MĀRTIŅŠ KALNĀJS bērnību ir aizvadījis Liezēres pagasta „Āžkalnā". Vēlāk katras brīvdienas tika pavadītas dzimtajā pusē, bet nu jau gadu ikdiena aizrit pie Dziļūkstes ezera, uz Rīgu aizbraucot vien retu reizi.
– Vasarās dzīvoju laukos pie vecvecākiem, un darba tikums, mīlestība pret dzimto vietu man tika ieaudzināta jau bērnībā. Vecvecākiem piemita atbildība pret savu mājvietu, valsti, tādēļ augot šo izjūtu iemācījos arī es. Patiesā piederības izjūta mīt katrā no mums – pienākot īstajam brīdim, cilvēks tai seko. Man tie ir Ozoli, Liezēres pagasts. Esmu rīdzinieks, tādēļ lielākā dzīves daļa pavadīta tur, tomēr dzimtas saknes sauc atpakaļ. Cilvēks kādā noteiktā vecumposmā domā – nu ko es darīšu laukos, te īsti nekā nav, nav trauksmainās ikdienas, cilvēku pūļu, tomēr pieaugot saproti, ka dzīve laukos ir brīnišķīga. Šis pandēmijas laiks ir devis lielisku iespēju būt šeit ik dienu. Pavasarī, kad sākās pandēmija, kopā ar ģimeni pārcēlāmies uz savām lauku mājām – dēls turpināja mācības, abi ar sievu strādājām attālināti. Neesam vienīgie rīdzinieki, kuri pandēmijas laikā pārcēlušies uz laukiem. Šis laiks devis iespēju. Ceru, ka pēc krīzes mainīsies sabiedrības domāšana – vairāk sekosim savai sirdsbalsij un cilvēciskajām vērtībām, meklēsim, improvizēsim. Tā kā man ir iespēja salīdzināt Rīgas dzīvi un pusotru gadu laukos, redzu, ka vietējie ļaudis līdz galam nenovērtē esošos resursus un dabas jaudu. Šeit katra diena ir citādāka, katrai dienai ir savas krāsas, noskaņas, daba mainās ik brīdi, un tas ir ne tikai nenovērtējams resurss, bet arī lieliskas attīstības iespējas. Cilvēki te ir autentiski – neizliekas par to, kas viņi nav, tomēr līdz ar to no maisa izlien arī daži labi īleni – bieži nākas saskarties arī ar cilvēku skaudību, nenovīdību, komunikācijas trūkumu. Kopumā neprotam sarunāties viens ar otru, tā vietā labprāt patenkojam un radām mītus. Mums tik zināmais citāts no latviešu kulta filmas "vai tad rīdzinieki ir kādi cilvēki… " atspoguļo ikdienas realitāti – kamēr neesi izgājis svēršanu, mērīšanu un neskaitāmas pārbaudes, par savējo nekļūsi. Tomēr, neraugoties uz to, kopumā cilvēki ir sirsnīgi, jauki un atsaucīgi. Vēlētos, lai kopienas izjūta un kaimiņu būšana būtu stiprāka par latviešu viensētas domāšanu.
– Kuras jomas ir svarīgākās, kas jāattīsta?
– Manuprāt, ļoti nozīmīga ir kultūra un izglītība, lai veidotos inteliģenta un kritiski domājoša sabiedrība. Tad būtu stipri, sakārtoti novadi, kur dzīvo un strādā zinoši, spēcīgi speciālisti, rodas inovatīvas biznesa idejas. Izglītība ir ilgtermiņa ieguldījums, kura rada demokrātiskāku sabiedrību. Nenoliedzami, šādā sabiedrībā pastāvošajai varas struktūrai ir daudz grūtāk valdīt, jo cilvēki nav ar mieru būt viegli vadāms aitu bars. Mani urda ķecerīgs jautājums – vai šāda sabiedrība valdošajiem maz ir izdevīga?
Sekojot līdzi novada finansiālajam ieguldījumam, redzu, ka milzīgs uzsvars tiek likts tieši sporta aktivitātēm, nevis izglītībai. Piekrītot teicienam „Veselā miesā – vesels gars", tomēr būtiski audzēt ne tikai muskuļu masu, bet saturu.
Pavērojot citas pašvaldības (Kuldīga, Cēsis, Liepāja, Valmiera), ar baltu skaudību var noskatīties, kā tās attīstās. Un attīstās tādēļ, ka domā plašāk. Ja nav pietiekamu cilvēkresursu, tie ir jāmeklē ārpus savas teritorijas, kaut vai ārpus valsts robežām.
Ir jāmeklē un jāveido sadarbība ar institūcijām ārpus sava reģiona, jāpiesaista jaunie zinātnieki, pētnieki, mākslinieki, arhitekti un būvnieki, kas redz laukumu plašāk, inovatīvāk un savādāk. Tas nav pārmetums esošajiem vietējiem profesionāļiem, vienkārši tā tas notiek, ka, esot laukuma iekšpusē, veidojas pieradums arī pie esošās lietu kārtības, un ar laiku zūd objektīvs skats uz sevi. Minētajām pašvaldībām jau ir veiksmīgi sadarbības projekti dizaina stratēģijās un mākslas nozarēs, piemēram, ar Latvijas Mākslas akadēmiju. Šādi pilsētās tiek piesaistīti jauni cilvēki, dažādas mērķauditorijas, veidojas jauna sadarbība, arī ar ārzemēm, tiek rakstīti un īstenoti dažādi projekti. Tur tiek domāts globāli, par nākotni. Ļoti svarīgi, kāda ir komanda. Ja tā ir spēcīga, saliedēta, prot sastrādāties, tad rezultātam jābūt pozitīvam. Noteikti nevajag baidīties un kautrēties pieaicināt speciālistus.
– Kam jāpievērš vērība, lai būtu pozitīvs pirmais iespaids?
– Madonā iebraucot ir tāda laba aura. Arī ģeogrāfiskais reljefs ir interesants. Tomēr grūti ir atrast stāstu, ap kuru būvēt vīziju, jo Madonā nav nevienas vērā ņemamas vēsturiskās pērles. Ir viegli atsaukties uz pilsētām ar košiem vēstures stāstiem, jo tas kalpo par atpazīstamības pamatu. Bet nekas nav neiespējams. Domāju par Liezēres stāstu, kas varētu būt saistīts ar Liezēres ezeru, kurā, kā izrādās, ir nogrimusi ezerpils. To var lieliski izmantot, ap šo leģendu audzēt pagasta stāstu, radot sabiedrību piesaistošas aktivitātes. Tādas lietas veido mūsu vēsturi, un ir nozīmīgi to izcelt.
Visbiežāk jau, lai apkārt būtu tīra, sakopta un estētiska vide, nevajag lielus finanšu ieguldījumus. Liela problēma, manuprāt, ir pamestie padomju laika grausti. Šī problēma raksturīga ne tikai mūsu pagastā, bet visā valstī. Vienmēr dzirdam atrunas, ka nav naudas, lai šīs ēkas, teritorijas sakoptu, bet reizēm pietiek, ka tu nopļauj apkārtni, savāc bardaku un lūžņus. Arī mūsu pagastā ir ļoti daudz graustu, nesakoptas ēkas un to apkārtne, tām visām ir saimnieki. Ik dienu redzot šo bardaku, rodas jautājumi – kādēļ man jāskatās uz šo miskasti? Kā pagasta iedzīvotājiem, jo īpaši jauniešiem, var veidoties kārtības un atbildības izjūta, uzaugot šādā vidē? Manuprāt, pārvaldes vadītājam ir vislielākā atbildība, lai vide tiktu savesta kārtībā. Vadītājam ir jāiet un jārunā, nevis jāgaida, kad kaut kas mainīsies pats no sevis.
– Dzīvojot laukos, var redzēt ne tikai to labo un skaisto, bet var pamanīt arī nelikumības?
– To var manīt bieži. Tā kā dzīvoju pie ezera, biju novērojis regulāru maluzvejniecību. Ezers netika apsaimniekots. Zeme, kas apkārt ezeram, ir privātīpašums. Dibināju biedrību „Dziļūkstes ezers", kuras mērķis ir godīga makšķerēšana, zivju resursu atjaunošana un atbildīga dabas resursu lietošana. Juridiski biedrības biedri pagaidām neapsaimnieko ezeru – mēs tikai to pieskatām. Lai makšķerētu ezerā, piekļūšana pie tā jāsaskaņo ar zemes īpašnieku un jāievēro visi Ministru kabineta noteikumi. Tomēr, kā jau mazam ciematam ierasts, tā vietā, lai iepazītos ar informāciju un sarunātos, tiek radīti mīti un leģendas par "aizliegto Dziļūkstes ezeru".
– Par tevi plašāka sabiedrība uzzināja saistībā ar pašvaldību vēlēšanām.
– Nevienam nav noslēpums, ka esmu politiski aktīvs un pārstāvu Jauno konservatīvo partiju. Līdz šim aktīvi darbojos Rīgā, bet, mainoties apstākļiem, pievienojos arī Madonas nodaļai. Līdz ar to labāk izprotu vietējos politiskos spēkus, cilvēkus, stratēģiju, tikumus. Jāsaka, ka ir atšķirība no lielpilsētas. Laukos tomēr visu nosaka pazīšanās – fakts, vai esi kādam rads vai draugs. Ēnā paliek darītais vai neizdarītais, solītais un neizpildītais. Cilvēki bieži izvēlas mazāko ļaunumu, nevis riskē mainīt ierasto domāšanu un lietu kārtību – radu un draugu būšana nereti piesedz neizdarības un nesmukumus. Tīri cilvēcīgi to saprotu, jo cilvēkiem vairs nav ticības, ka kaut kas pēc būtības mainīsies. Trūkst drosmes pašiem iesaistīties un pārtraukt inerces apli.
Esmu novērojis, ka pašvaldībās bieži vien uz vakantajām vietām netiek izsludināti konkursi. Protams, var jau aizbildināties ar likumu, kas to atļauj, un ielikt savējo. Tomēr, manuprāt, būtu jābūt pagājušiem tiem laikiem, kad viss notika caur pazīšanos, shēmojot, tādējādi liedzot iespēju izvēlēties profesionālāko komandas spēlētāju. Gribētos, lai amati tiek iegūti godīgā cīņā, izturot objektīvu konkursu. Ja jau šis savējais ir profesionālis, tad gan jau konkursu spēs izturēt. Šī no padomju laikiem mantotā shēmošana neliecina ne par ko citu, kā vien savtīgu savu interešu lobēšanu un bailēm no veselīgas konkurences. Politikā iesaistījos tādēļ, ka daudzviet saskatu korupciju. Viens no risinājumiem, kā ar to cīnīties, ir doties politikā. Pašsaprotami, ka izvēlējos Jauno konservatīvo partiju.
Neesmu no malā sēdētājiem un dīvāna ekspertiem – ja redzu problēmu, noteikti to aktualizēšu. Saprotu, ka kādam tas var nepatikt, tomēr ir jādara, lai lietas sakustētos. Tā nav kritizēšana, kā varētu šķist, bet mana pārliecība, ka katram vajag un katrs var iesaistīties sava novada mazo un lielo jautājumu risināšanā – nav jāgaida, ka to izdarīs viņi, ir jādomā mēs kategorijās.
– Kā tu šobrīd redzi Ozolus un pagastu kopumā?
– Gadu dzīvojot Ozolos, neredzu, ka šeit kaut kas notiktu – valda liela pagasta vadības pasivitāte. Sevi atražojošie pasākumi, piemēram, ikgadējās sporta spēles, noteikti nav viss, uz ko pagasts būtu spējīgs. Mums ir lieliski resursi, kurus ir vērts sakārtot, lai veicinātu pagasta iedzīvotāju iniciatīvas un aktivitātes, – atjaunojama estrāde, pamests un nekopts sporta laukums – brīnišķīgi resursi, kur veidot pagasta kultūras, sporta un citu aktivitāšu centru. Tomēr nekas jau nav iespējams bez līdztiesiskas sadarbības. Ļoti nozīmīga ir kopienas veidošana, tās ir kopā sanākšanas, uz kurām tiek aicināti iedzīvotāji, tiek uzklausīti un ieviesti labākie ierosinājumi. Tāpat iedzīvotājiem ir svarīgi zināt par pagasta vadītāja darba gaitām – paveikto un plānoto. Cilvēki ir ļoti atsaucīgi, ja tiek iesaistīti un atbalstīti. Protams, ja viņi tiek atstāti pasīvajā pozīcijā, tad rodas neuzticēšanās, skepse un pārliecība, ka nekas jau nemainīsies. Pagasta vadītājam vai vadītājai ir jābūt degsmei, nedaudz trakām un ambiciozām idejām, jaudai aizstāvēt un pārstāvēt iedzīvotāju intereses, ir jābūt godīga, drosmīga un gudra līdera īpašībām.
Priecājos par katru aktīvo pagasta iedzīvotāju. Jau šobrīd ir šādi cilvēki, kas ir apņēmīgi, pozitīvi aktīvi un cīnās par savu pagastu. Tikai kopā mēs varam veidot savu pagastu, kur ir patīkami dzīvot, veicināt izaugsmi un attīstību. Vaicāšu liezēriešiem: "Kādas ir Tavas idejas un ierosinājumi?"
6.08.2021.