Šais dienās Madonas bērnu un jauniešu centra metodiķe LĪGA GRĀVĪTE piedalās mazpulku salidojumā „Darbs dara darītāju", kas notiek Liezērē. Trīs dienas tur darbojas Madonas novada mazpulki, Lubānas un Meirānu mazpulku dalībnieki.
Vasarā uz Raunu un Drustiem ekskursijā vēl jāaizved kluba „Pie kamīna" ļaudis, un tad Līga dosies atvaļinājumā un pēc tam arī nolēmusi savas darba gaitas noslēgt.
– Madonas bērnu un jauniešu centrā sāku strādāt 1989. gadā, tātad te aizvadīti 25 gadi, – aicināta uz sarunu, uzsver metodiķe Līga Grāvīte. – Pirms tam mana darbavieta bija Kusas pamatskola, un vēl agrāk uz brīdi nokļuvu arī Degumnieku pamatskolā. Ar profesijas izvēli bija tā, ka skolā rakstīju labus sacerējumus un lasīju daudz grāmatu, līdz ar to vēlējos kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju. Ļaudonas vidusskolā bija labi pedagogi – skolotāja Aleksandra Zvaigzne, Ārija Mūrmane, arī viņu piemērs deva pārliecību šādam solim. Pēc vidusskolas absolvēšanas stājos Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, diemžēl neizturēju konkursu. Tā nu bija jāsamierinās un jāmeklē darbs Madonas pusē. Izglītības nodaļa, kur vērsos, mani nosūtīja uz Degumnieku pamatskolu. Tur nostrādāju tikai mēnesi, jo apstākļi bija pasmagi. Dzīvoju internātā, apkārtnē ēdnīcas nebija, virtuves, kur pašai gatavot, arī nebija; par laimi, man piedāvāja pārcelties uz Kusu. Tai pašā rudenī uzsāku darbu Kusas pamatskolā par pionieru vadītāju, un pirmajā gadā man iedeva stundas arī krievu valodā, turklāt 4. klasei mācīju latviešu valodu.
Vēlāk neklātienē pabeidzu Liepājas Pedagoģisko institūtu, kļuvu diplomēta latviešu valodas un literatūras skolotāja. Studiju laikā bija arī pārtraukums, jo piedzima dēls.
– Kas bija par iemeslu mainīt darbavietu un pārcelties no Kusas uz Madonu?
– Jau skolu pieņemšanas laikā, kas pirms katra mācību gada notika stingrā gaisotnē, Leontina Brenčeva bieži aicināja strādāt viņas vadītajā kolektīvā. Vīrs dabūja dzīvokli Madonā, biežāk bija jābrauc palīgā vecākiem uz Ļaudonu, un es sapratu, ka izbraukāt uz Kusu kļūst sarežģīti. Darbs Madonā bija izdevīgāk visiem, bija arī kārtējais piedāvājums, un 1989. gadā sāku strādāt par metodiķi Madonas pionieru namā.
– Kādi pienākumi bija toreiz un tagad?
– Salīdzinoši ar šodienu, toreiz slodze bija daudz lielāka. Pirms pieciem gadiem, kad sākās krīze, Madonas bērnu un jauniešu centra darbiniekiem tika samazināta slodze. Darba apjoms, protams, nemainījās, tāpat bija jāpadara viss, par ko katrs atbildam. Man nu jau daudzu gadu garumā ir pārraudzība pār mazpulkiem. Koordinēju visus mazpulku pasākumus, projektus un forumus, uzrakstīju programmu arī pati un pirms pieciem gadiem uzsāku vadīt Ļaudonas mazpulku. Tā ir mana skola, faktiski tur atjaunoju vēsturisko Ļaudonas mazpulku. Vēl manā pārraudzībā ir kluba „Pie kamīna" aktivitātes, skolu avīžu izvērtēšana, darbs ar skolu līdzpārvaldes dalībniekiem, deju kolektīvu vadītājiem un direktoru vietniekiem audzināšanas jomā.
Ja atceros kādreizējos darbus – kas tik viss ir bijis! Mēs taču organizējām dažādus rajona mēroga skolu ārpusklases darba pasākumus: gan konkursu „Tīnis", trīņu un dvīņu salidojumus, dažādus tematiskos karnevālus, prāta spēles ar riču-raču elementiem, mīklu konkursus ar pašsacerētām mīklām un daudz ko citu. Tas bija milzu apjoms, jo aptvērām visas bijušā Madonas rajona skolas. Vasarā organizējām diennakts nometnes līdzpārvaldes darbiniekiem un interesentiem. Vēl jau bija arī pirmās palīdzības sniegšanas sacensības skolu komandām, kur iesaistījās Sarkanā Krusta darbinieki, bet darba organizāciju rajonā veicu pati. Tāpat bija darbs ar direktoru vietniekiem audzināšanas darbā – semināru, konsultāciju, dažādu metodisko izbraukumu organizēšana.
Tagad palicis tas, ko iesaka un organizē Valsts jaunatnes iniciatīvu centrs, šos darbus tad tālāk darām uz vietas.
– Gadu gaitā darīts ir ļoti daudz, bet kas no pēdējo gadu pienākumiem nesis vislielāko gandarījumu?
– Vistuvāk sirdij man šobrīd ir mazpulku darbs. Uz Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolas bāzes esam piedalījušies lielajos mazpulku projektos, kur ieguvām labus materiālus, ko nodarbībās izmantojam joprojām. Šoruden Andreja Eglīša Ļaudonas vidusskolā īstenojām novada mazpulku projektu, tāpēc ļoti gribētos atrast cilvēku, kurš šo darbu turpina. Pirms pieciem gadiem, kad uzsāku strādāt ar Ļaudonas mazpulku, tajā iestājās divpadsmit mazpulcēni. Viņiem teicu – varbūt, ka pēc pieciem gadiem kāds no jums saņems nomināciju „Augsim Latvijai" un sudraba karotīti. Šogad trīs mazpulcēni to arī saņēma. Bija jāsagatavo prezentācija par piecos gados paveikto, bijām Zemkopības ministrijā, un Kristīne Kuprane, Nauris Pelsis (abi audzē lilijas) un Reinis Veikšāns (audzē kartupeļus un tomātus) saņēma apbalvojumu. Kristīne un Nauris bija uzaicināti, un mēs arī devāmies uz biedrības „Lilium Balticum" 25 gadu jubileju. Svinības notika Salaspils botāniskajā dārzā, bija interesanti paklausīties un pavērot liliju audzētāju prezentācijas.
Tā ir mana pārliecība, ka ļoti svarīgi, lai skolās atjaunotos mazpulki. Tā ir viena no stiprākajām organizācijām Latvijā, kur izstrādāta un ievērota pakāpenība visos līmeņos – notiek dažādi pasākumi, nometnes, ir vērtīgi apbalvojumi. Tas ir reāls darbs, kur bērni iemācās mīlēt savu zemi un rūpēties par to.
Tāpat gribētos atrast entuziastu, kurš klubā „Pie kamīna" reizi mēnesī turpina pulcināt Madonas pensionētos ļaudis. Tas savukārt ir brīvprātīgais darbs, ko veicu 22 gadu garumā, un šobrīd nav viegli tam atrast turpinātāju.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni?
– Pēc būtības esmu pašpietiekams cilvēks un labprāt darbošos pa māju. Dzīve mani ir piespiedusi lekt un skriet, darīt sabiedrisko darbu. Pēc rakstura esmu ļoti apzinīga – ja man ko uztic, vienmēr cenšos izdarīt pēc labākās sirdsapziņas, bet nu ir klāt pensija un ir laiks ko mainīt. Vasarās darbošos savās lauku mājās Ļaudonas pusē. Tur ar vīru dzīvojam pastāvīgi, dēls ir savā dzīvē – strādā par nekustamo īpašumu vērtētāju Rīgā. Tā kā darba viņam ir daudz, pie mums uz laukiem atbrauc tikai ciemos. Lauku mājā darba netrūkst. Teritorija ir paliela, jādomā arī par tās appļaušanu un sakopšanu. Rušināties pa zemi man patīk, tāpat audzēt puķes, šobrīd tam laika atliek pamaz. Ziemā savukārt esmu noskaņojusies daudz lasīt, man patīk gatavot ēst, īpaši piedomāju pie saldajiem ēdieniem.
– Kāds tev atmiņās paliks Madonas BJC kolektīvs?
– Kolektīvs ir draudzīgs, atsaucīgs un ļoti radošs. Agrākos laikos bijām mazāk, un sadarbība bija vēl ciešāka. Toreiz cits par citu vairāk zinājām, tagad viens strādā vienu dienu, cits – citu, līdz ar to nereti ar visiem kolēģiem nemaz neredzamies. Tāpat ietekmē tas, ka darba telpas ir izkaisītas vairākās vietās. Tomēr tad, kad vajag visiem veikt ko kopīgu, saslēdzamies, un top brīnišķīgas lietas. Kopā ar kolektīvu ik gadu paceļojam pa Latviju, savulaik, kad biju arodbiedrības priekšsēdētāja, centos sagatavot kolēģiem īpašus apsveikumus. Man patīk, ja savējos atceramies personiskāk un īpašāk, un tam sagatavoties varam katrs.
Esmu novērojusi, ka jauniešu multifunkcionālajā centrā „Kubs" šobrīd notiek izvērsts darbs ar jauniešiem. Man gribētos, lai jaunieši vairāk nevis atpūstos, spēlētu spēles un izklaidētos, bet daudz vairāk apgūtu ko jaunu. Tāpēc jau direktore raksta dažādus projektus un mēģina to īstenot. Nav šaubu, ka darbs Madonas bērnu un jauniešu centrā turpināsies, tas pilnveidosies un tam būs laikmeta vaibsti.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto