Aicināt uz sarunu VITU BARONI (dzimušu Ļebedevu) pamudināja vēstule „Stara" e-pastā. „Lai arī Vita tagad dzīvo un strādā Rīgā, viņa ir madoniete, kas saņēma drosmi nodibināt savu uzņēmumu un nu jau darbojas starptautiskajā mērogā" – teikts vēstulē. Par to taču sapņo daudzi jaunieši, un Vita ar prieku piekrita pastāstīt par savu izaugsmes ceļu.
– Kādi bija apsvērumi sava uzņēmuma dibināšanai?
– Doma par zaļo gaismu biznesam, bija jau sen. Jo skaidri saprotu: mani ienākumi var augt tikai tik daudz, cik es rīkojos. Tādēļ pēc 6 gadu aktīvās pieredzes sabiedriskajās attiecībās nolēmu riskēt gudri un izaicināt sevi privātajā biznesā. Šobrīd attīstu „Business Advisory Company", kas piedāvā juridiskos, grāmatvedības un finansiālos pakalpojumus Latvijas esošajiem un topošajiem uzņēmējiem. Mērķis ir būt par Latvijas uzņēmuma mugurkaulu, virzoties tieši starptautiskajā tirgū. Latviešiem ir daudz radošu ideju. Eiropā tās var realizēt daudz lielākā tirgū. Mans uzņēmums palīdz nokārtot tieši juridiskos un finansiālos jautājumus, ieejot jaunajā tirgū. Esmu praktisko zināšanu piekritēja un esmu gandarīta ar savu pašreizējo darbošanos uzņēmējdarbības jomā.
– Tātad sava uzņēmuma tapšanā bija vērtīga pieredze sabiedrisko attiecību jomā?
– Kad strādāju Latvijas Hokeja federācijā par sabiedrisko attiecību speciālisti, sports bija arī mana profesionālā nodarbošanās. Strādāju ar Latvijas izlašu hokejistiem un biju preses atašejs Vankūveras Olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos hokejā Šveicē un Vācijā, dažādos kvalifikācijas turnīros. Tas bija spilgts laiks manā karjerā. Savukārt es vienmēr vēlējos veidot patstāvīgu uzņēmējdarbību un būt darba devējs. Tāpēc arī pirms gada pieņēmu lēmumu un uzdrīkstējos pamēģināt ko jaunu savā dzīvē.
Visu, ko zinu par sabiedriskajām attiecībām, esmu pati izmēģinājusi, mācoties arī no apkārtējo pieredzes un komandas, ar ko biju kopā. Bija doma braukt mācīties uz Berlīni, kur izveidota pasaules sabiedrisko attiecību līderības skola, tomēr to nevarēju finansiāli atļauties. Taču ar sportu esmu palikusi uz „tu". Kādreiz patika slēpot „Smeceres silā" ar distanču slēpēm. Pēdējos gados esmu „saslimusi" ar kalnu slēpošanu.
– Cik cieša ir saikne ar Madonu?
– Madona ir mana dzimtā pilsēta, kurā esmu augusi, pavadījusi bērnību, ieguvusi vidējo izglītību, slēpojusi pa vietējiem kalniem ziemā un peldējusies ezeros vasarā. Emocijas, iedvesma, pārdzīvojumi – te ir bijis viss, kas šobrīd ir atmiņā manā sirsniņā. Atbraucot uz Madonu, vienmēr uznāk nostalģija. Mani vienmēr vilina daba, kur smeļos enerģiju. Vietas, kur vēlos atgriezties, ir kalni, pat mazi pauguriņi, jo tikai no tiem var sasniegt kalnu virsotnes. Tās pat bērnībā vienmēr zīmēju. Mana ģimene – mans zelts, un tāpēc Madonā esmu regulāri. Esmu jaunākā meita trīs bērnu ģimenē. Ļoti liels ieguldījums izaugsmē un vērtību noteikšanā ir mammai Rutai Ļebedevai. Par mērķtiecību, cīņas sparu un labās smadzeņu puslodes attīstību esmu pateicīga tieši viņai. Vienmēr ir bijis māsas Ingas, brāļa Igora un tēva Aleksandra atbalsts. Paldies arī optimistiskajai skolotājai Lilijai Mozgai, kas deva impulsu un rādīja, ka visu var paspēt, pareizi plānojot, gan skolā, gan sabiedriskajā dzīvē, gan ģimenē. Uzrunāja arī Olgas Bogeres, toreiz vēstures skolotājas, iedvesmojošie stāsti par pasaules valdniekiem un vēstures izcilajiem sasniegumiem, jo sekmēja mērķtiecību gūt panākumus un sniegt pasaulei paliekošas vērtības.
Pamatskolā ļoti patika sporta deju nodarbības, braukāju arī uz dažādām sacensībām. Vasaras brīvlaikus pavadīju dārza darbos, kas veidoja manī darba sparu, sekmēja lielāku tiekšanos pēc lielo pilsētu plūsmas un aktivitātēm. Vienmēr ir paticis organizēt pasākumus, uzņemties vadību un iniciatīvu ir mans vilinājums vēl joprojām. Skolas laikā ļoti daudz sapņoju, tā bagātinot fantāziju. Klasesbiedri dažreiz mani „modināja": „Vita, pietiek dzīvot savā pasaulē!" Priecājos, ka turpināju sapņot, jo dzīvē sapņi piepildās, ja ļoti grib tos sasniegt. Gadu garumā tas ir pierādījies personīgajā praksē. Vidusskolā pievērsos politikas kā atsevišķas mākslas formas pētīšanai. Ar laikrakstu lasīšanu modos un ar „Kas notiek Latvijā?" gāju gulēt. Tā arī nolēmu studēt politoloģiju.
– Kāda bija politoloģijas studiju programmas loma izaugsmē?
– Viss ir tikai paša studenta rokās. Var klusi un mierīgi nomācīties četrus gadus, berzējot studiju solu un iegūstot akadēmiskās zināšanas. Var arī piecelties, izaicināt sevi un sākt veidot karjeru jau studiju laikā. Diemžēl daudziem jauniešiem pēc vidusskolas absolvēšanas iestājas šoks, un bieži vien no neuzdrīkstēšanās ambīcijas vien vairs paliek. Tomēr es iesaku riskēt, mēģināt, nedomāt par to, kā izskaties, bet gan par to, ko vari sasniegt, uzsākt –
kvalitatīvi spert nākamo attīstības soli savā dzīvē jau no pirmā studiju gada.
Ar politologa diplomu var strādāt gan valsts pārvaldē, gan privātajā sektorā. 21. gadsimtā uzņēmumi meklē un veido sev komandas ar personībām, kuras māk uzstāties, argumentēt viedokli, piedāvāt idejas, lieliski iekļaujas kolektīvā, prot kvalitatīvi atpūsties, atjaunojot gan fizisko, gan garīgo pasauli. Līdz ar to ir ļoti jādomā par personības attīstību, jo ar vienu diplomu būs stipri par maz.
Pati pēc pirmā kursa pieteicos kā brīvprātīgā praksē LR Aizsardzības ministrijā. Tā bija lieliska pieredze saspringtajā ritmā. Protams, gribējās sauli un atpūtu pie jūras, tomēr tobrīd pieņēmu lēmumu ieguldīt savā nākotnē. Tas ātri vien atmaksājās. Pēc vasaras prakses man piedāvāja darbu Bruņotajos spēkos sabiedrisko attiecību nozarē. Tā arī sākās profesionālais ceļš pa karjeras kāpnēm.
– Kāpēc pilnveido sevi tik daudzajos kursos?
– Man patīk atrasties kustībā, tad es jūtu, ka dzīvoju. Manuprāt, ir svarīgi attīstīties katru dienu. Nevar taču izveidot jebkuras attiecības uz visiem laikiem. Katru dienu celies un sāc veidot sevi no jauna.
Īpaši svarīgi, darbojoties biznesā, būt lietas kursā par jaunākajām personāla motivācijas un efektivitātes celšanas iespējām, laika plānošanu un finanšu plūsmas veidošanas trikiem. Tāpēc ir pašai jāseko līdzi un jāmācās. Šobrīd Viļņā mācos līderības kursos. Daži draugi man jau smējās: „Tev vēl vajag līderību?" Nekautrējos par to, ka vajag. Esmu ļoti prasīga attiecībā uz sevi, tālāk jau ir augstas prasības komandai, ko veidoju sev apkārt gan biznesā, gan ģimenē. Lai sasniegtu mērķus, ir racionāli jāstrādā pie rīcības plāna. Tāpēc kursi man ir kā palīginstruments mērķu sasniegšanā.
Mentālā pilnveidošana ir būtiska, nozīme ir arī fiziskajai pilnveidošanai, veselīgam dzīvesveidam, kas vairo pozitīvo enerģiju spert soļus tuvāk mērķiem.
– Kādas ir domas, kā jauniešiem atrast savu vietu dzīvē?
– Manuprāt, ir ļoti svarīga audzināšana, vecāku pieeja bērnu psiholoģiskajai sagatavošanai dzīvei. Vecākiem bieži vien gribas pasargāt bērnus no daudziem pārbaudījumiem, citreiz pat pārāk lielais atbalsts var kavēt personības attīstību. Esmu pati šobrīd saskārusies ar biedējošu jauno paaudzi, kam ir ļoti ambiciozas prasības, bet nav atbilstoša pamata šo prasību uzstādīšanai. Uzskatu, ka jauniešiem ir jāstrādā jau dažādos darbos skolas brīvlaikā. Tā krājas pieredze un veidojas izpratne par darbu kā tādu. Arī finansiālā izglītošana skolas solā ir būtiska. Kā rīkoties ar naudu, kā to uzkrāt, ieguldīt un veidot sev neatkarīgu finansiālo nākotni.
Jauniešiem ir jāsaprot, ka neviens ar plašu dvēseli un sirdi viņus nekur darba dzīvē negaida. Ir pašiem jāiet un jāklauvē pie durvīm, jāpierāda sevi katru dienu. Konkurence ir liela, it īpaši starptautiskajā tirgū. Valodu zināšanas, loģiskā domāšana un publiskās uzstāšanās un pārliecināšanas prasmes ir labs sākums vietas meklēšanai šajā pasaulē. Lai gūtu panākumus, ir jārīkojas.
Mērķtiecīgā ceļā ir ārkārtīgi svarīgs atbalsts. Tāpēc ir svarīga komanda, ko veido sev apkārt (ģimene, draugi, sadarbības partneri), lai varētu uzticēties un paļauties. Attiecības veidoju pēc principa – dari citiem to, ko vēlētos, lai citi dara tev. Esmu pārliecināta, ka dzīvē viss atgriežas, gan labie, gan sliktie darbi.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
Foto no personiskā arhīva