Ar stingru morālo stāju, patriotisku apziņu un mīlestību pret savu dzimto vietu un valsti – šie vārdi vislabāk raksturo varakļānieti OSKARU KANČU. Ilgus gadus strādājis ar Jaunsardzi, joprojām profesionāls karavīrs un nu jau desmit mēnešus Varakļānu novada domes izpilddirektors. Lai arī darba ikdiena nav viegla un ir jāspēj operatīvi reaģēt sarežģītās situācijās, Oskars Kančs nezaudē optimismu un par spīti visam prot saglabāt sevī pozitīvo.
– Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi laikraksta lasītājus!
– Esmu dzimis un audzis Varak-ļānos, pabeidzu šeit arī pamatskolu. Tālāk ceļš mani aizveda uz Jaungulbenes profesionālo vidusskolu, kuru pabeidzot ieguvu mehanizatora izglītību, arī visas iespējamās tiesības. Tālāk devos uz Jelgavu – iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē, ko arī veiksmīgi pabeidzu. Mans sapnis bija atgriezties Varakļānos, lai gan bija daudz dažādu darba iespēju citviet. Apprecējies biju jau studiju laikā, man ir divi bērni, un tā Varakļānos sākās mana darba dzīve. Vispirms strādāju PMK, juku laikos 1987. gadā tiku ievēlēts par Varakļānu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju. Nostrādāju šajā amatā divus sasaukumus – līdz 1994. gadam. Nākamajās vēlēšanās zaudēju, kādu laiku nācās būt bezdarbniekam. Jaunībā teicu, ka nekad mūžā nebūšu skolotājs, taču saņēmu piedāvājumu no Dekšāru pamatskolas direktora kļūt par darbmācības skolotāju. Kad devu tam piekrišanu, pagasta priekšnieks piedāvāja man strādāt ne tikai par darbmācības skolotāju, bet arī skolas saimnieku, pie viena – par sporta skolotāju, kā arī nodibināt skolā Jaunsardzi. Tā nu es no cilvēka, kurš nekad nebija gribējis būt skolotājs, kļuvu par pedagogu, skolas saimnieku un jaunsargu instruktoru, pat nezinot, ko tas īsti nozīmē. Nostrādāju līdz 1998. gadam, paralēli būdams zemes komisijas priekšsēdētājs – tas gan vairāk bija sabiedrisks darbs, nevis pamatdarbs. 2000. gadā oficiāli pārgāju strādāt militārajā dienestā.
– Kādu atceraties Varakļānu pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja amatā pavadīto laiku?
– Tas bija ļoti smags laiks. Pie varas nāca Gorbačovs, un sāka pūst pārmaiņu vēji. Es biju jauns, dulls, man pietika prāta, lai saprastu, ka pa vecam vairs nevar dzīvot. Biju pirmais, kurš nodibināja pats savu komunālo uzņēmumu Varakļānos, kas bija atsevišķs no toreizējā Madonas rajona. Tajā apvienojām gan apkures sistēmu, gan siltumtīklu, gan dzīvokļu komunālo saimniecību. Protams, daudz kur augstos plauktos valdīja neapmierinātība, ka mēs ejam uz priekšu un sākam cīnīties. Gāja smagi, tolaik arī datoru nebija. Kad iegādājos pirmo datoru, šķita, ka pasaule apgriezusies otrādi, ka nu būs tik viegli strādāt. Laiki nāca un mainījās. Pienāca brīdis, kad bija jānoņem Ļeņina piemineklis. To mēs izdarījām, nevienam neprasot, pa kluso nogriezām vienu stūrīti, vedām uz laboratoriju Tallinā, kur konstatējām, ka tā ir pareizā bronza, kas derēs „Latgales Māras" atjaunošanai. 2,7 tonnas augstvērtīgās bronzas no Ļeņina pieminekļa ir „Latgales Mārā".
– Raksturojiet jūsu darba ikdienu, veicot Varakļānu novada domes izpilddirektora pienākumus!
– Veseli desmit mēneši ir pagājuši, kopš esmu šajā amatā. Pagājušā gada lielo peripetiju rezultātā, kas risinājās par to, kam pievienot vai kam nepievienot Varakļānu novadu, notika vēlēšanas, kurās uzvarēja mūsu pašreizējā domes priekšsēdētāja Māra Justa partija. Līdz ar to tie, kas bija kategoriski par Varakļānu pievienošanu Latgalei, aizgāja prom. Viņu vidū bija arī iepriekšējais izpilddirektors. Novembrī, kad tika izsludināts konkurss uz šo amatu, nolēmu pieteikties. Un tā kopš šā gada janvāra esmu Varakļānu novada pašvaldības izpilddirektors. To, ka pieteicos uz šo amatu, nenožēloju. Esmu no laika gala bijis savas dzimtās vietas patriots, uzskatu, ka ar savu darbību un idejām vēl spēju sniegt labumu Varakļānu novadam. Darba ikdiena ir dažādiem pienākumiem pilna. Atceros, kā gada sākumā līdz vēlai naktij kopā ar priekšsēdētāju un grāmatvedi kalām plānus un sastādījām gada budžetu. Taču 24. februāris ienesa visā pasaulē izmaiņas, līdz ar to arī daļa mūsu plānu pajuka. Tomēr par spīti tam darbojamies ļoti aktīvi – norisinās projekti, kuru ietvaros jāpalīdz būvniekiem, viņi palīdz mums. Man nav laika domāt par to rīt, ja zinu, ka viņiem kaut kas vajadzīgs šodien un tūlīt. Jāspēj reaģēt un pieņemt lēmumus operatīvi. Novadā ir jāpaveic daudz dažādu darbu, tehnika mēdz lūzt, bet bez tās iztikt nevar. Tad jādomā risinājumi, kā tikt galā ar problēmu, lai vēlākais pēc pāris dienām viss atkal funkcionē. Es pat nevaru aprakstīt, kas man jādara. Arī iepriekš mans darbs bija pat ļoti nenormēts. No rītiem jau pēc septiņiem esmu darbā, domāju, risinu, daru. Tā ir maza novada īpatnība, nav laika skatīties, cik ir pulkstenis. Tam nav nozīmes, jo darbu gribas padarīt līdz galam.
– Jums ir saistība ar Jaunsardzi. Vai joprojām to vadāt?
– Ar Jaunsardzes vadīšanu vairs nenodarbojos. Ar jaunsargiem strādāju kopš 1994. gada, paralēli vadot viņiem nodarbības gan Varak-ļānos, gan Dekšāru pamatskolā, gan Murmastienes pamatskolā, kā arī Jēkabpils Agrobiznesa koledžas struktūrvienībā Barkavā. Madonā tika likvidēts Zemessardzes bataljons, mūs apvienoja ar Gulbenes 25. kājnieku bataljonu. Es turpināju vadīt jaunsargus līdz brīdim, kad sākās lielās armijas reformas. Man kā profesionālam karavīram piedāvāja dienēt Jaunsardzes centrā. Sāku tur strādāt un nostrādāju līdz pat šā gada janvārim, kad kļuvu par izpilddirektoru. Vienmēr tiku strādājis ar aptuveni 200 bērniem, taču slodze sāka kļūt par lielu, un tā pamazām man tika pieaicināti palīgos instruktori. Strādāju ar astoņām grupām, visas dienas bija aizņemtas, sestdienas un svētdienas bija pasākumu un nometņu dienas. Visu laiku biju kustībā, visu laiku kopā ar jauniešiem.
– Vai, jūsuprāt, jaunieši pietiekami aktīvi iestājas jaunsargos?
– Tas būs tīri subjektīvs viedoklis, bet pats galvenais ir personālijas, kas ar jauniešiem strādā. Ar bērniem ir jāstrādā, sliktu bērnu nav un pateikt, ka viņi nav aktīvi, arī nevar. Teikšu tā, ka sliktu bērnu nav, ir slikti skolotāji. Varbūt, no otras puses, tas nebūs pareizi, bet dzīve ir pierādījusi, ka ar cilvēku jāstrādā neatkarīgi no tā, cik liels viņš ir. Ir vajadzīga komunikācija, tad arī būs atsaucība. Par saviem jaunsargiem varu teikt tikai pozitīvo un vislabāko. Mēs esam dažkārt dzirdējuši frāzi: „Nu šis taču ir bandīts, ko tu no viņa gribi?" Katram cilvēkam ir jādod iespēja un tikai tad jāsāk viņu vērtēt. Pieaugušajiem var samelot, bet bērnus piemānīt nevar. Ir jābūt gatavam ar viņiem strādāt, jābūt godīgam. Un, ja vēl skola nāk pretī, nav problēmu. Ja instruktors atbildīgi un godprātīgi strādā, tad tā lieta iet!
– Kāds ir jūsu viedoklis par obligāto militāro dienestu?
– Mans dēls 2004. gadā izgāja pēdējo obligāto militāro dienestu. Profesionālajam dienestam ir jābūt, bet nu jau daudziem būs pielēcis, ka tas viss bija „dižās" Krievijas pirksts – kad mums tika samazināta armija, kad paši samazinājām savus bruņotos spēkus, nekas neattīstījās, zemessargiem mācības arī bija samazinātas. Šis laiks atrofēja sabiedrību, domāšanu, pataisīja to kūtru, neaktīvu. Daudz aktīvāki esam sociālajā vidē, taču, ja pateikšu, ka jāiziet ārā, piemēram, sakasīt lapas, kurnēšana būs no visām pusēm. Ja mēs neaudzināsim jauniešus un nemācīsim viņiem vīrišķības skolu, tad mums nav nākotnes, nav Latvijas. Es joprojām esmu Zemessardzē un esmu gatavs pasargāt Latviju, bet mani māc bažas, kas notiks tad, kad mēs vairs nevarēsim to izdarīt. Ja visi tikai ņaudēs, vāks parakstus, lai nebūtu jāiet militārajā dienestā, nekas nenotiks. Nepareizi ir ieviest valsts aizsardzības mācību tikai 10. vai 11. klasē, kad jauniešiem jau ir savas domas, sava prātošana, turklāt – vienu reizi mēnesī. Jaunieši to apmeklēs tikai tāpēc, ka tas ir obligāts priekšmets. Jaunsargam jābūt pašam pēc savas brīvprātīgas izvēles, un, ja instruktors jau kopš 5. klases ar bērniem strādās, viņi ies uz priekšu. Protams, nekad jau nav bijis tā, ka pilnībā visi, kas 5. klasē iestājas jaunsargos, paliks tur līdz 12. klasei. Taču līdz pat 90% paliek. Ja cilvēks ir šādi audzināts, ja viņam pēc tam ir jādodas militārajā dienestā (nav svarīgi, vai tas ir uz gadu vai pusgadu), viņš jau saprot, kas ir disciplīna. Tas ir likumsakarīgi, ka puišiem jābūt disciplinētiem, vīrišķīgiem. Ne tuvu nebūs tā, kā savulaik padomju armijā, kur bija jāpavada divi gadi, un tas tiešām bija bezjēdzīgi nosists laiks. Daudzi no maniem jauniešiem ir devušies profesionālajā militārajā dienestā. Mēs neesam tik bagāta valsts, lai spētu uzturēt milzīgu profesionālo dienestu.
– Kur smeļaties enerģiju un atjaunojat spēkus, lai ar jaunu sparu spētu strādāt un nenāktos saskarties ar izdegšanu?
– Kad strādāju ar jauniešiem, rast enerģiju nebija problēmu. Ilgus gadus spēlēju volejbolu, basketbolu, rokasbumbu. Kad uz sporta zāli vairs nevarēju iet, mana kundze piedāvāja ar viņu kopā sākt dejot tautas dejas, un tā jau apmēram desmit gadu mēs dejojam Varakļānu senioru tautas deju kolektīvā. Mājās darbu vienmēr pietiek, bet man vēl patīk arī darboties ar koka izstrādājumiem, nemāku sēdēt mierā. Man gribas ķimerēt, darboties, un tādā veidā es atpūšos.
Foto no personiskā arhīva
28.10.2022.