Noslēdzot kādu dzīves posmu, tiek pavērtas durvis jaunām iespējām. No tām nav jābaidās, bet gan pārliecinoši jāpieņem, sakot sev: „Es to varu!” Saviem spēkiem tic arī SIGITA PETROVSKA — jauna, uzņēmīga un darboties griboša ģimenes ārste. Jau divus mēnešus pie viņas nāk tie pacienti, kuri līdz šim par savu ģimenes ārsti sauca Valentīnu Zvēru. Pieredzes bagātā daktere devusies pelnītā atpūtā, dodot iespēju sevi pierādīt jaunajam mediķim.
– Kāpēc izvēlējāties iet medicīnas ceļu?
– Visu mūžu esmu dzīvojusi Madonā – šeit piedzimu, mācījos, uzaugu. Pirmā izvēle, kad stājos studijās, bija zobārstniecība, bet tajā gadā konkurss bija pārāk liels, un es tiku medicīnas fakultātē. Sākotnēji tas manī raisīja zināmu vilšanos, bet nodomāju – viss, kas notiek, notiek uz labu. Sapratu, ka medicīna tomēr ir vispusīgāka, daudzveidīgāka un studijas ir ļoti interesantas. Kad sāku strādāt stacionāro darbu Bērnu slimnīcā, sapratu, ka nakts dežūras un pārējā tā darba specifika īsti nav piemērota man. Kad mums bija ģimenes medicīnas kurss, man uzreiz kļuva skaidrs, ka tas ir ceļš, kuru labprāt ietu. Man patīk atgriezeniskā saite, ko veidoju ar pacientiem, patīk tas, ka pēc nosūtījumiem uz izmeklējumiem viņi pie manis atkal atnāk un mēs varam izrunāt visu. Savukārt tie pacienti, kas ārstiem ir stacionāri vai ambulatori, ir tikai pacienti uz īsu brīdi un pēc tam ārsts vairs nezina, kas ar šiem cilvēkiem notiek tālāk.
– Pastāstiet par savām līdzšinējām darba gaitām!
– Pēc trešā kursa izgāju māsu praksi. Man to gribējās iziet ātrāk – pavasarī, ko es arī izdarīju, bet uzreiz pēc tam man piedāvāja darbu un vasaru, ko biju iecerējusi pavadīt atpūšoties, nostrādāju Bērnu slimnīcas 3. nodaļā, kur darbs bija ar kaulu lūzumiem, apdegumiem un uroloģijas problēmām. Pieredze un prakse tur tika iegūta gana plaša, es biju kā māsa-palīgs un ļoti labi redzēju visu, kas notiek slimnīcā. Pēc tam man bija jāiziet rezidentūras posms, kas skaitās gan kā studiju laiks, gan kā mācību laiks. Es rezidentūru izgāju nevis Rīgā, bet reģionā. Madonas slimnīca bija mana pamatvieta, bet ne visa izglītība bija iegūstama tur. Pusotru gadu bija jāiziet prakse ciklu veidā, bet otru pusotru – ģimenes ārsta praksē. Ciklu veida praksi izgāju Madonas slimnīcā, kas, manuprāt, ir pluss, jo iepazinu vietējos ārstus. Vēl pabiju arī Jēkabpilī un dažus ciklus izgāju arī Rīgā. Otru pusgadu iziet savā ģimenes praksē man piedāvāja daktere V. Zvēra un pēc tam arī piedāvāja praksi pārņemt pavisam, jo bija nolēmusi doties pelnītā atpūtā.
– Ko sagaidāt no jaunā darba?
– Patstāvīgi šeit strādāju divus mēnešus – kopš 1. jūnija, bet no 2020. gada oktobra tepat gāju praksi. Tas bija gan pluss man, gan pacientiem, jo mēs viens otru iepazinām. Pa vidu gan sanāca neliels dekrēta atvaļinājums. No dakteres V. Zvēras gribas aizgūt mieru, ar kādu darīt darbu. Ar pacientiem gribu saglabāt labas un pozitīvas attiecības. Visi pacienti pārsvarā ir pozitīvi, nav kašķīgi. Es viņus sagaidu ar prieku un labprāt parunājos, viņi ar mani tāpat. Un tas ir galvenais, ko gribu uzturēt – pozitīvu komunikāciju, lai abām pusēm būtu patīkami.
– Ārsts ir arī padomdevējs. Ko jūs iesakāt saviem pacientiem, un vai viņi to ņem vērā?
– Viens ir tas, ko mēs izrunājam manā kabinetā, bet to, ko pacienti dara aiz durvīm, nekad nevar zināt. Visbiežāk runājam par veselīgu dzīvesveidu, par smēķēšanas atmešanu un diētu ievērošanu, lai samazinātu holesterīnu. Ja cilvēks tiešām saprot, ka tādu diētu nespēs ievērot, piedāvājam medikamentus. Tā kā pacienti lielākoties mani jau pazīst, problēmu sadarboties nav. Protams, daži atnāk pirmo reizi un mazliet satraucas, redzot, ka uzraksts uz durvīm ir nomainīts, un arī seja, kas sēž pretī ir cita. Tomēr mums tik un tā izdodas labi sadraudzēties. Ja vien ar pacientiem uztur labu, cilvēcīgu komunikāciju, viņi atraisās un atklāti visu izstāsta. Tas man pacientos vislabāk patīk – atklātība.
– Noteikti arī jūsu darba ikdienā nākas saskarties ar izaicinājumiem…
– Sarežģījums noteikti ir tas, ka patlaban uz izmeklējumiem ir garas rindas. Cilvēkiem, kuriem tas vajadzīgs steidzami, nākas ilgi gaidīt, tāpēc tie, kuriem ir iespēja, cenšas izmeklējumus iziet par maksu. Taču ne visiem tāda iespēja ir. Otra problēma, ar ko man šo divu mēnešu laikā ir nācies saskarties, ir onkoloģisko slimību diagnostika. Jā, valstī ir noteikts zaļais koridors, bet nemaz tik ātri tas nedarbojas. Pacientam jāgaida rindā mēnesi, kas nav maz. Pēc tam jau Rīgā visas pārbaudes tiek veiktas gana ātri, bet gaidīšanas laiks nav tik ātrs, kā tiek solīts. Diemžēl šī shēma nedarbojas tā, kā tam vajadzētu būt.
– Kā vērtējat medicīnisko situāciju novadā un valstī kopumā? Vai tai, jūsuprāt, tiek pievērsta pietiekama uzmanība?
– Aktuāla problēma ir arī speciālistu pieejamība. Ne visi pacientiem nepieciešamie speciālisti ir pieejami uz vietas, tāpēc nākas meklēt ārstus citos reģionos. Bieži vien pacienti dodas uz Jēkabpili, Valmieru, Gulbeni vai Balviem. Un ne vienmēr mēs arī zinām un varam ieteikt visas iespējas, lai pacients pēc iespējas ātrāk varētu tikt pie vajadzīgā ārsta. Ģimenes ārsta prakse sniedz primāro veselības aprūpi, un uz vietas varam izdarīt to un tik, cik varam. Iespējams, ar laiku gribēsim attīstīties un piedāvāt pacientiem plašāku pakalpojumu klāstu, bet šobrīd gribētos strādāt pie tā, lai pacientiem spētu nodrošināt nepieciešamo speciālistu pieejamību. Bieži vien viņi mums zvana uz praksi, lai šo jautājumu izrunātu, un es ne vienmēr zinu, ko ieteikt un kā palīdzēt. Arī man pieredze pagaidām nav tik liela, lai es spētu palīdzēt ar labākajiem ieteikumiem.
– Kas jums šajā darbā šķiet interesantākais un saistošākais?
– Man savā darbā patīk tas, ka visas dienas nekad nav vienādas, un nekad nevar zināt, ko nesīs jaunā darba diena. Mēdz gadīties arī kādi neparedzēti gadījumi, visas dienas vienmēr ir atšķirīgas. Mums ir plaša vecuma auditorija – sākot no jaundzimušajiem un beidzot ar vecāka gadagājuma cilvēkiem. Var gadīties arī kāds negatīvs moments, bet kopumā, kā jau sacīju, mūsu pacienti ir pozitīvi noskaņoti un ļoti retos gadījumos ir jāsaskaras ar kādu negāciju. Uz konsultāciju viņi vienmēr tiek laikus, ilgi nav jāgaida. Mēģinām būt pretimnākoši un atsaucīgi, lai vairotu pozitīvo komunikāciju.
– Vai ārsta darba specifika mēdz radīt sarežģījumus vai grūtības?
– Man ir divas jaukas māsiņas, kuras turpina darbu kopā ar mani, lai gan daktere Zvēra ir devusies prom. Ļoti priecājos, ka viņas nenobijās un palika strādāt šeit, lai gan es kā gados jaunāks ārsts ieviešu arī kādu jauninājumu mūsu darba ikdienā. Katrai no mums ir sadalīti savi darba pienākumi. Viena no viņām izraksta zāles vai sagatavo recepti, nosūtījumu, kamēr es runājos ar pacientu, savukārt otra māsiņa man palīdz pie zīdaiņu aprūpes un vakcinācijas. No darbiniekiem vienmēr sagaidu pozitīvu attieksmi un cenšos to piekopt arī pati. Augstu vērtēju, ka darbiņi vienmēr tiek laikus izdarīti, man nekad netiek atteikts, ja ko palūdzu. Mana un māsiņu savstarpējā komunikācija arī allaž ir pozitīva, un tas priecē.
– Ja būtu iespēja sākt visu no sākuma – pieņemt citādākus lēmumus, izdarīt citu izvēli – vai jūs to darītu?
– Man nav uz darbu jānāk piespiedu kārtā, es to daru ar prieku. Darba ikdiena ir dinamiska, es neko citādāk nedarītu. Gan ārstiem, gan māsiņām ir jākrāj tālākizglītības punkti. Vasaras posms ir tāds mierīgāks, bet esmu jau pieteikusies diviem semināriem, kas būs gan septembrī, gan oktobrī. Regulāri jāpiedalās arī attālinātajos Nacionālā veselības dienesta semināros. Ļoti laba ir iespēja daudzus seminārus apmeklēt attālināti, un ne vienmēr jāmēro tāls ceļš. Nemitīga izaugsme ir ļoti derīga!
– Ar kādām nodarbēm, hobijiem, sirdslietām aizpildāt brīvo laiku?
– Mana sirds vienmēr piederējusi tautiskajām dejām. Tās dejoju gan bērnībā, gan vidusskolas klasēs, kad iestājos Tautas deju ansamblī „Vidzeme". Studiju laika pirmajā kursā piedalījos Dziesmu svētkos, bet pēc tam visu pārējo studiju posmu ar tautiskajām dejām apvienot nebija iespējams. Šobrīd, kad atkal pastāvīgi esmu Madonā, atsāku apmeklēt deju kolektīvu „Vidzeme." Šogad bijām Dziesmu svētkos, kas ļauj aizmirst ikdienu un atslēgties no ierastā.
04.08.2023.