Latvijas valsts simtgades svinību zenītā vēsturiskus mirkļus piedzīvoja cesvainieši. 17. novembrī, dienu pirms valsts proklamēšanas svinību atceres, tika svinēti apjomīgās un ietilpīgās „Cesvaines grāmatas, IV" atvēršanas svētki.
Ar „Cesvaines grāmatas" sakārtotāju, tās stūrakmeni un autoru iedvesmotāju SANITU DĀBOLIŅU – šī piektdienas saruna.
– Sanita, iezīmē, lūdzu, savas esamības trajektorijas – kur strādā, darbojies, kā vadi savu brīvo laiku?
– Mācos nepieķerties vietām un darbiem. Tas izklausās vieglāk, nekā ir patiesībā, un noteikti šķiet paradoksāli, jo jaunā „Cesvaines grāmata" ir par pieķeršanos, par mīlestību gan uz šo skaisto Vidzemes pilsētiņu, gan tās ļaudīm. Pārsvarā dzīvoju Cesvainē, šad tad izlaižu īsāku vai garāku loku pa citām dzīves telpām, ar kurām esmu atradusi fizisku, emocionālu vai garīgu saskaņu.
Mana pamatnodarbošanās ir literārās redaktores darbs un rakstīšana: rediģēju pa kādam laikrakstam, grāmatai, uzrakstu pa kādam
rakstam. Šobrīd lielākā daļa šādu darbu ir līgumdarbi, kas neko nesola, garantijas nedod, bet lieliski māca paļauties un meklēt. Daļa mana laika arvien ir veltīta Cesvainei, jo par to, kas lielisks, izcils, savdabīgs noris Cesvainē, gribas pastāstīt citiem, un tad top pa kādam rakstiņam „Staram", „Izglītībai un Kultūrai", „Latvijai Amerikā", „Austrālijas Latvietim". Šogad apzināti esmu atvadījusies no kāda apjomīga darba, kurā ieguldīju daudz laika un pūļu, un tad bija daļēji brīvs pusgads, kad varēju pievērsties Cesvainei, veidot grāmatu.
Mans brīvais laiks ir ļoti nekonkrēts un varbūt nesaprotams cilvēkam, kurš strādā no tikiem līdz tikiem. Man katra diena ir darba diena un reizē arī brīvdiena. Viss atkarīgs no tā, kādu svarīgumu piešķiru veicamajam. Protams, ir darbības, ko nedrīkst atlikt, bet pārējais ir pašas ziņā. Mans prieks ir skaistas rīta pastaigas pa Cesvaines apvedceļu, riteņbraucieni pa novadu, kundalini joga, ceļojumi kopā ar iedvesmojošām personībām, tikšanās ar nozīmīgiem cilvēkiem un, protams, grāmatas, ko lasu. Reizēm ir patīkami iesaistīties kādā publiskā pasākumā, piemēram, priecājos par Cesvaines bibliotēkas lasīšanas iniciatīvu „Burtu spēles". Esmu iesaistījusies darba grupā, kas iniciē idejas Augusta Saulieša gadam: nākamgad rakstniekam ir 150. jubileja, un gribam atgādināt par vērtībām Saulieša dzīvē un daiļradē.
– Tavs mīlestības darbs daudzu gadu garumā ir novadpētniecība (redakcijas komandā veic visdažādākos pienākumus). Vai esi gandarīta par iespaidīgo „Cesvaines grāmatas" rezultātu?
– Pati gan neesmu tik liela pētniece, taču mani interesē vēstures līkloči, kuros veidojas konteksts. Novadpētniecība tā ievelk! Ikdienā būtu riskanti ar to nodarboties, jo tad laikam neko citu nepadarītu…
Grāmata patiešām ir liela un burtiskā nozīmē svarīga – lasot vienā rokā nenoturēsi. Taču apjoms nebija pašmērķis, tas auga un veidojās kopā ar cilvēkiem, kuri izprata visa divarpus gadus ilgā (saknes patiesībā ir 70. gados, par ko lasāms grāmatā) projekta jēgu un iesaistījās. Tie, kas lasījuši vai vismaz redzējuši mūsu iepriekšējās grāmatas („Cesvaines grāmata", 2001; „Cesvaines grāmata, II", 2006; „Cesvainieši", 2009), zina, ka tās nav viegli kādā plauktiņā ieliekamas un pabeigtas, tās drīzāk atspoguļo procesus un arī pašas top par procesa daļu, ieinteresējot jaunus stāstītājus, rakstītājus, fotogrāfus. Es saku – tās ir dzīvas. Tur nav vienas (pareizās) patiesības, ir vieta gan leģendām, atmiņām, gan nopietniem pētījumiem, un tie nebūt nav pretrunā, drīzāk lieliski papildina, atdzīvina laikmeta ainu. Jaunā grāmata ir reizē tāda kā vidutāja, lai lasītājam būtu vieglāk orientēties šajā četrsējumu bagātībā. Gandarījums ir, un tas liecina, ka izvirzītie mērķi lielākoties ir sasniegti.
– Kādēļ grāmata tika veidota tieši šobrīd?
– Zīmīgas gadskārtas arvien liek palūkoties atpakaļ, izvērtēt padarīto. Un tāda ir gan Latvijas simtgadība, gan Cesvaines vidusskolas 100. jubileja 2019. gadā. Vietējie novadpētnieki gadiem nesavtīgi strādā, pēta, raksta, – grāmata ir iespēja pielikt pētījumam punktu, nodot to lasītājam. Tomēr svarīgākais bija iekšēja izjūta, ka ir pienācis īstais laiks, domāju pat – pēdējais laiks, kad vēl ir dzīvi tālās pirmās Latvijas brīvvalsts liecinieki, Cesvaines ģimnāzijas dibinātāju skolēni, kad Cesvaine vēl ir atsevišķs novads, kaut neliels, taču nozīmīgs centrs. Grāmatas tapšanas laikā vien atvadījāmies no vairākiem mūsu grāmatu autoriem, ziedotājiem, palīgiem, arī jaunās grāmatas stāstu varoņiem. No dažiem ar klusu mierinājumu, ka ir uzrakstīts dzīvesstāsts vai atmiņas, no citiem – apzinoties, ka nokavēts… Milzīgs gandarījums par cilvēku aktivitāti. Dažbrīd to bija pat fiziski grūti izturēt, jo katrai sarunai, fotogrāfijai jāvelta laiks un uzmanība, taču pagurumu arvien atsver prieks par tikšanos, izdošanos, sapratni.
Neizdevās tikai viens – iesaistīt novada pašvaldību un pārvarēt tās aroganto un noliedzošo attieksmi. Tas, protams, nespēja traucēt sirdī izauklētu nodomu īstenošanu, taču krietni saduļķoja ūdeņus un daudzos radīja neizpratni, kā pašvaldība var neiesaistīties tik nozīmīgā, novada vārdu popularizējošā un cilvēkiem vajadzīgā projektā. Tas ir plašāks jautājums, kas ietver arī cilvēku aiziešanu un novada attīstības problēmas. Viens no grāmatas veidošanas mērķiem bija cilvēkus apvienot, radīt piederības izjūtu, vēlmi iesaistīties, izprast, ka katrs pašreizējais un bijušais cesvainietis Cesvainei ir vērtība. Par spīti dažādiem šķēršļiem, tas ir sasniegts. Arī nepiedalīšanās vai nesapratne ir attieksme un izvēle, turklāt obligāti šajā projektā nebija nekas.
– Kas tev grāmatas tapšanas procesā bija atklājums – kāda sensacionāla informācija, cilvēciski svarīga satikšanās?
– Atklājumu bija daudz. Reizēm tie bija kādi nieki, kas pat neiekļuva grāmatā; reizēm saziņa un dalīšanās ar tik sen neredzētiem cilvēkiem, ka, šķiet, jauna pasaule atvērusies; reizēm no kāda cilvēka dzīvesstāsta iznira fakti, kas tik spilgti izgaismo kādu Latvijas vēstures posmu, ka pilnīgi skudriņas skrien – lasot saproti, ka viss patiešām ir tik cieši, grodi savijies… Visvairāk jau aizskar tas, ko kaut kādā mērā esi piedzīvojis personīgi, izjutis savā pieredzē. Piemēram, kādreiz dzīvoju vienā mājā ar pensionēto internātskolas skolotāju Laumu Reiniku, un man, bērnam, protams, nebija nekādas intereses par vecu cilvēku. Šogad grāmata saveda kopā ar viņas dēla Gunāra ģimeni – un atklājās tāds skolotājas dzīvesstāsts! Viņa mācījusies pie Felicitas Ertneres, Kārļa Krūzas, klausījusies Kārļa Ulmaņa priekšlasījumus 1918. gada sākumā. Vesela pasaule, par kuru agrāk neko nezināju. Un starp viņas piezīmēm atrodas zila zvaigžņu kladīte – to 1962. gadā Cesvaines internātskolas draugiem dāvinājusi rakstniece Ilze Indrāne; tajā krājušies stāsti un vēstules. Tā daudzu priekšstatos par cesvainiešiem atkal tiks ievilktas jaunas līnijas, paplašināts skats, rasts izskaidrojums kam agrāk neizprastam, varbūt pat kāda pāridarījuma izlīdzinājums. Starp citu, tā ir vēl viena liela mūsu grāmatu šķautne, loma – izstāstītais nereti kļūst par pagātnes brūču dziedētāju. Reizēm kāda rēta gan tiek uzplēsta – arī tā diemžēl gadās, taču ticu, ka tas ir iemesls sarunai un izlīdzinājumam.
Sensācijas īpaši netika meklētas, bet atsevišķi fakti par tādām varētu kalpot. Domāju, ka valsts simtgadības kontekstā ne tikai cesvainiešiem vien būs interesanti lasīt par Osvalda Medņa darbu Latvijas Bankā, īpaši varu maiņas laikā, par Kārļa Būmeistera darbību laikrakstos un Saeimā, par Voldemāra Markaus gaitām Valsts kontrolē.
Man pašai atklājums bija tas, ka cesvainieši tomēr spēj funkcionēt kā kopums, kopiena – smagākajā darba periodā izjutu ikdienišķu, taču sirsnīgu atbalstu – saņēmu cilvēku pašu audzētas ogas un dārzeņus, daži rakstītāji, mani gaidot uz sarunu, bija pagatavojuši pusdienas, daudzi palīgi iesaistījās mazos darbos, lai neapstātos lielais darbs.
Esmu gandarīta par sponsora (vidusskolas absolventa Arta Dzirkaļa vadītā SIA „CMB") un ziedotāju (vairāk nekā 100) atsaucību. Tā kā šis ir samērā lokāls darbs, lielajos projektu konkursos tas parasti netiek atbalstīts, norādot uz vietējo pašvaldību. Mūsu gadījumā vienīgais ceļš ir cilvēki – kādreizējie un pašreizējie cesvainieši Cesvainē, citur Latvijā, tāltālu pasaulē. Tā patiešām ir liela atzinība un uzticēšanās. Lielākie ziedotāji, kā tas sen dažādās teorijās pierādīts, tērē vismazāk laika, bieži vien pietika ar vienu īsziņu, kurā norādīts bankas konts. Ziedotāju stāsti vien ir ko vērts! Pensionāre atnes veselu pensiju; piecgadnieks iztērē visu savu cītīgi krāto naudu, lai ziedotu gan par pašu, gan brāļiem; vidusskolas absolventi, kurus Cesvaine saista vairs tikai kā atmiņu un mammas dzīvesvieta, vienkārši novēl veiksmi un atbild – „Gods kalpot Cesvainei!", ziedojot četrciparu summas. Uzticību ir veidojusi arī autoru un grāmatas veidotāju attieksme – par šo darbu atalgojumu saņemam nevis naudā, bet cilvēku smaidos un pateicības vārdos.
– Ko tev nozīmē Latvija – vai simtgades svētku laiks licis par to aizdomāties?
– Latvija ir manas mājas, un tas tā ir arvien, ne tikai svinību laikā. Svinības drīzāk izkristalizē pretstatus, uzjunda pārdomas par savstarpēju mīlestību: arī cilvēkiem jājūt, ka Latvija viņus mīl, ka Latvijai viņi ir svarīgi, jo Latvija vispirms ir cilvēki, tāpat kā Cesvaine vispirms ir cesvainieši. Latvija un Cesvaine ir tādas tāpēc, ka tās radījuši un rada cilvēki. Visas celtnes, pilis, ielas var apkalpot no citurienes – Madonas, Rīgas, Sanktpēterburgas, Briseles, taču īstā Latvija un īstā Cesvaine esam mēs, cilvēki ar degošām, mīlošām sirdīm.
30.11.2018.