Aizsardzības ministrs ARTIS PABRIKS pēdējās nedēļās Madonas pusē ir bijis biežs viesis. Augusta nogalē viņš Madonā apmeklēja starptautiskās militārās sacensības „Zemessardzes patruļa 2013", bet pagājušajā nedēļā tikās ar Madonas Valsts ģimnāzijas skolēniem, kā arī devās uz „Liepsalām", lai piedalītos 15. Karoga svētkos.
Pats ministrs „Staram" atzina, ka Rīgā – galvaspilsētas atmosfērā – labi nejūtas, tādēļ labprāt cenšas no tās izrauties, lai dotos uz reģioniem, visbiežāk Vidzemes pusi, no kuras (tostarp Ērgļiem) ir cēlusies viņa dzimta. Piedāvājam lasītāju uzmanībai sarunu ar ministru laikraksta „Stars" redakcijā par aktuālajiem starptautiskajiem un iekšpolitikas jautājumiem.
– Kā vērtējat ASV valsts sekretāra Džona Kerija it kā nejaušo izteikumu par iespējām novērst ASV intervenci Sīrijā, un kādas ir iespējas atrisināt šo konfliktu?
– Nedomāju, ka Džonam Kerijam tik nopietnā jautājumā kā šis kāds izteikums izspruka nejauši. Neraugoties uz šo piedāvājumu, mums pagaidām vēl nevajadzētu būt pārāk lieliem optimistiem. Viena lieta ir paust kādu ideju, otra – to novest līdz rezultātam. Ir vairākas problēmas, ko centīšos ieskicēt. Krievija, kas ir galvenā Bašara al Asada režīma atbalstītāja, ļoti veiksmīgi pārķēra Kerija domu un ieteica Asadam piedāvāt sadarboties un izvairīties no bombardēšanas. Bet kā to izdarīt? Valstī pašlaik notiek pilsoņu karš. Kā šādos apstākļos var garantēt ķīmisko ieroču noliktavu drošību, kā tām piekļūt, kuras būs tās valstis, kas sūtīs savus cilvēkus uz šiem objektiem? Būs daudz provokāciju un problēmu, uz kurām šobrīd vēl nezinām atbildi. Ķīmisko ieroču nodošana starptautiskajai sabiedrībai būtu veids, kā izvairīties no tālākas starptautiskā konflikta eskalācijas, taču tas pilnībā neatrisinātu pilsoņu kara jautājumu. Kā jau minēju, es neesmu pārāk optimistisks, ka to vispār var realizēt, tādēļ nebūšu pārsteigts, ja pēc dažām nedēļām atkal būs jāatgriežas pie šī paša jautājuma.
– Sīrijas pilsoņu karam vēršoties plašumā un tajā iesaistoties citām valstīm, jau parādās prognozes, ka šī varētu kalpot par dzirksteli trešajam pasaules karam.
– Jau šobrīd šis nav lokāls, bet reģionāls konflikts. Nevēlos zīmēt apokaliptiskas ainavas un runāt par trešo pasaules karu, bet tas, ka Sīrijas konfliktam ir potenciāls sekmēt lielāku reģionālo nestabilitāti, ir pilnīga taisnība. Ja palūkojas, kas notiek arābu valstīs, kurās ik pa laikam mainās režīmi, teritorija no Kasablankas līdz Indijas robežai, ieskaitot Pakistānu, nav stabila. Lielākā problēma, ka tas atrodas netālu no Dienvideiropas un problēmas Tuvajos Austrumos atsauksies uz Eiropu.
Viena lieta gan mums jāsaprot, kas Latvijā un arī citviet ir mazāk izskanējusi, – šis nav Rietumu un arābu konflikts. Sīrijā, Irānā, Irākā, Afganistānā pamatā ir iekšējie sabiedrības konflikti. Vai nu arābu, vai dažādu iekšējo reliģisko novirzienu konflikts. Tas vairāk ir iekšējs, nekā ar Rietumu pasauli.
– Augusta nogalē LNT raidījumā „900 sekundes" minējāt, ka Latvija pārāk maz finansējuma atvēl aizsardzībai un tas var mainīt NATO attieksmi pret mūsu valsti.
– Galavārdu par šo jautājumu pateikšu tad, kad budžets tiks pieņemts, taču neatkarīgi no rezultāta jau šobrīd ir skaidrs, ka aizsardzībā ieguldām pārāk maz. Igaunija ir labs piemērs, ar ko varam sevi salīdzināt. Iedzīvotāju skaita ziņā Igaunija ir mazāka nekā Latvija, pēdējā desmitgadē viņi gan nedaudz mums aizsteigušies priekšā ekonomiskajā attīstībā, taču kopumā abas valstis ir salīdzināmas. Ja situācija attīstīsies tāpat kā līdz šim, tad pēc gada vai diviem Igaunijas aizsardzības budžets absolūtos skaitļos būs divas reizes lielāks nekā Latvijas. Kā tas var būt? Vai tad Igaunijā nav sociālo pabalstu, veselības aprūpes u. c. jautājumu, kam nepieciešams finansējums, un viņi ir tādi muļķi, ka vairāk līdzekļu iegulda aizsardzībā? Mums ir radies iespaids, ka, piešķirot līdzekļus aizsardzībai, nauda tiek nosviesta zemē. Tā tas nav – caur aizsardzības jomu varam palīdzēt attīstīt daudzas nozares, kas ar to saistītas. Gadsimtiem ilgi aizsardzības joma ir bijusi tā, kas sekmējusi ražošanu, ļāvusi nodarbināt pētniekus un veicinājusi inovāciju. Ja mūs šīs lietas neinteresē un arī nevēlamies konkurēt ar citiem (kaut gan mums ir potenciāls), varam to nedarīt. Neatvēlot pietiekami daudz finansējuma aizsardzībai, mēs mazinām savu ietekmi NATO un rādām, ka esam slikts sadarbības partneris. Starptautiski mājienus saņemam nepārtraukti. Nesen šajā sakarībā izteicās Igaunijas puse. Protams, no NATO neviens mūs par to neizslēgs, taču paši vājinām savas pozīcijas un liekam mūsu partneriem uzdot jautājumu „Kādēļ jūs tā darāt?"
– Kādēļ mēs tā darām?
– Mēs tā darām tādēļ, ka bieži vien politikā domājam īstermiņā. Ja palasa krievu valodā rakstošo presi vai tās ziņas medijos, kas tiek importētas, pamatā tajā dominē divi argumenti – kādēļ tik mazai valstij vispār armija nepieciešama un kurš gan Latvijai taisās uzbrukt? Tie, kas ikdienā patērē šīs ziņas un spulgām acīm raugās uz Krievijas pusi, laikam nepamana, ka Krievija katru gadu aizsardzības budžetu palielina par aptuveni 15%. Vai šī valsts rīkojas muļķīgi un tai nav, kur naudu likt?
– Darba gaitās bieži apmeklējat dažādas Latvijas vietas, arī šodien tikāties ar skolēniem un vēlāk dosities uz „Liepsalām". Kāds jums ir izveidojies iespaids par Latvijas iedzīvotāju patriotismu?
– Attieksmi pret valsti bija ietekmējusi krīze. Ja tev ir grūti ekonomiski, tad diezin vai ikdienā domāsi par augstākām matērijām un valsti, taču, šķiet, pēdējos divos gados attieksme ir uzlabojusies. Svarīgi gan apzināties, ka to jaunieti vai pieaugušo, kas atnāk uz jaunsardzi vai zemessardzi, nevaram nosēdināt pie galda un lasīt garas lekcijas par vēsturi. Šie cilvēki grib kaut ko darīt – braukt ar tehniku, šaut, mācīties kaujas taktiku, sevi visādi realizēt, un tas prasa līdzekļus. Ļoti ceru, ka mums nākamā gada budžetā izdosies jaunsardzei pie esošā finansējuma klāt vēl papildus iegūt Ls 250 000, kas lielākoties būtu paredzēti praktiskām nodarbībām, nometnēm, lai vēlāk nebūtu jālasa ziņas, ka mūsu jaunieši brauc uz nometnēm Krievijā.
Tas pats attiecas uz zemessar-dzi – ja būs tehnika, interesanti pasākumi, cilvēki nāks un iesaistīsies. Nevaram pateikt „Esi patriots, stājies zemessardzē!", bet pēc tam nelikties ne zinis.
– Kāda šobrīd atmosfēra valdībā? Viens ministrs jau nomainīts, otrs strādās līdz decembrim, bet trešais gaida premjera lēmumu (intervija notika 13. septembrī, dažas minūtes pēc tās Valdis Dombrovskis pieprasīja kultūras ministres Žanetas Jaunzemes-Grendes demisiju. – Aut.)?
– No vienas puses, sabiedrība vienmēr ir paudusi vēlmi valdībā redzēt jaunas sejas, taču diemžēl ir arī otrs grāvis, kurā pašlaik esam ieslīdējuši. Ja visu laiku mainām zirgus, sacīkstēs uzvarēt ir grūti. To arī ikdienā redzu. Ir virkne kolēģu, kas ir strādāt griboši, taču, lai labi strādātu, nepieciešamas ne tikai zināšanas, bet arī pieredze un sapratne par to, kur tu strādā un ko tu dari. Kas attiecas uz kultūras jomu, kas gan nav mana nozare, tādēļ plaši komentēt to nevaru, uzskatu, ka Andrejs Žagars ir bijis viens no cilvēkiem, kas Operu pacēla. Pirms tam par Latvijas Nacionālo operu starptautiski nerunāja. Pašlaik tā ir labākā Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Ja, veicot ieplānotās izmaiņas, tas tiks sagrauts, tā būs liela atbildība, kas gulsies uz konkrētās ministres pleciem. Jābūt ļoti uzmanīgiem, nomainot labus, talantīgus cilvēkus, kam ir nozares darbinieku atbalsts gan Latvijā, gan starptautiskajā arēnā, pret kaut ko mazāk zināmu.
– Nākamgad notiks Saeimas un Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Vai esat jau izlēmis, kurās no tām kandidēt?
– Uz šo jautājumu vēl nevaru sniegt 100% atbildi. Tas, ko varu droši apgalvot, ir, ka vēlos turpināt darboties Latvijas politikā. Drīz apritēs 10 gadu, kopš esmu politikā. Kamēr vien man būs sabiedrības atbalsts, vēlos turpināt darbu ārlietu un drošības jomā, jo tās pietiekami labi pārzinu.
– Pirms iesaistīšanās politikā kā politologs bieži komentējāt dažādus sabiedriskos procesus. Vai pēdējos gados nav bijis vēlmes iejusties vērotāja no malas lomā un pašam komentēt to, kas notiek valdībā un Saeimā?
– Nedaudz, protams, ir. Tad, kad nebūšu vairs aktīvajā politikā, sākšu konkurēt ar saviem amata brāļiem, jo viss laukums vēl nav nosegts, tādēļ nevar izslēgt, ka pienāks laiks, kad man varēs piezvanīt un pateikšu visu, ko par vienu vai otru jautājumu domāju. Tas gan nenozīmē, ka šobrīd izvairos atbildēt uz kādu no jautājumiem. Jau skolēniem teicu, ka politiķis nevar vienmēr pateikt visu, ko domā, ne jau tādēļ, ka bail to darīt, bet tādēļ, ka tas var negatīvi ietekmēt mūsu valsti. Es nevaru pateikt visu to, ko var pateikt politologs. Mums nepieciešami ne tikai godīgi politiķi, bet arī tādi, kas ir efektīvi savā darbā. Ja runājam par „netīro politiku", nedomāju, ka Latvijā politiķi ir korumpēti vairāk nekā vidēji citviet Eiropā. Cita lieta, ka mēs savos izteikumos esam daudz skeptiskāki. Mums patīk sevi kritizēt, bet, kad atbrauc ārzemnieks un nevēlas neko pozitīvu par Latviju bilst, brīnāmies. Kādēļ lai viņš teiktu kaut ko labu, ja paši par sevi stāstām tikai slikto? Kad ir, ko kritizēt, tas ir jādara, taču, kad ir iespēja par labu darbu pateikt paldies, šis vārds nav jānoslēpj, bet jāpasaka.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto