28. jūlijā Cesvainē, salona „Divi torņi" pagalmā, uzstājās duets „Viņš un Viņa". Cesvaines novada svētku ietvaros saulainā, nepiespiestā gaisotnē izskanēja franču dziesmu kompozīcija – francūža un latvietes mīlas stāsts jeb muzikāls uzvedums ar brīnišķīgām franču melodijām, ko savulaik dziedājuši populāri dziedātāji – Montāns, Piafa, Dasēns, Brasēns, Trenē, Aznavūrs, Geinsbūrs, Beko, Brels un citi.
„Viņas" lomā iejutās bijusī madoniete, mūziķe Ilze Lejiņa, „Viņa" lomu izspēlēja Freds Ormēns (Fred Hormain) no Francijas. Interesanti, ka savus ceļus abi mākslinieki krustojuši ne tikai uz muzikālās skatuves, bet arī dzīvē. Franču saksofonists un multiinstrumentālists Freds Ormēns muzikālo profesionalitāti krājis, piedaloties daudzos projektos džeza, salsas, elektro un funk stilā gan Francijā, gan Eiropā. Par viņu saka – talantīgs un spontāns, improvizējot mūziķis jebkuru dzīves mirkli pārvērš maģiskā piedzīvojumā.
Ilzi Lejiņu, savukārt, zinām kā vienu no pirmajām populārajām latviešu saksofonistēm Latvijā. Pabeigusi Madonas mūzikas skolu, Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas koledžu, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, Ilze sevi pilnveidoja studijās Dānijas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un Nacionālajā mūzikas konservatorijā Montroijā Francijā. Viņa ir muzicējusi Rīgas saksofonu kvartetā, spēlējot tenora saksofonu, dibinājusi un vadījusi meiteņu saksofonu kvartetu n[ex]t. Ilze daudzus gadus bija saksofonu grupas koncertmeistare profesionālajā pūtēju orķestrī „Rīga", spēlēja solo partijas Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un Latvijas Operas orķestrī. Un pēkšņi viņa pazuda, lai atkal atgrieztos Latvijā jau nedaudz citā statusā un citā ampluā.
– Viss sākās jūlijā pirms sešiem gadiem, – aicināta uz sarunu, laikrakstam pastāstīja ILZE LEJIŅA. – Kopā ar meiteņu saksofonu kvartetu n[ex]t piedalījāmies Pasaules saksofonu kongresā Slovēnijā. Šai laikā iepazināmies ar Luksemburgas saksofonu kvarteta mūziķiem, konkrēti saskatījos ar Fredu. Festivāla pēdējā dienā sākām runāt, bet ceļi drīz šķīrās, jo katrs devāmies uz savu pusi. Taču labi, ka ir skaips, jo tūlīt pēc atgriešanās mājās uzsākām skaipot. Pēc tam sekoja ceļojumi un lidmašīnas – gadu braucām viens pie otra, lai saprastu, vai esam īstie cilvēki viens otram. Latvija Fredam uzreiz iepatikās, bet Francijā viņam bija labs darbs, un Freds teica, ka uz šejieni pārcelsies pēc gada vai diviem. Sapratu, ka, lai paliktu kopā, kādam no mums jāmaina dzīve, un es izšķīros par labu Francijai. Viens aplis saksofonu kvartetā bija iziets, biju saksofonu grupas koncertmeistare profesionālajā pūtēju orķestrī „Rīga", spēlēju solo partijas Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī un Latvijas Operas orķestrī – viss it kā bija, bet dzīvē tā notiek, ka gribas tomēr ko mainīt. Tā pārcēlos uz dzīvi Francijā.
– Kā Tevi sagaidīja turienes sabiedrība?
– Sākums nebija viegls – bija jāmeklē darbs un sava vieta jaunajos apstākļos. Viena lieta ir privātā dzīve, kas tagad bija sakārtota, bet otrs ir profesionālais darbs un tam sekojošais gandarījums. Sapratu, ka Francija ir kā liels okeāns, kur tu neesi nekas. Latvijā bija pierasts – ja kaut ko izdari, tevi momentā sadzird un saprot, Francijā pietrūka muzikālo projektu un skatuves. Ar jauno situāciju aprast bija pagrūti, kaut darbu pēc dažiem mēnešiem atradu. Uzsāku strādāt vietējā mūzikas skolā, kur mācīju saksofona spēli, un privātas stundas pasniedzu Luksemburgā. Mēģināju spēlēt arī pati, izveidojām trio, tad nodibinājām otru trio. Mēģināju saspēlēties arī ar vīru, bet tas bija pāragri. Rakstura un temperamenta ziņā esam līdzīgi – gan viņam, gan man patīk būt līderim. Freds pārvalda džezu un popmūziku, man tuvāka ir klasiskā mūzika.
Sākumā labprāt spēlēju trio sastāvā, kur bijām divi saksofonisti un klāt vēl ērģeles. Ar šo sastāvu uzstājāmies baznīcā. Noorganizēt koncertu Francijā nav viegli, tam nepieciešama oficiāla organizācija, jāmaksā apdrošināšanas maksa, programma baznīcā jāsaskaņo ar mācītāju. Ar otru trio, kurā spēlēju vijoli un saksofonu, spēlējām čigānu mūziku, un te man līdzās bija divi francūži, kas spēlēja ģitāru un kontrabasu.
– Pastāsti, lūdzu, kā sakārtojās ģimenes dzīve.
– Kopā ar Fredu dzīvojam nelielā Francijas ciematā, kur mīt 2 tūkstoši cilvēku. Dzīvokli sākumā īrējām. Mums jau ir divas meitas – divarpus gadu un gadu vecas. Meitiņām ielikām latviskus vārdus – Maija un Ieva. Kā mūziķei bērnu dzimšanas periods man bija liela pauze, tagad atkal esmu atgriezusies apritē. Bērni no trīs mēnešu vecuma Francijā var apmeklēt bērnudārzu, par laimi, mums tas nav nepieciešams, jo palīdz Freda vecāki. Viņi dzīvo pavisam netālu – pāri ielai, tā ka mums tiešām ir laimējies.
– Pastāsti ko vairāk par jauno projektu.
– Programmu „Viņš un Viņa" mums palīdzēja veidot muzikoloģe Karina Bērziņa. Kopā ar viņu radās doma apvienot mūziku ar ko nedaudz teatrālu. Cesvainē bija otrais šīs programmas koncerts, pirms nedēļas uzstājāmies Rīgā, un nākamie koncerti arī plānoti Rīgā: 3. augustā – Dailes teātra Epikūra dārzā, 10. augustā – „Merlin" restorānā Spīķeros, 11. augustā – uz Spoguļegles skatuves Vecrīgā. Rudenī ar šo koncertu atkal atgriezīsimies Latvijā – oktobrī uzstāsimies Jēkabpilī, Dundagā un citur.
Freds labprāt brauc uz Latviju, ja šeit viņam ir, ko darīt, dīkā pavadīt laiku gan viņam negribas. Jārēķinās arī ar bērniem. Vispirms taču esam mamma un tētis viņiem, tāpēc atrast laiku, lai samēģinātu, nav nemaz tik viegli. Francijā tas ir pat vieglāk, jo aizvedam bērnus pāri ielai pie Freda vecākiem un strādājam. Latvijā ir vecmāmiņa, vecvecmāmiņa, māsīcas un citi radi, bet nav iedibināts šāds darba ritms.
– Tevi kopā ar meitiņām pamanīju starptautiskā folkloras festivāla „Baltica" noslēguma dienā Madonā.
– Daudzus gadus – no sešu gadu vecuma līdz 15 gadiem – Madonā darbojos folkloras kopā „Vērtumnieki". Pēc tam sekoja aizraušanās ar saksofonu un īru vijoli, folkloras kustībā bija viens aplis noiets. Kad pārcēlos uz Franciju, latviskās vērtības, katra prievīte likās tik mīļa un svēta, ka neviļus uzmeklēju vietējo latviešu folkloras kopu „Dzērves". Kolektīvs pulcējas Luksemburgā, kas no mūsu mājas ir 30 kilometru attālumā. Pirmajā gadā gan folkloru vēl nevajadzēja, bet otrajā gadā, kad uz Franciju uzstāties bija atbraukuši „Iļģi", aizgāju piespēlēt dančus, un kopš tā brīža reizi nedēļā apmeklēju folkloras kopas „Dzērves" mēģinājumus un koncertus.
– Ar ko atšķiras darbošanās „Vērtumniekos" un folkloras kopā „Dzērves"?
– „Vērtumniekos" dziedājām Madonas apkārtnes dziesmas un tērpāmies šīs puses tautastērpos. „Dzērvēs", savukārt, piedalās latvieši no visiem novadiem, skan Latgales, Kurzemes, Vidzemes dziesmas, un tas ir pat interesantāk. Katrs nāk ar savām mīļajām dziesmām, daži gan ir tādi, kas nekad folkloru nav dziedājuši, bet viņiem ir svarīga latviskā izjūta. Arī man sākumā vissvarīgāk likās satikties ar tautiešiem. Tagad to daru arī bērnu dēļ, uz lielākajiem pasākumiem meitas tiek ņemtas līdzi. Tur latviešu ģimenēs katram ir trīs četri bērni, pasākumos reizēm bērnu ir vairāk nekā pieaugušo. Vecākā meita Maija jau dzied līdzi, zina vairākas dziesmas –
viņai ir laba muzikālā atmiņa.
Būtiski, ka pēc folkloras festivāla „Baltica" palikām Madonā ilgāk un ierakstījām disku. Tas ir „Dzērvju" pirmais disks, turklāt ar visiem dzērvju kliedzieniem, jo no rīta, ejot pļavā, dzirdējām īstas dzērves. Disks Latvijā parādīsies nākamā gada Dziesmu svētkos. Starp citu, uz svētkiem gribam atbraukt arī paši, ir doma, ka Dziesmu svētkos piedalīsimies ar Luksemburgas latviešu kori.
– Vai šobrīd Tev tuva arī klasiskā mūzika?
– Tā ir mana izglītība, bet svarīgi atrast un iet savu ceļu, kas patīk. Man ļoti patīk tas, ko darām kopā ar Fredu, un tā ir disciplīna starp akadēmisko, populāro un džeza mūziku. Man vistuvākā ir pasaules mūzika jeb mūsdienu tautas mūzika. Šai žanrā vēl sabiedrotos neesmu satikusi.
– Minēji, ka pēc koncerta Cesvainē dosies uz Dzērbeni.
– Dzērbenē dzīvo mana vecāmamma. Dzimtas māja savulaik bija Praulienā pie Baltiņu ezera, no turienes vecvecākus izsūtīja uz Sibīriju. Kad viņi atgriezās, meklēja vietu, kur apmesties, un apmetās Dzērbenē. Mana mamma dzīvo Madonā, bet kopš bērnu dienām Dzērbene man ir tuva. Tur pavadīju katru vasaru, ravēju biešu vagas un krāmēju siena gubas, izbaudīju laukus. Tagad saprotu – jā, Francijā ir laba un sakārtota dzīve, ir sociālās garantijas, kā Latvijā nav, bet Latvijā ir kaut kas cits, kā nekur citur pasaulē nav un nebūs. Iespējams, tā ir daba, par ko visi tā runā, varbūt cilvēki, bet varbūt vienkārši šī īpašā dzimtenes izjūta. Rīgā izdzirdu, kā kliedz kaijas, un man citu neko arī nevajag.
Autore: INESE ELSIŅA
Foto no personiskā krājuma