Publicists, vēsturnieks, politiķis un viens no Trešās atmodas līderiem VISVALDIS LĀCIS līdzās citiem saviem vaļaspriekiem (viņš regulāri skrien, dodas garās pastaigās, ir piedalījies un joprojām cer startēt maratonos) bieži sastopams publiskajā bibliotēkā.
Bibliotēku nedēļā, kad Madonas novada bibliotēka īpaši sveica cilvēkus, savus lasītājus, kuri ir Madonas pilsētas vienaudži, arī Visvaldis Lācis bija starp viņiem.
– Esmu drusku vecāks, – tiekoties grāmatu krātuvē, pasmaida Visvaldis Lācis. – Kad prasa par vecumu, mīlu pajokot un teikt, ka esmu divus gadus vecāks par Madonu un drusku jaunāks par Rīgu.
Pirms aizsākam sarunu ar Visvaldi Lāci, bibliotēkas direktore Imelda Saulīte atceras laiku, kad pirmo reizi pēc ēkas renovēšanas tajā ienāca Visvaldis Lācis. „Bija tumšs ziemas vakars. Ēkas apkārtne vēl nebija labiekārtota, ārpusē bija daudz dubļu un netīrs, Visvaldis Lācis ienāca pa durvīm, noāva kurpes, teikdams, ka bibliotēkā gan jānāk baltām kājām. Atstājis kurpes pie kāpnēm, viņš devās uz lasītavu. Turklāt uz mūsu bibliotēku viņš bija atnācis ar prāvu grāmatu dāvinājumu."
– Kā sākās jūsu draudzība ar grāmatām, vai lasīt sākāt agri? – jautāju bibliotēkas lieldraugam.
– Mans tēvs bija valsts ierēdnis, mamma darbā negāja, dzīvoja ar mums, bērniem, pa māju. Mitinājāmies Rīgā, Artilērijas ielā, iepretim Vilhelma Ķuzes fabrikai. Tuvumā bija Rīgas pilsētas 2. pamatskola, bija nodomāts, ka tajā mācīsies māsa un arī es. Māsai tobrīd bija septiņi gadi, es biju divus gadus jaunāks. Atceros, ka toreiz brīnījos, kā māsa mokās un nevar izlasīt vārdu „Laima". Es piecos gados jau lasīju samērā labi. Tēvs regulāri pirka avīzes „Jaunākās Ziņas", „Brīvā Zeme", vēlāk sāka iznākt slavenais žurnāls „Atpūta", ko lasīja mamma. Klausoties vecākos, ātri sāku lasīt pats, un man ļoti patika raksti par Latvijas brīvības cīņām. Piecgadīgs puika būdams, bieži pat nesaprazdams izlasītā saturu, avīzēs pārlapoju politiskās debates no Saeimas, visu par ne tik seno karu. Tāpat kā avīzes, agri sāku lasīt arī grāmatas.
– Vai atceraties savu pirmo pieredzi bibliotēkā?
– Sešu gadu vecumā sāku mācīties 1. klasē. Uzzināju, ka netālu no skolas Aizsargu (Bruņinieku) ielā ir bibliotēka. Mūsu ģimenē grāmatu tolaik nebija. Tēvam bija cara laika draudzes skolas izglītība, māte bija beigusi sieviešu ģimnāziju Cēsīs, tomēr dziļākas intereses par grāmatām vecākiem nebija. Skolas bibliotēka bija neliela, tur sāku lasīt. Skolotāji, redzēdami manu aizraušanos ar grāmatām, iedeva pieaugušo bibliotēkas adresi. Tajā mani iesauca par kara zēnu, jo izrādīju interesi un sāku ņemt grāmatas par vēsturi. Izlasīju Jēkaba Dravnieka rakstīto, Frīda Zālīša un Jāņa Grīna „Pirmo vēstures grāmatu pamatskolai" – to, ko vajadzēja lasīt 5., 6. klasē, biju izlasījis jau pirmajās klasēs. Pārskatīju visu, kas šajā bibliotēkā par vēsturi sagādāts. Jau toreiz sāku izšķirt, kas ir īsta vēsture un kas – leģendas.
– Nu jau daudzus gadus esat Madonas bibliotēkas apmeklētājs.
– Profesionālajam darbam man grāmatas nav nepieciešamas, tās ir pašam. Kad pirms trim gadiem uz Vestienas pagasta „Baltužēniem" atbrauca profesore Zelča kopā ar pazīstamo vēsturnieku Uldi Neiburgu (viņi vēlējās pierakstīt leģionāra pieredzi un uzskatus), Uldis jau zināja, ka man 2. stāvā ir grāmatas. 10 metru garumā un izstieptas rokas augstumā plauktos no oša koka izvietota profesionālā literatūra. Šīs grāmatas ir par vēsturi, etniskajiem konfliktiem, tautsaimniecību, karavadoņu un politiķu biogrāfijas. Daļu grāmatu jau esmu atdevis Madonas novada bibliotēkai, daļu – Vestienas pagasta bibliotēkai. Kad Tautas frontes laikā kļuvu par rakstnieku un publicistu, meklēju sakarus ar trimdas tautiešiem. Ar viņiem man izveidojās plaši kontakti. Klīvlendā, piemēram, šo cilvēku sauca par Virsaiti, bet īstais viņa vārds ir Viktors Zemesarājs. Viņš bija lasījis manus darbus, atbrauca uz „Baltužēniem" iepazīties, vēlāk atsūtīja 13 kastes ar grāmatām.
– Kādās valodās īsti lasāt?
– Esmu beidzis angļu valodas fakultāti, brīvi lasu angliski. Sarunu līmenī runāju vāciski, šai valodā arī lasu. Ulmaņlaikā lauku skolās, tāpat arī Rīgā nedominēja angļu valoda, ļoti pārliecinoši skolu sistēmā valdošā svešvaloda bija vācu. Lasu, protams, arī krieviski un lasu zviedru valodā. Padomju laikā Maskavā nopirku zviedru valodas pašmācības grāmatiņu, kas ir uz vācu valodas bāzes, tai izgāju cauri, un speciālo literatūru varu lasīt.
– Mājās ir augstvērtīga bibliotēka, kāpēc tomēr apmeklējat publisko bibliotēku?
– Apmēram 12-15 gadu vecumā iedibināju kārtību, ka lasot gan daiļliteratūru, gan dzeju (mīļākais dzejnieks man ir Edvarts Virza, ko varu skaitīt no galvas), tāpat fizikas, ķīmijas un citas grāmatas, visu, kas ir interesants, pierakstu kladēs (rāda). Tai vecumā izpratnes par to, ka vajadzīga noteikta sistēma, nebija, tāpēc vēlāk ieliku milzīgu darbu, lai visus izrakstus sistematizētu. Pirmās klades saglabājušās no 17 gadu vecuma. Tajās pierakstīts tas, ko kā jauneklis tobrīd novērtēju. Daudz ir dzejas – Rainis, Čaks, Skalbe, arī teicieni un aforismi.
Iemesls, kāpēc uz bibliotēku nāku joprojām, ir jaunākā daiļliteratūra. Šodien, piemēram, Madonas bibliotēkā nodevu Valda Rūmnieka un Andreja Miglas grāmatu „Debess aiztur elpu". Esmu te izlasījis arī Jāņa Joņeva romānu „Jelgava 94", somu rakstnieces Katjas Ketu grāmatu „Vecmāte" un daudzas citas. Dzeju gan šobrīd nelasu, jaunākā latviešu dzeja manā skatījumā nav dzeja.
– Kā vērtējat jauno tehnoloģiju ienākšanu bibliotēkā?
– Nevaru to novērtēt, apmēram gadu tā ir mana traģēdija. 2014. gada 1. septembrī Latvijas Zinātņu akadēmija man pavēstīja, ka ir piešķīrusi LZA goda doktora nosaukumu. Starp citu, profesora Ineša Feldmaņa vadībā šobrīd rakstu akadēmisku disertāciju par tēmu „Latviešu leģionu būtiska izpratne". Organizācija „Daugavas Vanagi" par 3300 eiro man nopirka digitālo lasāmierīci, jo tieši 2014. gada 1. septembrī kļuvu par 2. grupas redzes invalīdu. Brilles nepalīdz, varu lasīt tikai ar digitālās ierīces palīdzību.
Madonas bibliotēkā esmu beidzis datorapguves kursus, man ir labas zināšanas un labs dators, bet lasīt tajā man ir par sīku un grūtu. Tomēr varu apstiprināt, ka uzmanīgi pa līniju papīru vēl rokrakstā rakstu, un jaunākais raksts (gan sagrozītā veidā) martā tika publicēts „Neatkarīgajā Rīta Avīzē".
Uzskaites ziņā esmu pedants – man ir 405 publikācijas, otra tāda, kurš nestrādā redakcijā, ar tik lielu rakstu apjomu Latvijā nav.
Datoru tātad esmu apguvis un elementārā līmenī saprotu, bet nav vērts tajā iedziļināties, jo redze kļūst aizvien vājāka. Žēl, ka jaunā paaudze novērtē tikai internetu. Zinātniskajā doktora disertācijā, tāpat citās jomās, uz internetu atsaukties nevar. Mājas lapas nav avots, internetā katrs raksta, ko grib, tāpēc skumji, ka jaunie grāmatas lasa arvien mazāk. Mani pašu ir izcēlušas tikai grāmatas. Saraksts ar grāmatām, ko esmu izlasījis, ir tik plašs, ka ziedoju trīs gadus, lai Ulmaņlaika kantora kladē visus ierakstus, ko biju veicis, pārrakstītu un klasificētu. Tur ir ieraksti par visdažādākajām tēmām, piemēram, „skaudība", „optimisms", „cinisms", „alkohols" un tā tālāk. Kad rakstu grāmatu vai kādu publikāciju, vienmēr varu atrast vēlamo citātu par konkrēto tēmu.