Cesvaine ir viena no spožākajām mūsu novada un Vidzemes pērlēm, ko vedam parādīt tuvākiem un tālākiem ciemiņiem. Tā ir dzimtā vieta Cesvaines Tūrisma informācijas centra speciālistei LILITAI ĻAVAI, kas saskaita, ka darbā tūrisma jomā jau būs aizvadīti desmit gadi.
Iegansts sarunai bija kāds tālruņa zvans ar ierosinājumu pastāstīt par Lilitu Ļavu kā par Cesvaines pilsmuižas gidi, kas vienmēr izstāsta kādu interesantu faktu, katru cilvēku uzklausa ar atsaucību, vienmēr rada iespaidu ka atbraucējs ir gaidītākais ciemiņš Cesvainē.
Apmeklējot Cesvaines TIC, intervijā jautāju Lilitai Ļavai par tūrisma sezonas redzējumu.
– Strādājot Cesvaines TIC, vide ir ļoti iedvesmojoša. Varbūt jau pie visa ir pārāk pierasts?
– Cesvaines viesi ik pa brīdim jautā, vai jūs vēl pamanāt, cik skaistā vietā dzīvojat. Ir jau tā, ka pierod un apkārtni uztver kā pašu par sevi saprotamu, bet tad, kad atbrauc ciemiņi, mēs arī paskatāmies apkārt ar viņu acīm. Katru reizi tas ir kā jauns atgādinājums, ka mums ir, ar ko lepoties, par ko priecāties un novērtēt. Mums ir tas mazās vietas īpašais šarms, ko varam paši apzināties un palīdzēt citiem ieraudzīt.
Galvenais tūrisma magnēts, protams, ir pils – ne tikai Cesvainē, bet visā Madonas novadā. Nav būtiski, vai pils apskatei ir ieplānota visa diena, vai apmeklētājs grib tikai nofotografēties pils tornī un doties tālāk.
– Veicot Cesvaines muižas kompleksa gida pienākumus, kā izdodas atrast interesantākos stāstus?
– Protams, ir muzeja krājums, kur atrast konkrētas lietas un informāciju, bet daudz vairāk esmu uzzinājusi no labiem, pieredzējušiem kolēģiem, jo kādreiz uzmanīgi klausījos, ko un kā viņi stāsta un uzdevu daudz jautājumu. Nu jau būs 10 gadi, kā strādāju tūrisma jomā, un ir sakrājušies gan interesanti fakti, gan izlasītais rakstos par Vidzemes muižām, izceltais no vācbaltiešu atmiņām. Taču foršākais jau ir sarunā ar cilvēku saprast, kas viņu interesē un izstāstīt kādu kičīgu sadzīvisku muižas dzīves faktu, kas piešķiļ iztēli, rada priekšstatu par dzīvi Cesvaines pilī un muižā, un notiek brīnums – vieta atdzīvojas. Lai tas, ko stāstu, būtu gan vēsturiski korekts, gan interesants un saistošs, arī pašai ar to ir mazliet jādzīvo. Taču cilvēkiem patīk ne tikai jautāt par kāda konkrēta objekta vēsturi, arhitektūru, bet vienkārši parunāt ar vietējo – arī par to, kā te ir ar darbavietām, ar mājokļiem, vai atgriežas jaunatne u. c. Pieredzējuši ceļotāji uzskata, ka kādā vietā patiešām esi bijis, ja esi runājis ar vietējo.
– Tas ir daudz vieglāk, ja dzimtā vieta ir Cesvaine?
– Jā, Cesvaine ir mana dzimtā vieta, esmu krauklēniete, no bērnudārza vecuma esmu Cesvaines apkārtnē uzaugusi un mācījusies skolā. Tagad dziedu folkloras kopā "Krauklēnieši".
Līdz ar nostrādātajiem gadiem tūrisma jomā vēl vairāk esmu sajutusi Cesvaini kā savu vietu. Pēc vidusskolas mācījos par jurista palīgu. Tas bija Barikāžu laiks, kad mainījās ne tikai politiskā struktūra valstī, bet arī vērtības sabiedrībā. Savā mūžā esmu mācījusies arī par sociālo darbinieku un strādājusi Grašu bērnu ciematā. Darbs šajā jomā ir gan sarežģīts, gan pilns izaicinājumu. Negaidīti nāca uzaicinājums strādāt par gidu. Toreiz Cesvaines pilī bija izveidota pašvaldības tūrisma aģentūra, ko vadīja Ilze Kalna-Elksniņa. Toreiz vajadzēja gidu, kas var vadīt grupu ekskursijas arī krievu valodā. Joprojām ir lietuviešu un igauņu grupas, privātie ceļotāji, kas var sarunāties arī krieviski. Šogad brauc ekskursanti no Polijas, kas pārsvarā runā arī krievu valodā. Pagājušajā vasarā Latvijas iedzīvotāji aktīvi un daudz gribēja redzēt, kā izskatās pilī pēc renovācijas. Šīs vasaras tūrisma tendence ir tāda, ka tie, kas pagājušajā gadā ar lielu prieku izbraukāja Latviju, šovasar izvēlas izbraukt uz citām valstīm – vai kāpt kalnos, vai aplūkot ko eksotiskāku. Daudzi ceļo ar kādu no tūrisma firmām. Domāju, ka katrs cilvēks var būt savas vietas vēstnesis, it īpaši tūrisma cilvēks. Ja cilvēki ir gana lepni un laimīgi, tad arī par vietu paliek bagātīgs iespaids. Var būt lieli, grandiozi objekti, bet, ja komunikācija nenotiek cilvēciskā līmenī, vienkāršā sarunā, tad arī viedoklis par vietu paliek virspusējs. Cenšamies aprunāties ar katru cilvēku, arī tad, ja nav tik daudz laika, varbūt arī tad, ja mazliet nav garastāvokļa. Protams, gadās arī sarežģīti cilvēki, un tad ir jāliek lietā profesionālā stresa noturība. Mums patīk visi mūsu ciemiņi.
– Kā ir pagājušas "Mājas kafejnīcu dienas" – "MadonĒšana 2023", kā veicās koordinatores pienākumi?
– Visa mūsu novada tūrisma speciālistes strādājām roku rokā, tas ir kopdarbs, ko vada LIAA, "Lauku ceļotājs" un koordinē vietējie tūrisma darbinieki. Jau no aprīļa sākās lekcijas, kur "Mājas kafejnīcu" saimnieki varēja pasmelties idejas un zināšanas, kas palīdzēja saprast un izvēlēties katram savu konceptu. Mājas kafejnīcu saimniekiem nav jābūt profesionāliem ēdinātājiem, bet katrs no mums var piepildīt savus sapņus un idejas. Katras vietas Tūrisma centri bija tie, kas atbalstīja un iedrošināja saimniekus. Madonas novadā sākotnēji bija pieteikušās gandrīz 20, piedalījās 15 mājas kafejnīcas. Šajā pasākumā galvenā vērtība ir uzņēmīgie, spilgtie un interesantie saimnieki, kam ir, ko parādīt un pastāstīt, ar ko dalīties. Lielais profesionālais tūrisms ir citādāks, šeit viss ir daudz privātāks, personiskāks, bet tas katram pašam ir jāredz. Esam lepni par saviem saimniekiem, kam bija plašs piedāvājums. Mājas kafejnīcu dienās "MadonĒšana" šogad esam saskaitījuši ap 1300 apmeklētāju. Cesvainē darbojās 5 mājas kafejnīcas, Lubānā – 2, ap Madonu – 3, Ērgļos – 3, Mārcienas, Mētrienas, Jaunkalsnavas vietās arī gaidīja viesus.
Cilvēkiem tā ir iespēja satikties – kaimiņiem, ģimenēm, atbraucējiem no citiem novadiem, arī kāds zviedrs bija izvēlējies neformālās vides tūrismu, lai arī vienīgā valoda, kādā notika sarunas, bija smaids. Bija mājas kafejnīca Cesvainē, kuru apmeklēja ap 300 interesentu, bet ne jau skaits ir galvenais šajā piedzīvojumā. Saimniekiem, protams, tas bija varēšanas izaicinājums, kaut nopelnīt arī nekad nav lieki. "Meistars Sarkaņos" atzina, ka pie viņa atbrauca tie, kas vēlējās īpašo piedāvājumu – veģetāros ēdienus kopā ar dzīvesveida filozofiju. Daudzās mājas kafejnīcās goda vietā bija skaistā Latvijas daba. Arī Tūrisma informācijas centru meitenes devās pagaršot un nosvinēt šo pasākumu katra savā vietā. Ne vienmēr tam ir jābūt bagātīgam ēdināšanas piedāvājumam ar pieciem ēdieniem. Saimnieki prot dalīties arī ar citām lietām – ar savu pasaules redzējumu, gleznām, jostām, groziem. Piemēram, Vinetai Meisterei ir krutsdūrienā izšūta gleznu kolekcija, un pat daudzi cesvainieši pie viņas vēl nav bijuši. Cesvaines "Tēraudos" jauna ģimene piedāvāja viduslaiku zupu, bija tērpušies viduslaiku drēbēs, viņiem bija savs skatījums, kas saistīja. Manuprāt, "Mājas kafejnīcu dienās" vissvarīgākais ir satikšanās un sarunas – kopābūšana, kas pēc attālinātās un ierobežotās saskarsmes ir atkal jāiemācās no jauna. Tā ir iespēja arī izkāpt no stresa, no ātrajiem ritmiem, lai spētu paskatīties ne tikai uz citiem, bet arī uz sevi, kā es spēju mierīgi apsēsties, ieelpot un baudīt dzīvi. Savukārt kafejnīcu saimniekiem ir jāmācās sevi novērtēt, jo ir daudz, ko piedāvāt. Iespējams, ka nākotnē tas transformēsies jaunos tūrisma piedāvājumos, arī apzinoties riskus un grūtības.
– Vai pašai tas izdodas – aizbraukt uz kādu vietu kā tūristei?
– Šovasar pabiju Cēsu pilī, kur ir bagātīgs piedāvājums. Iepriekš tur biju skolas laikā, tāpēc bija interesanta ekskursija ar draugiem. Vienmēr ir vērtīgi redzēt citus iedvesmojošus tūrisma cilvēkus. Mans spilgtākais ieguvums bija Cēsu pils dārza Zāļu sieva. Tas ir cilvēks, kas stāsta par šo vietu jau tikai ar savu atrašanos tur. Savulaik ļoti sajūsmināja Krakovas tūrisma piedāvājums un gidu stāstījumi.
Manuprāt, tūrismā ir jāstrādā cilvēkiem, kam patiešām patīk cilvēki. Parasti viss notiek vienā brīdī – jāpaspēj pastāstīt, atbildēt uz jautājumiem un ierosināt, ko vēl var aplūkot tuvākajā apkārtnē. Cenšos Cesvaines viesiem būt laipna, atsaucīga namamāte, kas vienmēr priecājas viņus redzēt arī tad, ja ir bijusi gara un grūta diena.
Ar katru gadu vairāk apzinos, ka ne tikai ar lielajiem autobusiem un lielajos objektos ir īstā "garša". Iespējams, ka ir tieši pretēji. Protams, lielie un nozīmīgie tūrisma objekti ir jāredz, bet īpašais piedzīvojums un atklājumi sākas, uzmanīgāk paskatoties apkārt. Bieži vien interesantie stāsti, iespaidi, negaidītas satikšanās ar harismātiskiem cilvēkiem ir tas ķirsis uz kūkas.
25.08.2023.