10. novembris ILZEI DREIMANEI būs pēdējā darbdiena Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītājas amatā. Pēc vairāk nekā astoņiem šajā amatā nostrādātiem gadiem viņa ir pieņēmusi jaunu izaicinājumu, taču darba gaitas turpinās tepat Madonas novadā. Pārvaldes vadītājai par nesavtīgu darbu Ļaudonas pagasta labklājības un attīstības veicināšanā dome ir piešķīrusi Madonas novada pašvaldības apbalvojumu – Atzinību. Par aizvadīto darba periodu, kā arī iemesliem, kādēļ pieņemts jauns izaicinājums – saruna ar Ilzi Dreimani.
– Esmu ļaudoniete. Te esmu dzimusi, arī pamatizglītību ieguvu Ļaudonas vidusskolā. Vecākiem, kas joprojām dzīvo Ļaudonā, bija sava saimniecība, kurā mums ar brāļiem un māsām netrūka smagu darbu. Vēloties saviem bērniem nodrošināt laimīgāku, vieglāku dzīvi, viņi mūs bīdīja uz pilsētu, līdz ar to vidējo izglītību ieguvu, absolvējot Āgenskalna Valsts ģimnāziju. Izglītības ceļš turpinājās Rīgas Stradiņa universitātē Sociālo zinātņu fakultātē, kur ieguvu bakalaura izglītību politikas zinātnēs. Alternatīva bija arī pedagoģija, un Latvijas Universitātē pat biju jau tikusi budžeta grupā, taču beigās paliku Stradiņos. Ik pa laikam aizdomājos, kā būtu bijis strādāt par pedagogu, taču savu izvēli neesmu nožēlojusi.
Pabeidzot augstskolu, vilkme tomēr bija atpakaļ uz Ļaudonu. Protams, lai atgrieztos, bija nepieciešams arī rast darbavietu, un tolaik veiksmīgi sagadījās, ka piedāvāja iespēju strādāt Madonas biznesa inovāciju un informācijas centrā pie Daces Āriņas un Janīnas Apsītes par projektu vadītāja asistenti. No kolēģēm daudz iemācījos, un tolaik tas bija labs atspēriena punkts.
– Pagasta pārvaldes vadīšana arī ir tāda mazās politikas forma. Kā kļuvāt par Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītāju?
– 2009. gadā noritēja novadu reformas noslēdzošais posms, un arī politikā veidojās jaunas partijas. Tolaik „Vienotība" vēl nebija izveidojusies, bet bija vairāki politiskie spēki, kas vēlāk tajā iekļāvās. Viens no tiem bija „Sabiedrība citai politikai". Bijām jau izveidojuši domubiedru grupu, un es saņēmu piedāvājumu veidot arī partijas Madonas nodaļu un piedalīties ar savu sarakstu pašvaldību vēlēšanās. Kopā ar Gunitu Kļaviņu un citiem domubiedriem izveidojām sarakstu, veicām arī nelielu kampaņu, kas man ļāva savas teorētiskās zināšanas pielietot praksē, un piedalījāmies vēlēšanās, gūstot, manuprāt, labu rezultātu – vienu deputāta vietu domē. Acīmredzot kampaņas gaitā tiku pamanīta, un vēlāk jau nāca piedāvājums uzņemties Ļaudonas pagasta pārvaldes vadīšanu. Šobrīd, atskatoties uz to laiku, jāatzīst, ka lēmums to uzņemties bija diezgan drosmīgs. Tolaik man bija tikai 29 gadi, bez praktiskās pieredzes šajā darbā, taču bija ļoti liela drosme un vēlme strādāt, lai padarītu Ļaudonas pagastu labāku. Tas bija vienlaikus gan entuziasms, gan naivums.
– Vai vietējo iedzīvotāju uzticību iekarot bija viegli?
– Tas prasīja laiku. Sākotnēji izjutu ziņkāri un reizē tādu kā neuzticēšanos, taču pamazām, pamazām tikām tam pāri. Sākumā traucēja arī intensīvi izplatītās baumas par to, ka par šo amatu notikusi tirgošanās. Tās vairāk nāca no cilvēkiem, kuru vietā biju nonākusi. Iespējams, tas sākotnēji radīja nelielu barjeru, taču darīju savu darbu un baumām nepievērsu uzmanību, un drīz vien tās pašas par sevi pārgāja. Sākuma periods kopumā bija sarežģīts, jo jauna bija ne tikai pagasta pārvaldes vadītāja, kuru uzskatīja par zaļu gurķi, bet arī pati pārvalde un novads bija jauns veidojums. Iedzīvotājiem bija bažas, ka novadā viss koncentrēsies Madonā, taču arī šīs bažas ātri pagaisa, jo Madonas novadā tas, ka pagasti tiktu apdalīti, nekad nav bijis izteikta problēma. Vēl joprojām uzskatu, ka Ļaudona no novada izveides ir bijusi ieguvēja, jo pagasta padome nespētu saviem spēkiem paveikt tik daudz, cik to bija iespējams izdarīt ar novada atbalstu.
– Bija arī kāds, kas palīdz ievadīt pārvaldes vadītāja darbā?
– Pārsvarā viss notika pašmācības ceļā, taču izveidojās arī labs kontakts ar vairāku pārvalžu vadītājiem. Tolaik Kalsnavas pagasta pārvaldi vēl vadīja Vitauts Bartušauskis. Viņš mani ņēma savā paspārnē, taču konsultēties varēju ar ikvienu no kolēģiem, kuri neliedza savu padomu. Tas ļoti palīdzēja, un paldies viņiem par šo atbalstu, jo īpaši grūtākos brīžos.
– Ar ko aizvadītie astoņi gadi palikuši atmiņā?
– Atbildi uz šo jautājumu varētu iedalīt divās daļās. Pirmā attiecas uz to, kā ir mainījies mans skatījums, un pirmkārt jau uz cilvēkiem. Ne velti minēju, ka sākumā biju naiva. Tas attiecas arī uz manu vērtējumu par cilvēkiem. Man šķita, ka teju visi cilvēki ir labi, vēlas savu dzīvi uzlabot, taču situācijas, ar kurām nākas saskarties ikdienā, liek izdarīt secinājumu, ka tā tas nebūt nav. Ir ļoti daudz to, kuri iemeslu savas dzīves neveiksmēm cenšas meklēt ārpusē. Ir arī daudz skaudības, nenovīdības. Otra atbildes daļa skar šajā laikā paveikto. Atminos, ka, uzsākot darbu, Ļaudonā bija tikai pāris ielu apgaismes stabu. Šobrīd situācija būtiski mainījusies – Ļaudonas ciems ir gaišs, civilizēts. Ilgu gadu rezultāts ir arī darbi, kuri šobrīd notiek Ļaudonas kultūras namā un noslēgsies nākamgad. Gandarī arī tas, ka šajos gados izdevies ne tikai saglabāt Ļaudonas vidusskolu, bet arī panākt, ka tajā bērni, mācoties mūsdienīgā vidē, var iegūt kvalitatīvu izglītību. Ir arī internāts, kuru atzīst par vienu no patīkamākajiem.
– Vai jutāt, ka ļaudonieši paveikto novērtē?
– Šķiet, tā patiesā aina kaut kur pazūd, jo pārsvarā dzird tos, kuri ir skaļi un nāk ar negācijām. Ne velti ziņās arī dominē negatīvā informācija. Tādos brīžos grūti saprast cilvēku noskaņojumu, jo to veikumu, kas pašai šķitis labs, cilvēki parasti uztver kā pašu par sevi saprotamu un neko nepasaka, un tad rodas šī greizā realitātes izjūta, proti, ka viss ir slikti. Šajā ziņā darbs tevi iztukšo. Tiesa, tagad, kad iedzīvotāji uzzināja, ka dodos prom, pēkšņi uzzinu, ka patiesībā esmu bijusi labāka, nekā visu laiku šķita. Tas reizē ir gan smieklīgi, gan nedaudz skumji.
– Arī bērēs par aizgājēju saka tikai labo…
– Par šo jautājumu esmu domājusi. Iespējams, tādēļ Latvijā tik nozīmīga vieta ir kapu kultūrai – cilvēkam dzīvam esot, mēs viņam nepasakām, ka viņš ir labs, vajadzīgs, tad nu bērēs to var pateikt, tomēr – kāda aizgājējam no tā vairs jēga, ka pie kapa malas viņam tas tiek pateikts. Tam vairāk uzmanības būtu jāpievērš ikdienā, jo īpaši attiecībā uz tuviniekiem.
– Ja jau piesaucam aizgājējus – kas jūs motivēja meklēt citu darbu – vēlme gūt jaunu pieredzi, iepriekšminētā iztukšošanās šajā darbā?
– Droši vien tas bija vairāku apstākļu kopums. Esmu vēl jauna, un dzīvē ir nepieciešams pieņemt jaunus izaicinājumus. Arī aizvadītās pašvaldību vēlēšanas un to rezultāti lika šo to izvērtēt. Pārvaldes vadītājas amatā esmu jau astoņus gadus, paies vēl divi, trīs, četri gadi – un arī man varēs piemērot tos pašus teicienus, kas tika lietoti pirms vēlēšanām, – „aizsēdējusies amatā", „pieaugusi krēslam", „no siles nevar dabūt nost" u. c. Un pēc tam tevi tā vienkārši kā vecu, novalkātu zeķi izmet. Es sev to nevēlos nodarīt. Ir arī teiciens, ka „ballīte jāpamet brīdī, kad tu jūties vislabāk". Manuprāt, šobrīd pagastā ir tāds brīdis. Ir vairāki labi iesākti darbi, kurus nepieciešams tikai pabeigt. Pērn, kad Ļaudonas pagastā bija veselības aprūpes krīze – tika meklēts ģimenes ārsts un arī aptiekas nebija, bija cilvēki, kuri centās uzgrūst man personīgo atbildību, ka kādam veselība pasliktinājusies. Tas bija smags laiks, un biju jau uzrakstījusi vairākus pieteikumus uz citām darbavietām, taču nevienu no tiem neaizsūtīju, jo šķita, ka tādā brīdī aiziet nav pareizi – netiek ar grūtībām galā un nu „notin makšķeri". Tagad, manuprāt, ir tas īstais brīdis un ir arī iespēja, mainot darbu, nedoties prom uz Rīgu, bet palikt tepat Madonā.
– Vai ir padomā kāds darba turpinātājs pārvaldes vadītāja amatā?
– Nav svarīgi, ko es vai kāds cits indivīds šajā jautājumā domā. Būtiskākais, lai pati pieteikšanās procedūra būtu atklāta un iedzīvotājiem dota iespēja paust savu viedokli, līdzīgi, kā tas līdz šim ir noticis. Mana pārliecība, un esmu to darījusi zināmu arī domes vadībai, ir, ka pārvaldes vadītāja amata pretendentiem tomēr būtu kā minimālais kritērijs jānosaka augstākā izglītība. To taču prasām no izglītības un kultūras iestāžu, kuras pārvaldnieks pārrauga, vadītājiem. Zinu, ka līdz šim šāda prakse nav bijusi, taču kādēļ lai tieši ar Ļaudonas pagasta pārvaldes vadītāja izraudzīšanos mēs šo principu neieviestu? Ceļam latiņu arī pārvaldniekiem.
– Ko novēlat ceļamaizē savam pēctecim?
– Tāpat kā Rīga, arī Ļaudona nekad nebūs gatava, līdz ar to darāmo darbu netrūks. Nedaudz novārtā ir palicis Sāvienas centrs ar vecajām ēkām, vienlaikus Sāvienā ir daudz lauksaimnieku ģimeņu, kuras apsaimnieko plašas zemes platības. Ļaudonas pagastam ir arī bagātīga vēsture, un valsts simtgades kontekstā būtu nepieciešams strādāt pie grāmatas par pagasta vēsturi, kādas jau ir vairākām citām pārvaldēm. Zinu, ka daudzi iedzīvotāji glabā vērtīgas liecības, taču tās ir nepieciešams savākt un apkopot grāmatā, vienlaikus apzinot arī izcilos novadniekus, jo šobrīd Ļaudonas vārds lielākoties izskan tikai saistībā ar Andreju Eglīti. Liels potenciāls piemīt arī pagasta aizsargājamajām dabas teritorijām. Ļaudonā nav pieejamas naktsmītnes, un šajā virzienā kāds uzņēmīgs vietējais iedzīvotājs varētu sākt attīstīt pakalpojuma sniegšanu.
Ļaudonā ir gana daudz gaišu, darbīgu cilvēku – īstenu patriotu, un pagasta nākotne ir šo cilvēku rokās.
03.11.2017.