Vēl trīs dienas Madonas muzeja izstāžu zālēs skatāma mākslinieces INGRĪDAS ZĀBERES modes kolekcija „Cita klasika". No mutes mutē izplatās ziņa par fantastisko kleitu skati, un dāmas un jaunkundzes kopā ar pavadoņiem plūst to apskatīt. „Stara" lasītājiem piedāvāju plašāku sarunu ar talantīgo dizaineri, lai Ingrīdas Zāberes vārds un viņas izlolotā zīmola „Recycled.lv" modes stāsts arī turpmāk būtu mūsu uzmanības lokā.
Ingrīda Zābere ir beigusi Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu (1985), Latvijas Mākslas akadēmijas reklāmas dizaina nodaļu (1991) un 2010. gadā ieguvusi maģistra grādu Neapoles Dizaina augstskolā (Istituto Superiore di Design). Kopš 1991. gada veido grāmatu dizainu un saņēmusi daudzus apbalvojumus. Kopš 2008. gada veido konceptuālas vakarkleitu kolekcijas.
– Skatoties uz jūsu brīnišķīgajiem tērpiem Madonas muzejā, otrreizējo izejvielu tematika, lai arī kleitas gatavotas no lietotiem vīriešu krekliem un žaketēm, atkāpjas tālākā plānā. Priekšplānā izvirzās mākslinieces uzšķiltā fantāzija, skaistais un sievišķīgais, un mazāk svarīgi liekas tas, ar kādu materiālu ir strādāts.
– Īstenībā nemaz negribu pārāk reklamēt second hand veikalus, vairāk vēlos uzsvērt pašu radošo procesu, transformāciju. Bērnībā, kas man ritēja padomju laikos, kopā ar mammu mēdzām pāršūt vecmāmiņu kleitas, tā ka var teikt – manā ģimenē tā ir tradīcija. Apģērbs mani interesējis vienmēr, atceros, kad pa vasarām dzīvoju laukos, caurām dienām sēdēju bēniņos un pētīju kastēs un koferos glabātās senlaiku lietas.
– Izstādes atklāšanā bija ieradies arī jūsu tēvs, un noskaidrojās, ka viņš dzīvo tepat Madonas pievārtē.
– Madonas pusē ir tēva vecvecāku būvētā māja. Ģimeni 1949. gadā izsūtīja uz Sibīriju, Latvijai atgūstot neatkarību, īpašumu dabūjām atpakaļ. Sakrita, ka tēvs tobrīd devās pensijā un līdz ar to pārcēlās uz dzīvi te. Viņš visu atjaunoja, māju skaisti iekopa. Ir bijušas vasaras, kad arī man laukos sanācis padzīvot kādu nedēļu, diemžēl pēdējā laikā atskrienu tikai uz pāris dienām, lai tēvu apciemotu. Tētis pēc profesijas ir elektriķis, bet mākslinieciski radošs talants ir arī viņam. Viņa darbošanās ir ļoti „recycled", tēvs izmanto dažnedažādus materiālus, tos pielāgojot un kombinējot jaunai dzīvei.
– Akadēmiskā izglītība mākslā jums iegūta Rīgā, bet kā pavērās studiju iespējas Itālijā?
– Tas bija diezgan nejauši un nebija plānots. Saņēmu informāciju par studijām Neapoles Dizaina augstskolā un sagadījās, ka tobrīd bija nepieciešamā naudas summa. Nolēmu to izmantot, un Itālijā, modes dizaina maģistrantūrā, nomācījos astoņus mēnešus, tas ir, vienu studiju gadu. Lai iegūtu radošo brīvību un pārliecību, tas bija pietiekami.
– Vai pēc dienvidiem Latvijas aukstās ziemas šķiet viegli panesamas? Pieļauju, ka sapnis kur braukt un pabūt ir regulāri nepieciešams.
– Tikko biju Parīzes modes nedēļā, kur izdevās redzēt Vivjenas Vestvudas tērpu skati, kas ļoti iedvesmoja. Sākumā Vestvuda man šķita pārāk pancīga, nedaudz pat vulgāra, bet tas, ko viņa dara pēdējā laikā, man ļoti patīk. Priecājos par viņas vienkāršību, brīvību un cilvēkmīlestību. Jau no sākta gala Vivjena Vestvuda tika ielikta dumpinieces plauktiņā, līdz ar to viņa var darīt jebko, un viss tiek pieņemts. Dumpinieciskums gan tādā nozīmē, ka dara citādāk, lauž stereotipus un klišejas.
– Jūs pati modes pasaulē ienācāt nesen un tā pamazām.
– Pirms kādiem četriem gadiem sāku darboties ar pārstrādi, un ne tāpēc, ka Latvijā būtu krīze, bet tā bija tendence, kas parādījās dizainā. Samazināt pasaulē valdošo milzīgo patēriņa apjomu, bezjēdzīgo ražošanu un atkritumu daudzumu. Pārstrādātas lietas kļuva par modes tendenci, un mani tas saistīja. Darba sākumā ļoti uzsvēru ekoloģisko ideju, tagad mani vairāk interesē radošais process kā enerģijas avots, tērpi kā mākslas darbs. Nekad neesmu teikusi, ka piedāvāšu modes aktualitātes, man apģērbs interesē kā tēls, kas rada asociatīvas izjūtas. Protams, pieredze uzkrājas un es augu – tērpi attīstās un mainās, kleitas kļūst ērtākas, valkājamākas, vieglākas.
– Cik ilgi un ar kādiem palīgiem tērpu ansambļi top?
– Vīzija parasti rodas vienā mirklī, un tad diezgan ātri to realizēju. Visu daru pati, palīdz tikai meitene, kas gludina kreklus. Vienas kleitas izveidei nepieciešami astoņi līdz vienpadsmit krekli, blūzei – divi līdz četri krekli. Daudzas blūzes nav pat šūtas, tur izmantoti divi dažādos virzienos kopā sapogāti krekli. Tā, starp citu, var pamēģināt darīt arī citi, un katram tērps būs atšķirīgs.
Laikā, kad izstādes kolekcijai gatavoju apavus un rotas (Madonas izstādē redzamas mākslinieces radītās oriģinālās rotas no seniem pulksteņiem, brillītēm, dzintara gabaliņiem. – Aut.), man bija vajadzīga kurpnieka un juveliera palīdzība.
– Vai kolekcija „Cita klasika" ceļos arī uz citām Latvijas pilsētām?
– Divdesmit kleitas cilāt un sagatavot izstādei ir fiziski smags darbs. Īstenībā Madona ir izņēmums (paldies atbalstītājiem – Madonas novada pašvaldībai, Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejam, Inesei Baranovskai un Aivim Šņucim), tas ir veltījums manas ģimenes vīriešiem – tēvam Sarkaņu pusē un vīram – māksliniekam Vilnim Zāberam, kam saknes bija Lubānā. Sākotnēji kleitas, ko redzam Madonas izstādē, tika veidotas Baltijas skatei Berlīnes modes nedēļā. Dizaina aģentūras pārstāvjiem, kas organizēja šo skati, tērpi ļoti patika, un kontakts ar publiku arī bija lielisks, taču Vācijā viss notika tik zibenīgi, bet gribējās kleitas parādīt ilgāk – tik daudz taču bija strādāts!
– Kā ar jaunām kolekcijām, kādā gatavībā ir tās?
– Modes pasaulē tiek respektētas sezonas – ir pavasara/vasaras, rudens/ziemas kolekcijas. Tas arī ir ritms un termiņš modes māksliniekiem. Man tas ir par ātru, jo vajag uzkrājumu un iespaidus. Turklāt neesmu uzņēmēja un apģērbu netiražēju. Tā kā man ir vēl otra profesija, varu kādu sezonu arī izlaist.
– Pastāstiet ko vairāk par savu otru darba virzienu – grāmatu dizainu! Jūsu grāmatas ir saņēmušas vairākas skaistākās grāmatas godalgas, nominētas starptautiskos grāmatu mākslas konkursos par pasaules skaistāko grāmatu. Esmu ievērojusi, ka Ingrīdas Zāberes veidotās grāmatas (piemēram, samta sērija) nav uzbāzīgi skaistas, nav krāšņas un kliedzošas, tur skaistums izpaužas ēteriskāk, nedaudz citādi. Tā vien liekas, ka pie tērpiem un grāmatām strādājuši divi atšķirīgi cilvēki.
– Man ir teikuši, ka grāmatas ir tik minimāli atturīgas, bet kleitas tik pompozas un pārcakotas, ka daudzus tas pārsteidz. Iespējams, savās kleitās kompensēju to, kā nav grāmatu dizainā. Uzskatu, ka grāmatā svarīgs ir saturs, tāpēc formai nav jābūt kliedzošai. Grāmatā galvenais elements ir teksts, mākslas katalogā – reproducētās gleznas, nevis noformējuma dizains. Tāpēc grāmatu maketus parasti veidoju pēc iespējas tīrāk un vieglāk.
– Cik ilgā laikā top grāmatas noformējums, un ar kurām izdevniecībām sadarbojaties?
– Strādāju mājās, esmu brīvmāksliniece, un parasti mani sameklē un darbu pasūta. Nesen, kad noformēju Kārļa Lāča mūzikas albumu „Ziedonis. Lācis. Sievietes", ļoti ātri vajadzēja sagatavot skici. Esmu ievērojusi, ka tieši pirmā skice, pirmais impulss beigās tiek realizēts. Parasti, kad saņemu pasūtījumu, tajā pašā dienā cenšos ko uzskicēt, jo pirmā izjūta ir īstā un vispareizākā, un tā noteikti jāpiefiksē.
Starp citu, ar Imanta Ziedoņa daiļradi ik pa laikam man bijusi saskare. 90. gados, kad man bija pašai sava izdevniecība, izdevu Andra Buiķa un Imanta Ziedoņa grāmatu par Rīgas priedēm. Vēlāk veidoju Imanta Ziedoņa un Noras Ikstenas grāmatu „Nenoteiktā bija". Tolaik autors smagas grāmatas vairs nevarēja pacelt, tāpēc tika veidotas vairākas mazas burtnīciņas, lai viņam vieglāk paņemt rokās. Savukārt, lai mazās burtnīciņas nenoklīstu, tās ieliku kastītē, kas vienlaikus bija simbolisks Ziedoņa bērnības šķūnis, par ko viņš stāsta grāmatā.
– Savulaik ļoti augstu tika novērtēts Vilnim Zāberam veidotais izdevums „Grāmata par Vilni Zāberu. 1963-1994". Līdz 31. martam „Rīgas mākslas telpā" varam skatīt māksliniekam veltītu darbu retrospekciju. Izstāde, piemēram, mani tā spēkpilni pārsteidza. Vai ir doma jaunam turpinājumam par Vilni Zāberu?
– Grāmata, ko veidoju pirms desmit gadiem, stāsta par Vilni kā personību. Toreiz visiem (draugiem, māksliniekiem, radošajiem) tik daudz bija ko teikt par viņa cilvēcisko būtību, ka Viļņa māksla palika ārpus izdevuma. Pēc izstādes „Rīgas mākslas telpā" veidošu grāmatu par Viļņa darbiem. Tiem patiešām ir ļoti plašs diapazons – sākot ar glezniecību, grafiku un beidzot ar objektu mākslu, akcijām un performanci. Turklāt šie darbi joprojām ir aktuāli, cilvēkus spēj uzrunāt un radoši iedvesmot.
Autore: INESE ELSIŅA
JĀŅA DEINATA foto no arhīva