpēc, ka tur rādīja kino, bet tur bija arī koris, kurā iesaistījos. Kad notika gatavošanās pašdarbības kolektīvu skatei, noorganizēju meiteņu deju kolektīvu, lai gan iepriekš nebiju tautiskās dejas dancojusi, bet bija grāmata, pēc kuras to darīt… un mēs pat tikām līdz apgabala skatei.
Kad atgriezos Latvijā, satikos ar savu paziņu Alisi Ūdri, kas mani uzaicināja dziedāt deju ansambļa „Atvasara" ansamblī. Tā es kopā ar „Atvasaru" biju līdz 1993. gadam, kad aizsaulē aizgāja Uldis un man pēkšņi pazuda balss – nevarēju vairs padziedāt… Bet tāpat esmu sekojusi līdzi visām pašdarbnieku skatēm un koncertiem. Prieks, ka mani dēli – jaunākais un vidējais – ir pašdarbnieki, abi bija lieli dejotāji, Valdis vēl tagad danco, un – kas vēl jo vairāk priecē – arī Valda dēls Reinis dejo.
Kopā ar Dainu organizējam Cīruļu dzimtas salidojumus, savukārt pati sev par uzdevumu esmu izvirzījusi izpētīt sava tēva Priednieku dzimtas koku. Man tik daudz darāmā. Šajā mēnesī, kā smejos, atvados no savām divām bezgalībām, bet par gadiem nedomāju. Dzimšanas dienas nāk un iet. Vienkārši nevaru atļauties domāt par saviem gadiem. Man nav tādas sīkas vaļas to darīt. Esmu sākusi sevi mīlēt. Daru visu, lai justos labi, – vingroju, iepazinos ar Ziņģītes pieredzi. Ar šo apziņu arī dzīvoju. Es daudz adu, tapoju, tamborēju, lasu.
22.03.2019.