Dzīves gājums IVARU KĻAVIŅU nav saudzējis. Jau desmito gadu viņš ir cilvēks ar īpašām vajadzībām. Dzīvo Vestienas pusē, ģimenē ir ļoti atbalstīts un vienmēr mīlēts. Interesanti, ka sapņos Ivars sevi joprojām redz dejojam. Kā nu ne – skolas laikā dejots jauniešu deju kolektīvā Ļaudonā, studiju gados Jelgavā – Tautas deju ansamblī „Kalve", pēc studijām – Jaunkalsnavas deju kolektīvā, bet Madonā viņa staltais augums un siltais smaids daudzu gadu garumā papildinājis deju pedagoga Andra Ezeriņa, Veltas Balodes un Laimdotas Andersones vadīto kolektīvu rindas.
– Ivar, kāds bija liktenīgais trieciens, pēc kura dzīve kardināli mainījās?
– Tas notika 2011. gadā, vienā acumirklī. Strādāju firmā „AVE MTP", tur darbojos septiņpadsmito, astoņpadsmito gadu. Pakāpeniski firmai sāka iet aizvien sliktāk – brīžiem darbs bija, brīžiem ne, un uzzināju, ka ir brīva vieta SIA „Damaksnis". Aizbraucu parunāties, Juris Pogulis apstiprināja, ka varu viņa uzņēmumā strādāt. Iesniedzot atlūgumu, neviens mani neatrunāja, tā darbu mainīju.
Jaunā darbavieta bija tālāk no mājas, trešajā dienā nolēmu turp doties ar velosipēdu. Braucot mājup, Madonā uz Cesvaines ielas pie kādreizējā autoservisa „Eva" uz gājēju celiņa bija maza upīte, kurai pāri uzlikta šaura betona laipa. Braucot pa šo laipu, tās galā pēkšņi pamanīju divus gājējus. Lai dotu viņiem ceļu (īsti nebija, kur palikt ), pagriezu stūri pa kreisi un iekritu akmeņos. Tas bija mirklis. Zaudēju samaņu. Pretimnākošie vīri acīmredzot izsauca ātro palīdzību, es pamodos slimnīcā pēc operācijas. Tikai pamazām sāku aptvert notikušo. Bija salauzti kakla trīs skriemeļi, kā rezultātā saspiestas muguras smadzenes, bija galvaskausa lūzums, lauztas ribas… Iestājās daļēja paralīze. Pirmā operācija notika Madonas slimnīcā, intensīvās terapijas nodaļā strādā mana sieva (anestezioloģe-reanimatoloģe Inguna Kļaviņa. – Aut.). Pēc pusotra mēneša tiku pārvests uz Rīgu, un otrā lielā operācija bija tur. Kaklā salika dzelžus un skrūves, daudz metāla konstrukciju. Atceros, kāds biju pirmajā gadā pēc operācijām, kāds otrajā, kā pamazām sāka kustēties rokas un kājas. Pirmo laiku vispār nogulēju. Kad ar citu palīdzību pēc gada piecēlos kājās, biju pārsteigts, cik pārējie ir maziņi un cik es esmu izaudzis liels. Pēc gada, ko biju pavadījis horizontālā stāvoklī, sajūtas bija dīvainas. Šobrīd, protams, jūtos krietni labāk.
– Kā piedzīvoto nelaimi pieņēmāt?
– To izturēju, pateicoties ģimenes atbalstam. Grūtajos brīžos visi man palīdzēja. Gan sieva un bērni, gan sievastēvs Uldis Ārents, kura nu jau piecus gadus nav mūsu vidū. Protams, uznāca mirkļi, kad šķita – cerību nav, bet kaut kā tam tiku pāri. Ģimene deva lielu stimulu cīnīties. Un sapņos sevi joprojām redzu dejojam. Sapņoju par koncertiem, savu kādreizējo vaļasprieku. Esmu piedalījies septiņos Vispārējos latviešu Dziesmu un deju svētkos. Mani pirmie lielie deju svētki bija Rīgā 1985. gadā. Pateicoties dejošanai, esmu pabijis arī daudzās zemēs, apceļojis lielu daļu Eiropas. Tālākais brauciens ar deju kolektīvu bija uz Izraēlu. Nokļūt tik tālā zemē, kur valda pilnīgi cita mentalitāte un dzīves stils, – tā bija liela eksotika, liels notikums.
– Šobrīd ne tikai jums, pilnīgi visiem ceļošana vīrusa pandēmijas dēļ kļuvusi neiespējama. Ko domājat par šo vispasaules ligu?
– Protams, vīrusu mēs pārvarēsim, bet ir žēl, ka tā izplatība ir tik strauja un postoša. Ir cilvēku upuri, cieš tūrisma nozare, kultūras jomā strādājošie, pilnīgi visi. Cilvēki ir noilgojušies pēc saskarsmes, kas šobrīd ir ierobežota līdz minimumam.
– Kāds ir jūsu ikdienas ritms?
– Ceļos salīdzinoši vēlu, ap pulksten deviņiem. Istabā ir dažāda veida trenažieri, ir zviedru siena, pie viena trenažiera pavadu apmēram pusstundu. Izvingrojos, pastaigājos ar augstā rāmja staiguli, un tad laba terapija ir mani roku darbi. Gleznošana un pīšana sevišķi palīdz pirkstu smalkajai motorikai. Labā roka man ir pašvaka, jutības pirkstos īsti nav. Reizēm brīnos, kā gan varu pagatavot tik smalkus darbus no diedziņiem un papīra auklām, bet palīdz arī domu spēks.
– Pulksteņi, paplātes, sienas dekori – tik krāsaini, smalki un skaisti ir jūsu rokdarbi!
– Sāku ar kniepadatām un diegiem, fonu veidoju ar akrila krāsām. Apmēram tādā veidā, kā reiz teica Džemma Skulme – ņemu un tik mālēju. Šādi darbojos jau gadus trīs. Krāsu terapiju aizsāku „Vaivaros", sanatorijā man piedāvāja akrila krāsas, un tā pamēģināju. Bildes esmu dāvājis radiem un draugiem, vienu uzdāvināju Vestienas luterāņu draudzei. Šai bildē redzams Ziemassvētku motīvs – Marija un Jāzeps pie šūpulīša ar Jēzu un pāri visiem – Betlēmes zvaigzne. Man patīk sagādāt prieku citiem.
– Kur smeļaties idejas?
– Idejas rodas dažādi – reizēm kādu nošpikoju, pasmeļos internetā, protams, nedaudz pārveidoju, pielieku no sevis. Gatavoju arī pulksteņus un pinu paplātes. Tehniku tām izdomāju pats. Pinumu sāku ar linu diegiem, bet esmu pielietojis arī kokvilnas diegus kopā ar kašmiru. Pamatam lieku galda paliktņus no internetveikala „Jysk", putukartonu.
Ar krāsām man ļoti patīk darboties. Savulaik gleznoja mans tēvs, viņš zīmēja tādā naivisma stilā, no bērnības atceros viņa bildes.
Pats esmu naktsputns, man patīk darboties vēlu vakaros, tad radošā mūza pienāk tuvu klāt. Televīzijā kādreiz paskatos sporta pārraides, pēc tam televizoru izslēdzu, YouTube kanālā sameklēju skaistu mūziku, pagriežu radio skaļāk un strādāju. Mūzika roku darbiem palīdz, tā dod labu dopingu. Laika izjūta tad nereti pazūd, ieskatos pulkstenī – cipari jau rāda pusdivi naktī – jāiet taču gulēt!
– Kur ņemat gara spēku pacietībai un izturībai?
– Visu darīt un cīnīties man palīdz domas par ģimeni. Sieva strādā Madonā, brauc uz darbu arī Jēkabpilī. Dakterīšiem vīrusa laikā nav viegli.
Mani dzīvei ceļ domas par jauno paaudzi. Gribas sagaidīt mazbērniņus, un ilgi jau vairs nav jāgaida, līdz redzēsim pirmo. Gribas pārliecināties par to, kā dzīvē ies nākamajai paaudzei, sekot visam līdzi.
Man ir brīnišķīgi dēli, lieliska vedekliņa – daktere, šobrīd rezidentūrā. Jaunākajam dēlam arī ir jauka draudzene, un prieks, ka bērniem klājas labi. Vecākais dēls Rīgas Tehniskajā universitātē pabeidza elektroapgādes inženieru programmu, ar ģimeni dzīvo un strādā Rīgā. Jaunākais dēls Latvijas Lauksaimniecības universitātē beidza būvinženierus, šobrīd mācās maģistrantūrā, strādā Rīgā. Abiem dēliem ir laba izglītība, stabilas, pamatīgas profesijas, kas ļauj atrast darbu jebkuros apstākļos.
– Cik bieži dēli atbrauc ciemos?
– Vasarās abi atskrien regulāri. Viņiem patīk būt laukos, bieži līdzi paņem draugus. Pie mums ir miers un klusums, skaista daba.
Pirms diviem gadiem pie manis bija atbraukuši arī jaunieši no Brazīlijas. Kristieši, kas brauc misijās pa visu pasauli. Labprāt viņus uzņēmu, parunājāmies, viņi mazliet pastrādāja, tad aizlūdza, katrā ziņā šī komunikācija iepriecināja. Man vispār patīk jaunieši. Sanatorijās, kur regulāri esmu, vienmēr parunāju ar studentiem praktikantiem. Jaunieši ir tik gudri, centīgi, ar svaigām zināšanām.
– Kā ģimenē svinat Ziemassvētkus? Vai tie ir īpaši svētki?
– Ziemassvētkus svinam vienmēr, šogad gan tie būs klusāki. Savējo vidū sacepsim pīrāgus, piparkūkas. Ziemassvētkos ar sievu svinam dubultsvētkus – tā ir mūsu kāzu diena. 24. decembrī pirms 28 gadiem apprecējāmies. Kāzas rīkojām tieši Ziemassvētkos – šai īpaši skaistajā laikā, kas ir pārdomu pilns labam sākumam. Sarakstījāmies dzimtsarakstu nodaļā Madonā, tā kā pats esmu no Ļaudonas, otrā daļa bija tur. Pa ceļam bija izpušķota eglīte, kur mūs sagaidīja pārējie viesi. Kopā ar vedējiem bez tam iegriezāmies Lazdonas luterāņu baznīcā. Tanī laikā draudzes ērģelniece bija Ilze Vāvere. Viņu pazīstam abi, sievai Ilze Vāvere bija skolotāja mūzikas skolā. Tad nu Lazdonas baznīcā ērģelniece mums uzspēlēja, bija ļoti skaisti.
23.12.2020.