Maijā, kad rakstniece Inga Žolude viesojās Madonā, tikšanās ar literāti tika plānota divās vietās: Madonas Valsts ģimnāzijā viņa tikās ar skolas audzēkņiem, savukārt otra saruna ritēja Madonas novada bibliotēkā, kur rakstnieces auditorija bija Madonas reģiona bibliotekāri.
Novada bibliotēkā Inga Žolude vispirms pastāstīja par Eiropas Savienības Literatūras balvu, ko saņēma pērn.
– Tā ir jauna balva, jo šogad ES Literatūras balva tiks pasniegta ceturto reizi, – atklāja Inga Žolude. – Vienai valstij to pasniedz reizi trijos gados. Pagājušajā gadā Latvijai bija pirmā reize, un man balva tika visai amizantā veidā – pat nezināju, ka esmu tai izvirzīta. Pēkšņi piezvanīja un teica, ka esmu saņēmusi Eiropas Savienības Literatūras balvu. Šis apbalvojums domāts jauniem (karjeras attīstības ziņā) rakstniekiem, kam iznākušas vismaz divas, bet ne vairāk par piecām prozas grāmatām. Apbalvojums ietver naudas balvu, un katru gadu no apmēram 30 valstīm balvu saņem 12 valstu prozaiķi. Balvas mērķis ir veicināt kultūras dialogus un literatūras apmaiņu starp dažādu valodu literatūrām. Eiropas Savienībai ir tulkošanas atbalsta programma, šobrīd „Mierinājums Ādama kokam" tiek tulkots trijās valodās, vēl trīs valstis ir iesniegušas projektus finanšu atbalsta saņemšanai.
Interesants bija Ingas Žoludes skaidrojums par jaunākā darba – romāna „Sarkanie bērni" – nosaukumu un ierosmi.
– Biju dzirdējusi, ka Francijā, Parīzes centrā, ir vieta, kur darbojas dārzeņu tirdziņš ar nosaukumu „Sarkano bērnu tirgus". Mani tas ieinteresēja, sāku domāt, ko tad viņi tur īsti pārdod. Uzsāku pētīt, un izrādījās, ka nosaukums nāk no bērnunama, kas Parīzē darbojās jau 15. gadsimtā. Bērnunama bērniem, lai viņus varētu atšķirt un tāpēc, ka sarkano uzskatīja par žēlsirdības krāsu, bija jānēsā sarkani formas tērpi. Vēlāk bērnunams pārcēlās uz citu vietu, ēkā darbojās garīgais seminārs, bet nosaukums saglabājies līdz pat šim laikam.
Lai bibliotekāri būtu kompetentāki grāmatu rekomendēt, Inga Žolude pieskārās romāna „Sarkanie bērni" saturam. „Romāna pirmā daļa ir vēsturiska. Darbība rit nepilnas diennakts laikā, tā notiek 17. un 18. gadsimta mijā. Attēlota Vecgada un Jaungada diena Francijas bērnunamā. Romāna tālākās daļas veltītas trim galvenajām varonēm."
Aicināta salīdzināt stāstu grāmatu ar romāniem, rakstniece neslēpa: – Ar stāstu krājumu attiecības ir nedaudz citādas, jo katrs stāsts radies savā laikā, katram pamatā bijis cits impulss un mērķis. Romāns daudz vairāk ietekmē mani pašu, jo tā ir lielāka teksta forma, daudz nopietnāk prasa iedziļināšanos. Būtībā kādu laiku notiek izšķīšana vai dzīvošana kopā ar romāna varoņiem. Stāsti pēc formas ir racionālāki, konstruētāki, lai gan emociju, tos radot, netrūkst. Grāmata „Mierinājums Ādama kokam" ir konceptuāla stāstu grāmata – visu 13 stāstu vienojošā tēma ir nāve. Nevajag gan domāt, ka visos stāstos kāds tiek nogalināts vai pakārts (kaut bez tā arī neiztikt), ir stāsti, kur neviens bojā neaiziet, nāve skatīta filozofiski, kā parādība. Tiek meklētas atbildes par šo tēmu, atainots plašs emociju spektrs, ietverot binārās opozīcijas: dzīvība-nāve, gaisma-tumsa. Šī daļēji ir biogrāfiska grāmata, jo tas ir veltījums, un daži no stāstiem veltīti mīļiem cilvēkiem, kuru vairs šajā pasaulē nav. Daudzi stāsti ir iztēles auglis.
Taujāta par atgriezenisko saikni ar lasītājiem, Inga Žolude aizdomājās: – Atgriezeniskā saikne pamazām rodas, bet ir jāpaiet zināmam laikam, līdz lasītājs iepazīst grāmatu. Dzejniekiem iepazīšanās pasākumu parasti ir vairāk, jo ir vieglāk tos veidot – dzejnieki nolasa dzejoļus, un priekšstats par viņiem rodas. Ar prozu ir grūtāk, tās lasījumi organizatorus ierobežo. Protams, Latvijā arī Prozas lasījumi kļuvuši līdzīgi populāri kā Dzejas dienas. Pagājušajā gadā tie tika organizēti jaunā veidā (parasti bija uzaicinājums pieteikties pašiem) – tika rīkots konkurss, kur iepriekš bija jāiesūta savs teksts noteiktā apjomā, un tad šie anonīmie stāsti tika atlasīti, izvēlēti labākie. Publiskajos lasījumos bija divas žūrijas – profesionāļu un alternatīvā studentu žūrija. Ar Prozas lasījumu uzvarētājiem varēja iepazīties žurnālā „Latvju Teksti".
Uz vaicājumu, kāpēc rakstnieces darbos nereti dominē tumšā krāsa, Inga Žolude atbildēja: – Tas varētu būt pārmetums visai latviešu literatūrai. Iespējams, latviešu literatūra vēl nav tā attīstījusies, jo pirmie nacionālie teksti radās salīdzinoši nesen. Nedaudz atpaliekam no pasaules literatūras, ja jau latviešu literatūru kopumā uzskatāt par drūmu, pesimistisku, smagnēju. Manuprāt, arī mūsu literatūra tomēr ir dažāda. Katram lasītājam turklāt veidojas sava gaume, lasītāji kļūst par noteiktu žanru faniem: vieniem patīk detektīvžanrs, citi lasa lubenes. Romantisma laikmetā aizsākās drūmā vēstījuma izmantojums, vēlāk tas tikai pastiprinājās. Kā ievērojis Juris Kronbergs, 20. gadsimta sākumā pasaule izvēlējās Eliota, nevis Valta Vitmena literārās attīstības virzienu, tā ka tas latviešu literatūrai ir dabisks attīstības posms. Turklāt kritisks, smagnējs skats uz pasauli ir veids, kā sabiedrība pati uz to skatās. Būtu melīgi rakstīt, cik viss ir skaisti un kā puķes zied (lai gan fragmentu lasījumos dzirdējāt, ka manos darbos puķes tomēr zied), jo viens no rakstnieka uzdevumiem ir attēlot patiesību. Laikā, kad apkārt ir ne mazums tumšās krāsas, negatīvisma, pārdzīvojumu un problēmu, nav iespējams uz dzīvi raudzīties caur rozā brillēm. Mums katram ir pārdzīvojumi, protams, mākslā pārdzīvojums vienmēr tiek pārspīlēts, tas ir mākslas kā medija komunikācijas veids. Būtiski būtu atrast līdzsvaru un pieņemt, ka ir grāmatas slodzei un ir grāmatas atslodzei.
Tincināta, kur atrast gaišumu un optimismu, Inga Žolude aizdomājās: – Šie jautājumi ir ļoti individuāli, uz tiem nav universālu atbilžu. Šai kontekstā nāk prātā priekšlikums par literatūras cenzēšanu, pielāgojot tekstus skolu programmām. Cenzūra veido un stimulē deformētu uzskatu par realitāti. No negatīvu parādību minēšanas tekstos nav jābaidās, katrai lietai un jēdzienam ir pretpols, tikai mijiedarbojoties tie var pastāvēt. Tāpēc jau runā par fonu, uz kā izcelties labajam. Turklāt nav jau tā, ka labais pārdzīvojums, labā pieredze rodas tikai caur kaut ko pozitīvu. Bieži vien jāveic zināms krusta ceļš, līdz cilvēks nonāk pie gaismas un labā. Es pārdzīvojumu pieredzi nenoniecinu un nenoliedzu, tas ir dārgi gūts mantojums personības attīstībai. Rakstnieka prātam piemīt brīnišķīga īpašība, ka viss nav jāpiedzīvo pašam, mēs spējam daudz ko modelēt. Rakstnieki bieži vien raksta par lietām, ko nav piedzīvojuši, vietām, kur nekad nav bijuši. Ir vajadzīgs tikai viens piliens, lai to varētu apaudzēt un pārvērst par teksta okeānu.
Vai varu teikt, ka to visu izdomāju un uzrakstu pati? Par to nedaudz šaubos. Teksts lielā mērā raksta pats sevi, es tikai eju tam līdzi.
Kad Ingai Žoludei tika jautāts par rokrakstu un laiku, kad viņa to sāka apjaust un uztaustīt, literāte atbildēja, ka arī viens autors stilistiski var būt ļoti atšķirīgs, tik ļoti, ka uzreiz pat nav pasakāms, kas tekstu ir radījis. „Stāstu krājumā „Mierinājums Ādama kokam" publicēti 13 stāsti, turklāt visi ar vienu tematiku, bet man ir arī joku stāsti ar humora ievirzi. Kā sākas rakstnieks, nevaru pateikt. Cits nokrīt no zirga un sāk rakstīt, piemēram, Inga Ābele. Cik atceros sevi, vienmēr esmu rakstījusi. Apzināti savu rokrakstu gan neesmu veidojusi, esmu piedalījusies dažādās meistardarbnīcās, esmu mācījusies un trenējusies. Ir ļoti daudz tekstu, kas nekad netiks publicēti, bet man nekad nav bijusi ambīcija būt labai rakstniecei. Vienīgā ambīcija ir maksimāli labi izdarīt darbu. Teksts un darba ideja manā gadījumā rodas kopā ar tā struktūru un formu. Viss nāk komplektā uzreiz, nevis pragmatiski un sīki izplānojot. Domāju, ka vislabākās grāmatas ir tās, kur radīšanas noslēpums ir noticis, bet kur tā skelets nespīd cauri. Izlasot šādu grāmatu, tu pilnībā tai notici, jo tur ar lasītāju netiek manipulēts, šāds darbs nav apzināti konstruēts."
Taujāta par grāmatu varoņu vārdiem, Inga Žolude teica: – Nav viegli izvēlēties katra varoņa vārdu, jo tas uzreiz nosaka viņa likteni. Nereti ko lasu vai kur esmu, un man iepatīkas kāds konkrēts vārds. To tad arī pierakstu, tā veidojot personvārdu kartotēku. Nereti vārds varonim mainās.
Tikšanās noslēgumā Inga Žolude pastāstīja, ka šobrīd jau uzsākusi darbu pie nākamā romāna. „Gribēju rakstīt ko vieglu un izklaidējošu sievietēm un vispirms jau sev pašai, bet sāku rakstīt, un izskatās, ka tas būs visai nopietns gabals. Romāns vēstīs par sievieti plašākā un abstraktākā nozīmē – pāri kultūrām un gadsimtiem, stāstot, kas viss sievietēm bijis jāpiedzīvo."
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto