KSENIJA VILŠĶĒRSTE pēc dzīves un darba gaitām Rīgā pārcēlusies uz dzimto pusi Madonā. Jau trešo gadu viņa rūpējas par bērnu zobu higiēnu Madonas novada pašvaldības zobārstniecības kabinetā, kā arī pieņem bērnus un pieaugušos pacientus Cesvaines kabinetā "AL Denta".
Ksenija mācījusies Ļaudonas vidusskolā, pēc tam pārgājusi uz Madonas Valsts ģimnāziju. Tā kā ģimenē ir mediķi: mamma – medicīnas māsa, vecmamma – vecmāte, māsīca šobrīd ir traumatoloģijas rezidente, zinājusi, ka izvēlēsies medicīnas jomu. Apgūt zobārstniecību kavējusi pārāk lielā konkurence uz budžeta vietām, tādēļ, ķīmijas skolotājas Līvijas Tomiņas rosināta, izvēlējusies apgūt zobārstniecības māsas profesiju Rīgas 1. medicīnas koledžā. Prakse un tālāk jau divi darba gadi aizvadīti privātajā klīnikā "Swiss Dental Experts", pateicoties ļaudonieša un brāļa drauga Artūra Portnova ieteikumam. Pēc tam septiņi gadi nostrādāti Rīgas Stradiņa universitātes Stomatoloģijas institūta ortodontijas nodaļā. Izlēmusi mācīties tālāk – 2015. gadā iestājusies LU Finanšu menedžmentā, kur pēc septiņiem studiju mēnešiem sapratusi, ka tomēr grib nākotni saistīt ar zobārstniecību, un 2016. gadā iestājusies higiēnistos. Togad pieteicies vecākais dēls – Mārtiņš, un 2018. gadā – Mareks. Pateicoties vīra, draudzeņu, savu un vīra vecāku palīdzībai, izdevies veiksmīgi apvienot mammas lomu ar studiju pabeigšanu.
– Kā izlēmāt pārnākt uz Madonu?
– Tā kā vīrs tāpat strādā no mājām jau kopš 2017. gada, ir programmētājs, es tolaik ar mazāko biju pa mājām, sākām domāt, ka kaut kas jāmaina. Dzīvojām īrētā dzīvoklī, vecākais dēls gāja privātā dārziņā piecu kilometru attālumā, bet katru dienu stunda vien jau aizgāja ceļā satiksmes dēļ. Parēķinājām, ka tāpat gribam iegādāties kaut ko savu. Sākumā domājām dzīvot Pierīgas pusē; lai mierīgi atrastu savu vietiņu, ar vīra vecākiem sarunājām, ka kādu laiku padzīvojam pie viņiem – Madonā. Šurp atnākot 2019. gada janvārī, vecāko dēlu palaidām Madonas dārziņā, kur viņš ļoti labi un ātri iejutās. Tā aizdomājāmies – varbūt tomēr paskatīties kaut ko Madonā? Tā nu, pateicoties bērniem, principā arī izdomājām palikt šeit.
Pabeidzu skolu, uzsāku darba gaitas Madonā un Cesvainē. Vienu brīdi man bija četras darbavietas, strādāju arī "KV Zobārstniecībā" un dakteres Labuces klīnikā par māsiņu, bet biju pārstrādājusies, bija grūti visu samenedžēt. Šobrīd strādāju pašvaldības zobārstniecības kabinetā ar bērniem un SIA "AL Denta" – gan ar bērniem, gan arī par maksu – ar pieaugušajiem. Man patīk mani kolēģi, tiešām varam viens otram jautāt, komunicēt. Komandas darbs ir svarīgs; lai vide, kurā strādā, būtu pozitīva.
– Dzirdēts, ka zobārstniecībā darbs ar bērniem, turklāt valsts apmaksātais, ne visiem speciālistiem ir pirmā izvēle.
– Man patīk strādāt ar bērniem. Un bērni ir atspulgs tam, kā pēc tam pieaugušā vecumā cilvēks rūpēsies par zobu higiēnu. Neredzu starpību, valsts vai privāti samaksā – ja gribi cilvēkam palīdzēt. Nereti, kad bērnam paliek jau 18 gadu, viņš pēc tam nāk pie manis jau par maksu. Par to esmu ļoti pateicīga, jo tiešām cenšos no visas sirds. Šai darbā neesmu tik ļoti finansiāli vadīta. Galvenais, lai bērnam ir labi, izglītot, jo tas attiecīgi viņam būs ieguldījums, mazāk līdzekļu būs jātērē zobu labošanai.
– Vecāki noteikti novērtē, ka pastāv šāds pašvaldības izveidots zobārstniecības kabinets.
– Nereti gan sabiedrībā valda mīts – par ko nav jāmaksā, tas ir švakāks pakalpojums. Tā noteikti nav; darbiņu darām tikpat rūpīgi un ar tikpat lielu atbildību. Bērni, protams, ir dažādi, ir jāmāk atrast pieeju. Nepatīk darīt ar varu, lai bērnam nerastos nepatīkamas asociācijas (ir situācijas, kad ar vecākiem vienojamies, ka nedaudz tomēr jāpatur klēpī, lai var nopulēt zobus, bet uzreiz, nokāpjot no krēsla, bērns jau ir aizmirsis un smaidīgs rāda "atā"). Ir jārunā, jākomunicē, arī vecākiem pirms speciālista apmeklējuma bērnam jāpaskaidro, nedrīkst par zobu netīrīšanu biedēt ar "zobārstu" vai melot, ka nebūs sāpīgi. Visticamāk, tomēr būs mazliet nepatīkami. Noteikti daudz runājam, skaidrojam, arī apbalvojam ar balviņām, tāpat daktere ir sagādājusi galdiņu ar mantām bērniem. Šis darbiņš ir jāmīl, jābūt pacietībai.
– Vai situācija ar pacientu zobu higiēnu uzlabojas, cilvēki vairāk tam pievērš uzmanību?
– Senioriem dažreiz pat ir labāks zobu stāvoklis, saglabājušies diezgan daudz savu zobu. Ja novērojam bērnus, reizēm nākas pat raut īstos zobus, jo caurumu ir tik daudz, ka neko citu vairs nevar darīt. Ir svarīga ne tikai zobu tīrīšana, higiēna, bet arī uzturs. Tagad mums ir rocība visu nopirkt, bērniem saldumi kļuvuši pieejamāki, un slēptais cukurs ir visur, pat kečupā. Laikā, kad šābrīža seniori auga, šādu produktu, visticamāk, vienkārši nebija.
Nereti vecāki teic, ka, šeit atnākot, tikai pirmo reizi daudz ko uzzina, varbūt tā informācija netiek gana publiski izplatīta. Labprāt vadu nodarbības bērnudārzos, bēbīšu skoliņās, kur mani paaicina.
Kā higiēnistam man svarīgākais, nevis lai zobi būtu balti, bet gan lai ir vesela smagana un kauls, jo tas ir vesela zoba pamatā. Tikai pēc tam var domāt par zobu estētisko pusi. Bērniem lielākoties vairāk ir aplikums, pieaugušajiem – zobakmens. Bet diemžēl gadās, ka arī bērniem ir jāņem nost zobakmens. Zobakmens noņemšana ir nepatīkama, bet ir jāiztīra. Tas samazinās iespēju, ka bieži jāiet pie zobārsta, – atnākt uz profilaktisko apskati. Tāpat kā mašīnai reizi gadā jāiziet tehniskā apkope, arī zobu profilaksei vismaz reizi gadā zobārsts un higiēnists ir jāapmeklē. Tas, kas mutē notiek, ir ieguldījums priekšdienām (plašāk par zobu higiēnistes ieteikumiem bērniem un pieaugušajiem – kādā no nākamajiem laikraksta "Stars" numuriem. – Aut.).
– Vai arī Madonā esat atraduši savu īsto vietu kā ģimene?
– Man patīk Madonā; tagad, aizbraucot uz Rīgu, priecājos, ka tur nedzīvoju. Un pat nevelk. Nesaista visa tā burzma, satiksme. Madonā esmu iejutusies, te palikusi mana bērnības draudzene, arī daži skolas un klases biedri. Lielu lomu nospēlēja tas, ka abi bērni tik viegli, bez problēmām aizgāja dārziņā. Jāteic liels paldies vīra vecākiem, kuri palīdzēja iejusties, uzsākt dzīvi šeit, arī bērnu pieskatīšanā. Man ir divi vecākie brāļi, viens no viņiem dzīvo Aiviekstē. Savukārt mana mamma mums ir paceļojusi līdzi, kādu laiku dzīvojot Rīgā (tagad Aiviekstē); viņa mums ir četru mazdēlu ome.
– Ārpus darba jums primārais noteikti ir laiks kopā ar ģimeni.
– Jā, noteikti. Tā kā ar vīru neesam ziemas mīļotāji, šobrīd mūsu pastaigas ārā pārsvarā vada gadu vecais suns. Toties ar ģimeni, arī bērniem, vismaz reizi gadā braucam garākā atpūtā – vai nu pagarināt, vai ātrāk uzsākt vasaru tur, kur siltāks. Ar bērniem divas reizes esam bijuši Turcijā, pirmo reizi jaunākajam bija divi mēneši, vecākajam – nepilni divi gadi. Noriskējām, iepatikās. Esam bijuši arī Ēģiptē, nupat septembrī – Horvātijā. Tādā lielākā ģimenes lokā aizlidojām līdz Ungārijai, tad ar noīrētu busu izbraukājām daļu Horvātijas, dažādus apskates objektus. Mārtiņš jau triju mēnešu vecumā bija mums līdzi uz trīs dienu atpūtu SPA. Ik pa laikam cenšamies kaut kur izrauties. Novembrī tikai četratā bijām mazā dažu dienu atpūtā uz Igauniju, aizvedām bērnus uz AHHA centru, baseinu un bērnu izklaides centru.
Ir jāmēģina atrast laiku sev. Šī profesija nav diez ko patīkama mugurai, jo sanāk būt saspringtā pozā astoņas stundas. Tāpēc man ir regulāri apmeklējumi pie fizioterapeita. Negaidu, kamēr sāk sāpēt, bet gan eju jau profilaktiski; tā arī cilvēkiem varētu ieteikt – sevi mīlēt, rūpēties, tostarp laikus dodoties pie zobu speciālistiem. (Pasmaida.)
13.01.2023.