Madonas novada spēks ir tā stiprās un darbīgās ģimenes, viņu vidū noteikti jāpiemin arī SOLVEIGAS un JĀŅA STAFECKU ģimene. Viņu pieredze apliecina, ka īstās lietas nāk īstajā laikā; cilvēkam nepieciešams vien ieklausīties un ļauties savam liktenim.
Abi uzsver, ka viņiem šī ir otrā laulība, bet tāpēc ģimenes vērtības un tradīcijas viņu dzīvē nav mazāk svarīgas. No malas raugoties un runājoties, šķiet, ir satikušies divi dvēseles radinieki, kuri turklāt viens otru papildina. Kamēr viens atbild uz žurnālistes jautājumiem, otrs padod bērniem padzerties vai paņem klēpī un panēsā opā pa „Stara" redakciju. Par to, kā abi sapazinušies, Solveiga Stafecka atminas: – Tas notika Cesvaines pilī. Man bija jāuzstājas ar bērnu popgrupu „Smaidiņš", pēc kā mani uzaicināja palikt uz balli. Lai gan man nebija nekādas skaistās kleitas, piekritu. Jānis gluži vienkārši (vai liktenīgi?) mani uzaicināja dejot. Sākām runāt par tūrismu, tas mums abiem varbūt bija tāds sapnis – izveidot savu lauku viesu māju, kas tajā laikā arī bija ļoti aktuāli.
Jānis Stafeckis papildina: – Šī ideja varbūt neīstenojās, bet tāpat šis sapnis mazliet citādākā formā realizējās pagājušajā gadā kā hostelis.
– Bet dzīvojat un saimniekojat tomēr lauku mājās „Kalna Zīles" Praulienas pusē?
Jānis: – Māju nopirku 1994. gadā no Benitas Tauriņas. Iepriekš mājas saucās „Skubi", un tajās ir dzimis Latvijas pirmās brīvvalsts laika ģenerālis Jānis Ezeriņš. Pirkšanas brīdī tās jau bija pārsauktas par „Kalna Zīlēm", ar tādu nosaukumu arī izveidoju zemnieku saimniecību. Pirmajos gados audzēju kartupeļus, burkānus, sīpolus. Tad nedaudz pagājos graudaugu virzienā. Kas tikai netika izmēģināts – zirņi, griķi, mieži, rudzi. Biju jauns, gribējās eksperimentēt (smejas). Paralēli strādāju lauksaimniecības konsultāciju birojā, bija taču tās zināšanas jāliek lietā. Zemes platība gan bija samērā maza, kādi 15 hektāri – ar to īsti nebija, kur ieskrieties. Tad nāca piedāvājums pāriet no konsultāciju biroja uz darbu bankā, tolaik tā saucās „Baltijas Tranzītu banka". 1998. gada aprīlī arī uzsāku darba gaitas tur, nostrādāju 10 gadu, līdz 2008. gadam. 1997. gada novembrī paralēli uzsāku tirdzniecību ar lopbarību, minerālmēsliem, sēklu materiālu un tamlīdzīgi. Dibinātās zemnieku saimniecības „Vainagi" nosaukums ir par godu mana tēva mājām Sarkaņu pagastā. Lauksaimniecība pamazām atkrita, jo visu jau nevarēja vairs paspēt. Šobrīd turpinu darboties tirdzniecībā, pēc darba bankā tam esmu pievērsies aktīvāk. 2005. gadā ZS „Vainagi" veikals „Saimnieks" mainīja atrašanās vietu, nu tas atrodas Saules ielā, bijušajā patērētāju biedrības autobāzē. Šo īpašumu esmu iegādājies, tas arī ir jāapsaimnieko. Pagājušajā gadā ēkas otrajā stāvā atvēru hosteli, jo kaut kas ar telpām bija jādara. Ir izveidoti seši numuriņi ar 18 guļvietām, labierīcībām – šis piedāvājums ir vairāk domāts jauniešiem, viesstrādniekiem, sportistiem, jo hostelis cenu ziņā ir pieejamākā naktsmītne. Tāpat ir svinību zāle. Tas man ir tāds jauns darbības veids.
– Vai apsviedīgums tika ielikts jau audzināšanā, vai tomēr paša raksturā iezīmējies šis uzņēmēja gēns?
Jānis: – Tētis bija agronoms, strādāja lauksaimniecībā, bija iecirkņa priekšnieks. Pēc 8. klases (skaidrs, tajā vecumā vēl nezināju, ko varētu tālāk dzīvē darīt) domāju kļūt par galdnieku, jo patika strādāt ar koku, arī daļa klasesbiedru aizgāja mācīties par galdniekiem. Tēvs tomēr ieteica mācīties par zootehniķi. Tā arī paklausīju un devos mācīties uz Smiltenes sovhoztehnikumu. Paralēli nodarbojos ar sportu, jau 8. klasē trenējos riteņbraukšanā pie trenera Grotkera. To turpināju Smiltenē pie trenera Akmentiņa, plus vēl slēpošanu pie trenera Kalniņa. Biju Valkas rajona čempions šajā sporta veidā. No 15 līdz 19 gadu vecumam bija mans zelta laiks sportā (smejas). Tālāk pārgāju mācīties Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
Jau studiju gados meklēju iespējas piestrādāt, piepelnīties, lai spētu nodrošināt savu dzīves līmeni un parūpēties par tuvajiem cilvēkiem blakus. Esmu strādājis pat pansionātā par sanitāru. Kad bija 80. gadu beigas, latvieši brauca un tirgojās Polijā, Ungārijā, Vācijā, biju viens no viņiem. Būdams Vācijā, biju praksē no 1992. līdz 1993. gadam, Madonas-Vaijes sadraudzības ietvaros. Strādāju pie saimniekiem, biju praktikants, saņēmu zeļļa algu tīri iztikšanai. Pa vakariem vai brīvdienām gāju piestrādāt vēl pie citiem saimniekiem, kur nopelnīju jau strādnieka algu. Līdzi biju paņēmis latviešu daiļrades izstrādājumus – ādas, dzintara, koka izstrādājumus. Arī „Latvijas balzamu". Svētdienās braucu uz Brēmenes gadatirgu un tirgojos. Viņiem ļoti patika, visu arī pārdevu. Tā bija mana pirmā tirgošanās pieredze. Tad vēlāk ar „Kalna Zīlēs" izaudzēto produkciju braukāju pa tirgiem, mamma turēja aitiņas, tirgojos arī ar to produkciju. Ikkatram cilvēkam vajag saskatīt to, kas viņam patīk un padodas. Nedoties pret vēju, bet gan paklausīt sev. Arī vecākiem vajag ieskatīties bērnā, nevis skatīties, kāds darbs ir prestižāks vai labāk atalgots. Jo agrāk vai vēlāk tāpat bērns izvēlēsies savu ceļu.
– Vai jau izdodas saskatīt, kādā virzienā jāpalīdz attīstīties pašu bērniem?
Jānis: – Mans vecākais dēls no pirmās laulības Gvido jau ir savā dzīvē – izmācījās un palika dzīvot, strādāt Rīgā. Markusam ir seši gadi, jaunākajam – Ričardam – aprīļa beigās paliks divi gadi.
Solveiga: – Jānis Markusam ir iemācījis slēpošanas pamatus, kas ir ļoti svarīgi.
Jānis: – Ar Markusu mācāmies braukt arī ar riteni, līdz šim bija „DIP DAP", ar ko viņš brauc vienkārši elitāri, māk arī žonglēt. Var tikai papriecāties par viņa prasmēm. Tagad esam nopirkuši jaunu divriteni, atbilstošu viņa vecumam. Markuss ir liels vingrotājs, viņam padodas akrobātikas vingrinājumi, jo ir ļoti lokans.
Solveiga: – Žēl, ka Madonā nemāca vingrošanu, jo talantīgu bērnu jau netrūkst. Tādēļ šobrīd trenējamies mājas apstākļos. Tā kā es pati visu dzīvi esmu bijusi saistīta ar mūziku, vairāk atbildu par muzikālo ievirzi mūsu ģimenē. Piemēram, kad mūsu mammām ir kāda jubileja, mums ir tradīcija piezvanīt un pa telefonu nodziedāt dziesmu, ko iepriekš esam iemācījušies. Dziedāšana bērniem palīdz, viņus attīsta. Pat ja bērnā vēlme pēc mūzikas parādās tikai pusaudža vecumā (piemēram, mācīties spēlēt ģitāru), vecākiem tas ir jāatbalsta. Es arī savā vecumā varu mācīties jaunas lietas. Varbūt nebūsi virtuozs, bet tavai attīstībai tas tikai noderēs. Spiestā kārtā gan nekas nav jādara, arī ar Ričardu un Markusu vērojam, runājam, kas viņiem patīk, ko gribētu darīt. Stingrību un piespiešanos vajag tad, ja kāds darbiņš ir iesākts – tad gan vecāku uzdevums ir palīdzēt neatmest ar roku.
– Jūsu dzīves izvēlētais virziens ir bijusi mūzika. Vai arī tagad tai atliek laiks?
Solveiga: – Es jau kā no muzikālas ģimenes, nevaru no tā atkāpties nost. Nāku no Cesvaines Vestmaņu ģimenes. Brālis, māsa un es – visi dzīvē esam aizgājuši mūzikas virzienā. Māsa ir skolotāja Rīgā, brālis Edmunds Vestmanis dzied grupā „Bruģis". Mana klase Cesvaines vidusskolas laikā bija ļoti dziedoša, ar klasesbiedriem joprojām satiekamies, vienu brīdi mums pat bija savs ansamblis „Actiņa". Esmu piedalījusies dažādos kolektīvos, bijusi saistīta gan ar estrādi, gan vokālo mākslu, gan akadēmisko dziedāšanu, gan koriem, gan arī folkloru. Esmu izdevusi disku ar dziesmām bērniem, Madonā vadīju popgrupu „Smaidiņš", arī ansambli biedrībā „Mēs saviem bērniem". Dziedu kopā ar Ilzi Vāveri, pa reizei ir jāpadzied Madonas ev. luteriskajā draudzē. Tagad rakstu par muzikantiem „Cesvaines grāmatai", uz ko mani pamudināja grāmatas redaktore Sanita Dāboliņa.
Šobrīd man ir tāds periods, ka vairāk laika pavadu mājās. Pašai man bērniņu nav, tāpēc varu pateikt paldies Jānim, ka viņš atļāvās šo soli spert un mēs kļuvām par aizbildņiem Markusam un Ričardam. Markusu satikām, kad viņam bija divi gadi, ārpusģimenes aprūpes centrā „Ozoli". Tas nebija nemaz tik vienkārši, kā varbūt kāds iedomājas. Bija daudz pārrunu, arī pašai sākumā varbūt bija nedrošība, daudz lasīju un klausījos citu pieredzē. Jo par to jau pastāv dažādi aizspriedumi, tomēr mēs taču nevaram zināt, kādi izaugtu mūsu pašu bērni. Dzīvi nodzīvot tikai sev – tā nav vērtīga dzīve. Tagad, kad ir bērni, aizmirsti sūkstīties par savām vainām, bet gan saproti, ka ir jādzīvo bērniem.
Ar Ričardu sanāca interesanti, pagājušajā vasarā bāriņtiesa palūdza viņu uzņemt ģimenē uz divām nedēļām, tas ievilkās, sapratām, ka viņš pie mums paliks. Kā saka A. de Sent-Ekziperī, mēs esam atbildīgi par tiem, kurus esam pieradinājuši. Vecākajam brālim gan ir radusies neliela greizsirdība, jo saņemtās uzmanības pēkšņi kļuvis mazāk. It kā man ir pedagoģiskā izglītība, bet dzīve jau ir dzīve, tā ievieš savas korekcijas, un viss nenotiek kā pēc grāmatas. Ja arī rodas kādas uzvedības problēmas, piemēram, neuzvešanās veikalā, ar vīru aprunājamies un kopīgi izlemjam par audzināšanu. Pilnīgi vienādi mēs, protams, neesam, bet ģimenē veidojam vienotu fronti.
– Kādi ir jūsu mazie rituāli, ģimenes tradīcijas?
Solveiga: – Nesen svinējām Jāņa 50 gadu dzimšanas dienu un svinējām tā riktīgi. Turpat hostelī ir arī zāle svinībām, kur visi pulcējāmies – ap 40 cilvēku. Protams, ar mūziku, rotaļām. Savējiem jau reti kad sanāk saskrieties kopā. Vismaz uz lielāku jubileju tad varējām satikties.
Tūlīt pat, kā būs siltāks laiks un vīram mazāk darbu, noteikti kāpsim visi mašīnā un brauksim kaut vai tepat pa Latviju. Katru vasaru cenšamies kaut kur aizbraukt, ar Markusu bijām aizceļojuši pat uz Īriju. Ar nepacietību gaidām „Avārijas brigādes" atrakciju parka atvēršanu, jo gribas apmeklēt tādas vietas, kas bērniem šķiet interesantas.
07.04.2017.