19. aprīlī TV3 šovā “Koru kari” uzstājās Madonas zaļais koris, tā līderis Fiņķis un novadniece Ieva Kerēvica. Gaidot priekšnesumu, atcerējos laiku pirms daudziem gadiem, kad ne reizi vien kopā ar “Stara” kolēģiem devāmies uz Rīgas kinostudiju, gatavojām un likām lietā plakātu Madonas toreizējā kora un dziedātājas Ievas Kerēvicas atbalstam. Plakāts, starp citu, ilgu laiku glabājās mājās aiz skapja, bet Ievu jau tolaik savā apziņas skapī ieliku kā aizraujošu, harismātisku dziedātāju, kuras karjerai noteikti jāseko līdzi. 2009. gadā Ieva Kerēvica un Madonas zaļais koris šovā guva uzvaru.
– Kādas bija sajūtas, atgriežoties "Koru karos" šoreiz? – jautāju dziedātājai, pievienojot jautājumu par svētdien dzirdētās dziesmas izvēli.
– Atgriešanās šovā "Koru kari" manī raisīja nedaudz sirreālas sajūtas, – aizdomājās Ieva Kerēvica. – Ļoti spilgti atmiņā vēl palikusi kopība un mērķtiecība, ko piedzīvoju ar toreizējo Madonas zaļo kori. Interesanti, ka arī šajā kora sastāvā redzu to pašu lielo mērķtiecību un neatlaidību, kas, manuprāt, mums – Madonas puses cilvēkiem – ir "asinīs".
Dziesmas izvēles ziņā man gan šoreiz lielas teikšanas nebija – "Cerību laiks" – tas priekšnesumam bija jau izlemts. Man, protams, iebildumu nebija, jo dziedātāja Igo repertuārs vienmēr šķitis ļoti spēcīgs, ar vēstījumu, un šova ietvaros šo dziesmu izpildīt, kā arī nedaudz to interpretēt man bija liels prieks.
– Kā vērtējat mūsu kori un viņu līderi Fiņķi?
– Uzskatu, ka Madonas zaļajam korim ir milzīgs potenciāls, kas vēl līdz galam nav atklāts. Ar Fiņķi un kora dalībniekiem par to runājām, un es ļoti vēlu viņiem "ceļazīmi" uz atlikušajiem raidījumiem, cerot, ka koris tiks līdz finālam. Kolektīva potenciāls pārliecina, man nebija iespējams katru individuāli testēt, bet dzirdams, ka dziedātājiem ir lielas dotības, kas vēl jāliek lietā.
Pozitīvi ir tas, ka koris apvieno dažāda vecuma cilvēkus – tas atgādina teātra trupu, kur ļoti svarīga ir dažādība, jo uz skatuves daudzveidību var veiksmīgi izspēlēt. Klausoties kori, novēroju, ka arī balss materiāls kolektīvam ir ļoti daudzsološs, ar lielu potenciālu. Tas, kā šo materiālu izmantos, būs atkarīgs gan no dziesmu aranžētāja, gan cilvēkiem, kas veido priekšnesumu, bet korim pavisam noteikti ir visas iespējas nokļūt līdz virsotnei.
– Kādu pienesumu dod kora vadītājas Unas Stades atšķirīgā pieredze un skatījums salīdzinājumā ar klasisku kora diriģentu?
– Manuprāt, Una korim ir ļoti vērtīgs ieguvums. Viņa ir prasīga un zinoša pedagoģe, ar ilgu pieredzi darbā gan ar studentiem Doma skolā, gan ar jaunajiem aktieriem. Svarīgi, ka viņa nav "klasiskais" kordiriģents – viņai ir pieredze gan džezā, gan mūziklos, un arī gaume ir nedaudz citāda, kas korim piešķir svaigu skatījumu uz priekšnesumiem un partijām. Es to uzskatu par lielu plusu, jo šis nav dziesmusvētku koris, bet specifisks televīzijas projekta sastāvs.
Televīzijas formāts māksliniekiem dod milzu iespējas būt radošiem un ar priekšnesumu, režiju, kora partijām, numuru uzstādīšanu un vispār – visu izpildījumu – eksperimentēt. Žūrija un skatītāji to ļoti arī gaida – svaigumu, jauninājumus, pārsteigumus. Mani pašu aizrauj tas, cik šāds formāts ļauj dažādos veidos izpausties radoši.
– Pēc priekšnesuma Jānis Ozols slavēja Ievas Kerēvicas karalisko solo un arī Helvija Fiņķa dziedājumu. Kā īsti sastrādājāties, kāda bija jūsu saspēle un mēģinājumu process?
– Godīgi sakot, nemaz tik daudz kopā mēģināt nesanāca, jo mums abiem šobrīd ir ļoti saspringts darba grafiks. Taču, kad satikāmies, bija tāda īpaša saprašanās – jutāmies kā divi "kosmonauti" un uzreiz atradām kopīgu valodu. Tā bija viena intensīva radoša stunda, kurā pilnībā vienojāmies, kā vēlamies šo dziesmu veidot, kā tai jāskan un kā atrisināt visus neskaidros jautājumus. Improvizācijas ziņā abi jutāmies ļoti pārliecinoši.
Fiņķi arī redzu vairāk kā reperi-dzejnieku, reperi-mākslinieku, ne tikai kā tipisku hiphopa pārstāvi. Viņš ir ļoti zinošs, ar labu humoru un izjūtu, kā jāizskatās priekšnesumam, ļoti drosmīgs un pārliecināts, lai gan dažreiz pats to līdz galam vēl neapzinās. Īpaši novērtējams ir viņa muzikālais progress – redzot, kā Fiņķis dziedāja šova "Pārdziedi mani" raidījumos un kā tagad ticis uz priekšu "Koru karos", kur jādzied dzīvajā. Tā patiešām ir liela izaugsme, un novadnieks ir īsts darba cilvēks, kurš, protams, iet savu attīstības ceļu savā tempā un pēc saviem mērķiem – lai kļūtu ne tik daudz par vokālistu, bet lai attīstītu prasmes savai mākslai tik, cik nepieciešams.
– Vai jūsu visu kopīgās dziesmas uzvedums varētu tikt atkārtots? Un vai būs kāds Ievas Kerēvicas solo Madonas simtgades ietvaros?
– To, vai dziesma "Cerību laiks" šovā skanēs vēlreiz, par to neesam runājuši, bet pieļauju, ka dziesmas kopīgais priekšnesums varētu tikt atkārtots. Galvenais, lai mēs visi enerģiski balsotu un atbalstītu Madonas kori un Fiņķi, lai viņi šovā tiek līdz finišam.
Savukārt Madonas simtgades sakarā jau skaidrs, ka 5. jūnijā es būšu Madonā, stāvēšu uz skatuves un dziedāšu visiem. Mēs gatavojamies šim kolosālajam notikumam un koncertam – tad arī būs iespēja ar madoniešiem un pilsētas viesiem atkal tikties.
– Atceroties 2009. gadu, – kā "Koru karu" projekts ietekmēja pašas atpazīstamību un vai pēc tā radās jaunas skatuviskās pieredzes?
– Toreiz, kad piedalījos "Koru karos", es nebiju publiski pazīstama māksliniece, vairāk darbojos kā dziedātāja dažādos mūziķu sastāvos. Pēc raidījuma atpazīstamība tiešām strauji pieauga. Jautājums gan ir par to, ko ar šo atpazīstamību katrs darām. Es vienkārši turpināju iet savu ceļu, televīzijas šovu uztvēru kā pieredzi, nevis kā iespēju kļūt par popmūziķi. Esmu džeza dziedātāja, un tā tomēr ir nišas māksla, kas ne vienmēr ir domāta masām. Protams, līdz ar atpazīstamību nāca arī aicinājums uzstāties dažādos projektos, uzaicinājumi piedalīties žūrijās, kas sākumā lika justies pārsteigtai – kāpēc man jāsēž aiz galda un jāvērtē citus, ja pati vēl gribu un varu dziedāt. Tas viss bija kā tāds personīgās izaugsmes un psiholoģiskās noturības treniņš.
– Kā šobrīd veidojusies jūsu darba dzīve, kādus projektus īstenojat?
– Pašlaik diezgan daudz laika pavadu ierakstu studijās, ierunājot seriālus un filmas, tādēļ mani biežāk var dzirdēt TV programmās kā runājošo balsi. Paralēli studēju maģistrantūrā, mana specializācija ir džeza vokāls, kā arī uzstājos dažādos koncertos un projektos.
Protams, paralēli šim visam ir arī ģimenes dzīve un bērnu audzināšana, kas aizņem daudz laika un resursu. Studiju un ierakstu grafiks ir ļoti blīvs, un tas paņem milzu enerģiju.
– Vai redzat un atbalstāt muzikālo talantu savās meitās? Vai plānojat viņas virzīt mūzikas jomā?
– Godīgi sakot, nevienai jaunietei doties profesionālas mūziķes ceļā es nenovēlētu, jo tas ir ļoti sarežģīts un grūts ceļš – pat mūsdienās, kad šķiet, ka sievietēm ir vairāk iespēju. Mākslas vidē joprojām sievietēm salīdzinoši tomēr ir daudz vairāk ierobežojumu.
Ja manām meitām būtu patiešām dabisks talants, kuru vien ar 10 % darba var noslīpēt (nevis 90 % darba, kas jāpaveic, ja talants nav tik izteikts), tas būtu citādi. Vēlos, lai meitas, pirmkārt, ir izglītotas, inteliģentas, lai viņas jūtas droši pasaulē – tas man šobrīd liekas pats svarīgākais. Neesmu uzstādījusi mērķi, ka viņām jābūt māksliniecēm, bet, ja kādai no abām būs vēlme un radošā dzirksts, protams, to atbalstīšu.
– Kā redzat jauniešu izglītības ceļu šodienas pasaulē vispār?
– Pamata izglītībai (un ar to domāju arī augstāko izglītību) noteikti ir jābūt, tas ir pašsaprotami. Bet, ja runājam par izvēli, ko darīt pēc vidusskolas, es no savas pieredzes ieteiktu nesteigties ar iestāšanos augstskolā uzreiz. Bieži vien jaunieši pārāk ātri iesaistās studijās, nogurst no nemitīgas mācīšanās un beigās secina, ka profesija, ko izvēlējušies, viņus nemaz neinteresē. Es ieteiktu pēc vidusskolas kādu gadu vai divus pastrādāt, iegūt dzīves un praktisko pieredzi, un tikai tad izvēlēties studēt to, kas patiesi interesē. Viss var notikt savā laikā un īstajā brīdī, ko katram arī novēlu.
24.04.2026.