LAIMNESIS AUZIŅŠ izsūtīšanu uz Sibīriju kopā ar māti, vecmammu, brāļiem un jaunāko māsu piedzīvoja 1949. gada 25. martā. Toreiz viņam bija tikai septiņi gadi, un to dienu traģiskos notikumus viņš atceras fragmentāri.
– Esmu dzimis Bauskā, bet mana bērnība pagāja Irlavā, Tukuma pusē, kur dzīvojām mājās „Rumbas", – vaicāts par dzimto pusi, pastāstīja Laimnesis Auziņš. – Mans tēvs bija advokāts, māte – dārzniece, beigusi Bulduru tehnikumu. Tēvu maz redzēju, jo viņš visu laiku braukāja pa tiesām, reti kad mājās uzturējās.
1949. gadā man jau bija jāiet skolā, jo ziemā palika septiņi gadi. Tie bija grūtie pēckara gadi, tāpēc mamma ar vecomāti nosprieda, lai vēl paliekot mājās. Tēvs jau kopš 1945. gada smaka Vorkutas lēģeros, un mātei vienai bija smagi jāstrādā. Nodokļi bija ļoti lieli, normas bija jāpilda un arī meža darbos jābrauc. Es prasījos līdzi, bet mani neņēma, tikai redzēju, kā ļoti daudz baļķu no meža veda ārā.
Atceros, ka todien, kad sētā iebrauca veca krievu mašīna un izkāpa trīs vīri, es biju pagalmā, jo skolā nemācījos. Mājās bija tikai vecāmamma, bet mamma bija aizbraukusi uz tirgu Tukumā. Aprunājušies ar vecomāti, viņi aizbrauca. Kad ieradās māte un vecmamma visu izstāstīja, mamma neticēja, ka tagad mūs visus – divas sievietes un sešus bērnus – vedīs uz Sibīriju, bet par to, ka tāda izvešana būs, šur tur runas jau virmoja.
Tonakt, kad sākās izvešana, vēl bija tumšs. Mani, cieši aizmigušu, brāļi ar mokām pamodināja un teica, ka būs jābrauc, tikai nezinot kur. Samiegojies izgāju ārā un redzēju pajūgu, zoļļikus un divus kaimiņus – vietējos, kas arī bija pie izvešanas.
Kādās 15 minūtēs bija jāsavācas, neko daudz līdzi paņemt nepaspējām. Zoļļiki, kā māte vēlāk stāstīja, bija diezgan lādzīgi: ieskrējuši istabā, paķēruši segas no gultām un iesvieduši vāģī – lai ņemot vien līdzi, gan noderēšot.
Mūs visus aizveda uz Irlavas pagastmāju, kur cilvēki jau bija priekšā. Tur nosēdējām apmēram līdz pusdienlaikam, kamēr atnāca mašīna un aizveda uz Tukumu, kur visus salādēja lopu vagonos. Tā mums pirms 73 gadiem sākās Golgātas ceļš uz Sibīriju…
Vienīgi vecākā māsa tobrīd bija skolā, viņai pakaļ nebrauca, un tā māsa 14 gadu vecumā viena pati palika Latvijā.
– Kāds atmiņā ir palicis ceļš uz Sibīriju?
– Pašu sākumu neatceros, kaut kas vairāk atmiņā iespiedies, sākot no Urāliem. Lažas lopu vagonos bija uztaisītas divos stāvos, apakšā vecāki cilvēki, bet mēs, jaunākie, dzīvojāmies pa augšu. Skatījāmies un, cik jau bija iespējams redzēt, ievērojām braucošus pajūgus ar cilvēkiem, to, ka sniega paliek aizvien vairāk un apkārt ir riktīga ziema.
Cik ilgi braucām, neatminos, bet tās bija daudzas dienas un naktis. Labi, ka brāļi bija paspējuši maisā ielikt žāvēto gaļu, maizi – pateicoties tam, arī izdzīvojām un kaut kā iztikām.
Taču vistrakākais jau bija dabisko vajadzību kārtošana, paskats bija briesmīgs.
– Kur jūsu ģimeni izmitināja?
– Pēc kāda laika iebraucām Tomskā, tur atradās zāģētava un ļoti daudz bija kokmateriālu. Tā bija pirmā reize, kad varējām pirtiņā nomazgāties. Atradāmies pašā Obas krastā, skatījāmies, kā ledus iet. Oba ir tik plata upe, ka pat otro krastu nevarējām saredzēt.
Cik ilgi tur sabijām, nav ne jausmas, bet tad vienā brīdī mūs salādēja baržā, un tā sākās ceļš pa Obu. Vecāki vīri stipri šaubījās, vai sasniegsim krastu – gan jau pa ceļam ar visu baržu nogremdēšot. Dzirdot šādas runas, mani pārņēma baisas izjūtas. Tomēr krastā tikām izsēdināti, kur jau zaļoja zālīte, stāvēja pajūgi un gaidīja mūs, lai vestu tālāk.
Pirmās paņēma ģimenes, kurās bija vīrieši, pēc tam pārējos. Nokļuvām lielā sādžā, apmēram 60-70 km no Tomskas. Mūs kopā ar vēl vienu ģimeni, kurā bija divas sievietes, izmitināja kāda priekšnieka konfiscētajā mājā, kurš Staļina represijas kā kulaks bija piedzīvojis jau 1929. gadā, un viņam kopā ar citiem bija jādodas vēl dziļāk taigā. Tur tad arī pārlaidām pirmo ziemu.
– Kāds bija izsūtījuma laiks?
– Visgrūtākie bija pirmie gadi. Mums, puikām, iesākumā, kamēr iepazinām teritoriju un savus vienaudžus, bija tīri interesanti, bet tad sākās bads. Tas bija briesmīgi, kad nebija, ko ēst. Vecāmāte jau mūs vāķīja, visādas putriņas no nātrēm, ķirbīšiem vārīja, tās iestrēbām, bet apetīte bija laba, un ēst jau visu laiku gribējās. No rīta piecēlies – ēst gribas, vakarā ej gulēt – ēst tāpat gribas.
Tā tas bija kādus divus gadus, kamēr neiekārtojām savu saimniecību. Pirmā bija govs, tad teļš, parādījās piens, sākām turēt cūkas, arī sivēnmāti, māte kaut kur vēl pīles dabūja. Mans pienākums tad arī bija tās pīles barot, bet ziemā arī teļus, cūkas pabarot un govis padzirdīt.
Vīri izveidoja stipru latviešu brigādi, tā uzcēla graudu kalti, lielu fermu, pie tam no koka. Tas tur bija jaunums, jo līdz tam kolhozos bija primitīvas lopu novietnes, pārklātas ar salmiem.
Visas latvietes strādāja fermā. Arī vecākais brālis vispirms ganīja govis, bet pēc tam kļuva par fermas pārvaldnieku. Man arī bija jāgana kolhoza govis, bet apmēram reizi mēnesī, kad pienāca kārta, – arī sādžas govis. Kā man nepatika iet ganos! Labprātāk strādāju brigādē, tur bija ļaudis, citi puikas, bet ganos jau biji viens.
Savādi, bet sādžā tikai reti kurš no vietējiem vīriešiem strādāja, lielākoties visi darbi bija jāpadara sievietēm, jo vīri jau bija varoņi, karojuši frontē un dzīvi atgriezušies no kara mājās, tāpēc varēja brīvi izvēlēties, ko darīt. Protams, bija tādi, kas apzinīgi strādāja, bet vairākums – tomēr tikai dzēra.
Savukārt mēs, kad nebija ganos jāiet vai jāstrādā brigādē, devāmies sēņot. Sēnes varēja nodot un kādu kapeiku nopelnīt, par ko mums, puikām, bija liels prieks. Aiz lielās fermas, ko latvieši uzcēla, un vecajām dzirnavām bija divus metrus plata upīte, kur daudz asaru varēja noķert un arī līdakas nāca augšā. Krievi nemācēja zivis zvejot un vienmēr brīnījās, kur mums tik daudz zivju. Taču mēs MTS uztaisījām žebērkli, sietu, iemetām to upē, un asari ķērās, ka prieks, jo īpaši rudenī pie pirmā sniega, kad dažreiz pat pilnu spaini ar lieliem asariem varēja izcelt.
Tā pamazām iedzīvojāmies, dzīve sāka iet uz labo pusi.
– Kā ar mācībām? Cik klašu izdevās pabeigt?
– Vispirms skolā bija jāiemācās krievu valoda. Sākumā mūs apsaukāja par fašistiem, bet tad sadraudzējāmies. Sādžā varēja pabeigt septiņas klases, bet vidusskola atradās 20 km attālumā, ziemā uz to varēja iet taisni cauri purvam, un tad bija jāmēro tikai 12 km. Tur es vēl divus gadus nomācījos, bet tad jau gandrīz visi latvieši no sādžas bija aizbraukuši atpakaļ uz Latviju, taču māte nesteidzās.
Bija izveidota sava saimniecība, arī zeme Sibīrijā tik ražīga, ka no viena laksta pusspaiņa kartupeļu sanāca un pat nekāda mēslojuma nevajadzēja.
Uz atgriešanos Latvijā uzstāja vecmamma, viņa vai katru dienu raudāja, ka gribot dzimtenē nomirt. Un tā 1959. gadā devāmies atpakaļceļā, kad visas formalitātes biju nokārtojis. Tas bija jādara man, jo vecākais brālis dienēja flotē, bet vēl viens brālis Latvijā bija atgriezies gadu pirms mums. Visgrūtāk jau bija dabūt biļetes atpakaļceļam, un tās bija jāpērk.
Mūs izsūtīja no Irlavas, bet vecākā māsa, kas palika Latvijā, strādāja patērētājos Madonā, un mēs atbraucām pie viņas. Tā Madonā arī palikām.
– Pastāstiet, kāpēc tēti represēja!
– Nekādu grēku tēvam nebija, kara laikā ne reizi pat nebija izšāvis, bet viņš bija izglītots un labi pārvaldīja vācu valodu. To, ka viņš tika represēts, uzzināju tikai Sibīrijā. Kad mūs izveda, nevarēju saprast, kāpēc tēva nav līdzi. To, ka viņš tika apcietināts jau 1945. gadā, man mamma tikai Sibīrijā izstāstīja. Līdz tam par to atklāti nerunāja. Viņam tika piespriesti 10 gadi, bet nosēdēja 14 gadu.
Tā sagadījās, ka mājup atgriezāmies gandrīz reizē – mēs 1959. gada vasarā, tētis – pēc dažiem mēnešiem. Kad tika brīvībā, viņš sameklēja mūs Madonā.
Pirmo ziemu nodzīvojām luterāņu baznīcā. Pierakstu dabūt arī nebija vienkārši. Atceros, kā gāju pie Ostrovska, kas uzreiz paziņoja, ka Madonā nepierakstīšot – lai braucot atpakaļ uz Sibīriju vai ejot dzīvot un strādāt tepat uz kādu kolhozu.
– Kā izveidojās dzīve pēc atgriešanās Latvijā?
– Ļoti grūti bija tikt pie dokumentiem. Tā bija vesela epopeja, kamēr pasi saņēmu. Bez tās pat armijā neņēma, gandrīz vai par dezertieri pataisīja. Vienreiz iesaukšanu armijā pat atlika, tas bija aukstā kara Karību krīzes laikā starp PSRS, Kubu un ASV, kad uzskatīja, ka es, kā jau izsūtītais, esmu neuzticams un tāds armijā nederot. Pēc tam armijā gan iesauca, trīs gadus nodienēju tanku remontu daļā Kaļiņingradas apgabalā, vispirms laboju tankus, tad štābā kungus vadāju.
Pirms armijas strādāju autokolonnā par šoferi, pēc armijas arī sāku strādāt par šoferi, tikai 10. ceļu daļā, kur kaisīju un laboju ceļus. Nekur citur vairs neesmu strādājis, 40 gadi pagāja ceļiniekos, un vēl četrus gadus nostrādāju, būdams pensijā.
Man ir divas meitas, mazbērni. Rit jau ceturtais gads, kopš sieva aizsaukta mūžībā. Arī māte un tēvs atdusas Madonas kapos.
– Šogad 25. martā apritēs 73 gadi, kopš uz Sibīriju tika deportēti vairāk nekā 42 000 cilvēku, notiks atceres pasākumi, kas šoreiz noritēs Ukrainā izvērstās Krievijas karadarbības zīmē. Kāda jums būs šī diena?
– Neviena tāda gada nav bijis, kad nebūtu piedalījies 25. marta atceres pasākumos. Arī šis gads nebūs izņēmums. Karadarbība Ukrainā satrauc daudzus. Daudzi gan neticēja, ka 21. gadsimtā Eiropā var izcelties tāds karš. Nesaprotu, kāpēc pasaule Putinu neapstādināja jau pēc Gruzijas, pēc Krimas notikumiem. Uzskatu, ka krieviem nekad nevar ticēt. Taisnība ir ukraiņu pusē, viņi varonīgi aizstāv savu zemi, savu valsti, un viņiem ir jāuzvar! Krievija taču nevar uzvarēt visu pasauli, kad tik daudzas valstis ir pret to nostājušās.
25.03.2022.